“Bēdz no jaunekļa iekārēm un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc to Kungu ar skaidru sirdi.” 2. Tim. 2:22

Ar ikkatru jaunu dienu pieaug briesmas, kurām pakļauti kā jauni, tā veci. Morālais sajukums, ko mēs saucam par izlaidību, rod sev plašu darba lauku. Ļaudis, kas sauc sevi par kristiešiem, kā jauni, tā veci, izplata zemisku, juteklisku un velnišķīgu iespaidu.

Kas ir mācījušies patiesību, bet neuzrāda savai ticības apliecībai atbilstošus darbus, tiek pakļauti sātana kārdināšanām. Briesmas viņus apdraud ikkatrā solī. Viņi saskaras ar ļaunumu, ja raugās skatos un klausās skaņās, kas pamodina viņos neuzvarētas kaislības. Tā viņi pakļaujas iespaidiem, kas tiem labā vietā liek izvēlēties ļaunu, jo viņu siržu stāvoklis nav labs. Tieši tad, kad būtu jāizmanto gribasspēks, kad stingri vajadzētu pretoties pirmajam kārdināšanu tuvošanās mēģinā­jumam, jūs redzat, ka tie viegli pakļaujas sātana viltīgajiem nodomiem kā rotaļlietas viņa rokās. Pēc tam savu darbu sāk visāda veida kārdināšanas, lai skubinātu tos, kas saucas par Dieva baušļu turētājiem, pārkāpt šos baušļus.

Visiem vajadzētu saprast, kāds spēks slēpjas labā raksturā. Nav citas izglītības, kas tagad būtu tik nepieciešama, kā jauniešu sagatavošana morāli godīgai dzīvei un viņu dvēseļu šķīstīšana no ikkatra morālās sagānīšanas traipa un vainas. Kādēļ morāles un svētuma karogs velkas putekļos?

Mēs tuvojamies pārbaudes laika noslēgumam, kad Dievs izskatīs ikkatra atsevišķa cilvēka lietu. Šo pārbaudes laiku Dievs mums devis šķīstā un svētā rakstura veidošanai. Ja šis laiks netiek izmantots, ja domas ir nešķīstas, ja sirds nav svētota, ja turpinās nodošanās nesvētiem ieradumiem, tad ziniet droši, ka tādiem cilvēkiem daļa būs līdz ar nesvētajiem, samaitātajiem un netīrajiem.

Tieši tagad šajā pārbaudes laikā jāizšķiras katrai dvēselei. Šī izšķir­šanās atklāsies ģimenēs, atklāsies draudzes sabiedriskajā dzīvē. Tikumībai un godīgiem, nesavtīgiem principiem būs sava alga. Tos atdarināt tiks rosināti arī citi. “No viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” (Mat. 7:20)

“Sevi pašu glabā šķīstu.” 1. Tim. 5:22

Zināšanas par prāta, dvēseles un miesas šķīstumu ir ļoti svarīga izglītības daļa.

Ja raksturs nav šķīsts, ja grēks ir kļuvis par tā sastāvdaļu, tad grēkam ir valdzinātāja spēks, kas pielīdzināms reibinoša dzēriena glāzei. Pār saprātu un savaldīšanās spēku virsroku gūst dzīves veids, kas apgāna visu būtni. Grēcīgajam dzīves veidam turpinoties, novājinās un saslimst smadzenes un zūd tik svarīgais morāliskais līdzsvars. Tādi cilvēki ir lāsts paši sev un lāsts visiem, ar kuriem viņi satiekas.

Slikti ieradumi viņos veidojas daudz vieglāk par labiem ieradumiem, un slikto ieradumu atstāšana viņiem ir daudz grūtāka. Sirds samaitātība ir noteicošā visiem zināmā patiesībā, ka daudz mazāk jāpūlas jauniešu demoralizēšanai, viņu morālo uzskatu un reliģiskā satura samaitāšanai nekā paliekošu šķīstu un nesamaitātu patiesības un taisnības ieradumu veidošanai viņu raksturos. Spontāni, bez priekšzīmes un mācīšanās izaugs naids, lepnums, sevis vērtēšana, skaudība un greizsirdība. To dēļ, mūsu kritušajā stāvoklī, vajag tikai prātam un raksturam atļaut nodoties tā dabīgajām tieksmēm. Dabā, ja tīrums tiek atstāts savvaļā, tad drīz vien redzēsit, ka tajā saaug dadži un ērkšķi. Lai tīrumā augtu labība vai skaisti ziedi, tad par to jārūpējas un tam jāveltī nepārtrauktas pūles.

