“Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” Ps. 63:6-7
Daudzas stundas esmu pavadījusi sāpēs un bezmiegā, tomēr man dzīvi un iespaidīgi bija jāatceras Dieva dārgie apsolījumi. Mīļais Glābējs bija man ļoti tuvu, un man patīk domāt par šo Jēzus mīlestību. Viņa maigā līdzjūtība un mācekļiem sniegtās mācības kļūst man ļoti izprotamas un nozīmīgas. Tās manu dvēseli pabaro ar Debesu mannu. (..) Ja Kungs atrod par vajadzīgu sacīt: “Guli pacietīgi un pārdomā visu,” un kad Svētais Gars liek man atcerēties neizsakāmi dārgas lietas, es tad neredzu iemesla kaut kādām žēlabām. Es atceros pantus, kas daudzreiz mani ir iepriecinājuši nelaimju brīžos:
“Ieejot jaunajā gadā, es neredzu ne soli uz priekšu; Bet Dievs ir sargājis pagātnē, un nākotne atklās Viņa žēlastību. Kas no tālienes liekas tumšs, ejot tuvāk, var kļūt gaišs. Ak, dusu sniedzošā, svētlaimīgā neizpratne, cik labi visu nezināt; Tā liek man klusēt varenajās rokās, kas mani neatstās, Un mierina manu skumjo dvēseli, lai dus tā pie mīlošās krūts.
Tā eju es, neko nezinot, un, ja varētu zināt, es vēlētos nezināt. Es labāk eju tumsā kopā ar Dievu nekā gaismā viena pati. Es labāk eju kopā ar Viņu ticībā nekā viena pati, visu redzot. Sirds baidās no pārbaudījumiem, kurus var nest nākotne, Tomēr es neskumstu, — lai notiek, ko vēlas mans mīļais Kungs. Es apspiežu visas asaras un klusi saku vārdus: “Viņš visu zina.”
(Šīs rindas rakstītas, kad autore atradās Austrālijā, kur ilgstoši slimoja un izjuta sāpes.)
