“Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. ” Lūkas 6:44
“Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā.” (2. Kor. 13:5) Lasot šos vārdus, daži apzinīgi ļaudis tūlīt sāk pārbaudīt ikkatru savu izjūtu. Tomēr tā nav pareiza sevis pārbaude. Untumainās izjūtas nav tās, kas jāpārbauda. Jāpārbauda ir dzīve un raksturs pēc vienīgā parauga — Dieva svētajiem likumiem. Augļi liecina par koku. Par mums liecību dos mūsu darbi, bet ne mūsu izjūtas.
Ne drosmīgas, nedz arī mazdūšīgas jūtas nevajadzētu uzskatīt par garīgā stāvokļa noteicējām. Par mūsu patieso stāvokli Dieva priekšā jāspriež pēc Viņa Vārda. Daudziem nav skaidras izpratnes par šo jautājumu. Kad viņi ir priecīgi un laimīgi, tie domā, ka tad ir Dievam pieņemami. Bet rodoties pārmaiņām un jūtoties nospiestiem, viņi domā, ka Dievs tos ir atstājis. Dievs negrib, ka mēs ejam caur dzīvi, Viņam neuzticoties. Kad mēs vēl bijām grēcinieki, Dievs par mums nodeva nāvē savu Dēlu. Vai varam šaubīties par Viņa labvēlību?
Ar pareizu Dieva rakstura novērtēšanu roku rokā iet uzticīga pienākumu pildīšana. Ir jāpadara nopietns Kunga uzticētais darbs. Kristus nāca sludināt evaņģēliju nabagiem, un savus mācekļus Viņš izsūtīja darīt to pašu darbu, kuru pats bija nācis darīt. Tā Viņš savus strādniekus sūta arī šodien. Viņa labā jāsakrāj kūlīši no lielceļiem un sētmalām.
Ārkārtīgi svarīgie mūžības jautājumi no mums prasa kaut ko vairāk par iedomu reliģiju, par vārdu un formu reliģiju, kur patiesība tiek atstāta ārējā pagalmā, lai to aplūkotu un apbrīnotu kā skaistu ziedu; tie prasa kaut ko vairāk par jūtu reliģiju, kas, atnākot pārbaudījumiem un grūtībām, Dievam vairs neuzticas. Svētums nav ticības apliecināšana ar vārdiem, bet gan krusta pacelšana un Dieva prāta darīšana. “Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet kas Viņa Vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga.” (1. Jāņa 2:4,5)