Mēs jums rādām, ka visam ļaunumam jāpretojas pastāvīgi. Visas Debesis interesējas par ļaudīm, kurus Dievs tik augstu ir vērtējis, ka viņu glābšanai ir atdevis savu mīļoto Dēlu. Neviena cita Dieva radīta būtne nav spējīga tā attīstīties, tā pārveidoties un kļūt tik cēla kā cilvēks. Un tad, ja cilvēks notrulinās savās zemiskajās kaislībās un iegrimst neti­kumībā, kā Dievs lai raugās uz viņu? Cilvēks nespēj aptvert, kas viņš var būt un kāds viņš var kļūt. Kristus žēlastībā viņš ir spējīgs pastāvīgi garīgi augt. Lai patiesības gaisma iespīd viņa prātā un Dieva mīlestība izlejas viņa sirdī. Tā viņš caur žēlastību, kuras pasniegšanai nomira Kristus, var kļūt par stipru cilvēku - par zemes bērnu, tomēr nemirstības mantinieku.

“Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludināms, pats nekļūstu atmetams.” 1. Kor. 9:27

Pēc kristības Dieva Dēls devās tuksnesī, lai tur Viņu kārdinātu velns. Gandrīz sešas nedēļas Viņš cieta izsalkuma mokas. Viņš izjuta ēstkāres varu pār cilvēku, un grēcīgā cilvēka dēļ Viņš šajā lietā izturēja vissmagāko pārbaudījumu. Te tika gūta uzvara, ko tikai retais spēj novērtēt. Samai­ tātās ēstkāres varu un smago grēku, sakarā ar nodošanos tai, var izprast tikai pēc ilga gavēņa, ko ēstkāres varas salaušanai vajadzēja izturēt Glābējam.

Visu cilvēkam pazīstamo morālo ļaunumu pamatā atrodas nesātība. Atpestīšanas darbu Kristus iesāka tieši tur, kur iesākās bojā eja. Mūsu pirmo vecāku krišanu izraisīja nodošanās ēstkārei. Pirmais, ko Kristus darīja atpestīšanas darbā, ir aizliegšanās ēstkāres jautājumā.

Dieva Dēls redzēja, ka cilvēks ar saviem spēkiem nevar pārvarēt šo spēcīgo kārdināšanu. Viņš nāca uz šo zemi, lai mūsu cilvēciskajām pūlēm pievienotu savu dievišķo varu, ka Viņa sniegtajā morālajā spēkā un izturībā mēs varētu gūt uzvaru sevis labā. Ak, kāda nesalīdzināma pretimnākšana un pazemošanās Godības Ķēniņam, nākt uz šo pasauli, lai ciestu izsalkuma mokas un viltīgā ienaidnieka nežēlīgās kārdināšanas, un tādā veidā gūtu cilvēku labā bezgalīgu uzvaru. Te atklājas mīlestība, kurai nav līdzīgas. Tomēr šo lielo pazemošanos tikai miglaini izprot tie, kuru labā tā tika darīta.

Ne tikai Smeldzošās izsalkuma mokas darīja Pestītāja ciešanas tik neizsakāmi smagas, Viņa dievišķo dvēseli nospieda grēku izjūta, kas seko­ ja ēstkāres apmierināšanai un kas pasaulei atnesa tik briesmīgu postu.

Būdams kā cilvēks un šīs smagās grēku nastas nospiests, mūsu Pes­ tītājs atsita sātana varu šajā lielajā un galvenajā kārdināšanā, kas apdraud cilvēku dvēseles. Ja cilvēks pārvarēs šo kārdināšanu, tad viņš uzvarēs arī visās citās vietās.

“Tāpēc brāļi es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanu, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana.” Rom. 12:1; Glika tulk.

Apustulis lūdz brāļus nodot savas miesas kalppšanai Dievam. Ja mūsu dzīves veids ir tāds, kas samazina garīgos un fiziskos spēkus - sakarā ar nepareizu ēšanu, dzeršanu vai kādu citu mūsu ieradumu, tad ar to mēs apkaunojam un apvainojam Dievu. Mēs nolaupām Viņam to kalpošanu, kādu Viņš no mums prasa. Ja mēs nododamies ēstkārei uz veselības rēķina vai nododamies ieradumiem, kas mazina mūsu dzīves spēkus un garīgo spraigumu, tad mēs nevaram augstu vērtēt salīdzinā­ šanas darbu, ne arī pareizi cienīt mūžīgās lietas.

Kad mūsu prātu aptumšo un daļēji paralizē slimība, mūs viegli pārvar sātana kārdināšanas. Neveselīga uztura ēšana, nesātības apmierināšana izsit no līdzsvara asinsrites sistēmu un izraisa nervozu nespēku, kā rezultātā lielā mērā aptrūkst pacietības un patiesas, cēlas mīlestības. Nodošanās samaitātai ēstkārei novājina organisma spēkus, kā ari morālās un garīgās spējas.

Salīdzinājumā ar garīgo un morālo spēku vērtību visas pasaules mantas kļūst pilnīgi nenozīmīgas. Šo spēju sekmīga darbība ir atkarīga no mūsu fiziskās veselības. Tāpēc liela nozīme ir zināšanām attiecībā uz veselības saglabāšanu, lai mēs savus pienākumus pret Dievu un cilvēkiem varētu izpildīt saskaņā ar Viņa baušļiem. Nav nekāda iemesla kaut kad pārprast kādu no tiem. Tos, kas pilnīgi nevar izprast Dieva likumus, ir notrulinājuši viņu pašu nepareizie ieradumi, kas novājinājuši viņu saprātu.

Dievs vēlas, lai mēs mācītu, ka sātība ir svarīga visās lietās. Kā nesātība izsauca mūsu pirmo vecāku krišanu no viņu svētā un laimīgā stāvokļa sakarā ar Dieva likumu pārkāpšanu, tā sātība un atturība visās lietās uzturēs mūsu spēkus iespējami vislabākajā stāvoklī. Mūs neaptumšos nekāda nenoteiktības ēna, un prāts varēs mūs vadīt, ka patiesi ievērojam Viņa likumus. Mums jārīkojas saskaņā ar dabas likumiem, ja vēlamies izprast Sinaja kalnā sniegtās Dieva bauslības saistošās prasības.

“Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” Ps. 139:14

Dziesminieks saka: “Es esmu tik brīnišķi radīts”. Dievs cilvēkam ir devis prāta spējas un miesas spēkus, uzlikdams visiem par pienākumu tos saglabāt vislabākajā stāvoklī. Ja kāds, lutinot ēstkāri, novājina savus miesas spēkus, tas vienlaicīgi samazina arī sava iespaida spēku un pats sevi padara par nepilnvērtīgu cilvēku. Tikai Golgatas krustā pienestā upura vērtībā mēs nojaušam, cik dārga ir cilvēka dvēsele. Pateicoties Jēzus Kristus glābjošajai varai, mēs esam nolikti labvēlīgā stāvoklī, lai atbrīvotos no grēka, kurā mūs noveda Ādama krišana.

Mums vispilnīgākajā veidā jāizmanto visas spējas un talanti, kurus Dievs mums aizdevis. Visiem, kas ar grēcīgu ēšanu, grēcīgu ģērbšanos un veselības likumu pārkāpšanu citos veidos novājina savus fiziskos, garīgos un morālos spēkus, būs jāatbild Dievam. Jāatbild par visu labo, ko viņi būtu varējuši padarīt, ja būtu ievērojuši veselības likumus un pret namu, kurā viņi dzīvo, nebūtu izturējušies tik bezrūpīgi un nevērīgi. Dievs saka: “Jūs nepiederat sev pašiem.” Jūs esat Dieva īpašums. Jūsu atpirkšana maksāja Dieva Dēla dzīvību. Visiem jāizprot šī pienestā upura ārkārtējā vērtība. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš vēlas, lai ļaudis strādātu Viņam no visas sirds.

Dziļi un zīmīgi ir apustuļa Pāvila vārdi: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlastības vārdā, nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tas lakir jūsu garīgais dievkalpojums. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba; to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:1-2) Neviens nevar pagodināt Dievu, ja tas rīkojas tā, ka tiek aptraipīta viņa miesa vai dvēsele. Ikviena cilvēka saprātīga kalpošana Dievam ir pasargāt sevi no miesas un dvēseles aptraipīšanas. Mēs esam Dieva darbs, Dieva celtne.

Dievs vēlas, lai mēs Viņu pagodinātu ar visu, kas mēs esam.

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” 1. Kor. 3:16

No mūžīgiem laikiem Dievs ir vēlējies, lai ikkatra radīta būtne, sākot ar spožo serafu līdz cilvēkam, būtu templis, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārtrauca būt templis Dievam.

Dievs vēlējās, lai Jeruzalemes templis pastāvīgi liecinātu par augstajām iespējām, kas pavērtas ikvienai dvēselei. Tomēr jūdi neizprata šīs celtnes svarīgo nozīmi, ar kuru tik ļoti viņi lepojās. Jeruzalemes tempļa pagalmus pildīja nesvētas tirdzniecības troksnis. Notiekošais pārāk trāpīgi attēloja sirds templi, kuru apgāna jutekliskas tieksmes un nesvētas domas. Šķīstot templi no pasaulīgajiem pārdevējiem un pircējiem, Jēzus atklāja savu misiju - šķīstīt sirdi no grēka traipiem, no pasaulīgām tieksmēm, savtīgām kārībām un ļauniem ieradumiem, kas samaitā dvēseli. Vienīgi Kristus var šķīstīt dvēseles templi. Viņa klātbūtne šķīsta un svēto dvēseli līdz tā kļūst par svētu templi Kungam, “par Dieva mājokli Garā.” (Ef. 2:22)

Ar šo skaisto un iespaidīgo ainu Svētie Raksti rāda, cik augstu Dievs vērtē mūsu fizisko organismu un cik liela atbildība gulstas uz mums, lai to saglabātu vislabākajā stāvoklī. Mūsu miesa ir Kristus atpirkts īpašums, un mēs nedrīkstam rīkoties ar to pēc savas patikas. Tomēr cilvēks ir tā darījis. Viņš ir izturējies pret savu miesu, it kā tajā valdošo likumu pārkāpšanai nesekos nekāds sods. Samaitātas ēstkāres rezultātā tās spēki samazinājušies un orgāni ir novājināti, saslimuši un sakropļoti.

Patiesi atgriezti vīri un sievas apzinīgi izturēsies pret dzīvības liku­ miem, kuriem Dievs pakļāvis viņu būtni, tādā veidā cenšoties izbēgt no fiziskā, garīgā un morālā vājuma. Paklausība šiem likumiem jāuzskata par katra personīgu pienākumu. Mums pašiem jācieš no slimībām, kas seko šo likumu pārkāpšanai. Par saviem ieradumiem un dzīves veidu mums jāatbild Dievam. Tāpēc izšķirošs mums nav tas, ko teiks pasaule, bet gan, kā es, būdams kristietis, izturos pret mājokli, ko man devis Dievs.

“Miesas spīdeklis ir acs, ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. ” Mat. 6:22

Dieva Gars darbojoties cilvēkā nepadara to nederīgu parastās dzīves vispārējiem pienākumiem. Nevar būt īpaši reliģiski noteikumi darba gaitām un kādi citi dzīvei draudzē. Dieva Gars darbojas pie visa cilvēka - dvēseles, miesas un gara.

Ja Dieva Vārds sirdī tiek lolots un sargāts kā paliekošs pamatlikums un ja pie tā turas visos apstākļos, tad cilvēks ar tam uzticētajām spējām pakļaujas Kungam Jēzum Kristum. Kristus pakļautībā nonāk cilvēka dzīvības spēki un viņa domas. Tāda ir patiesā svētošanās. Visas šīs piedzīvojuma daļas savstarpēji saskaņojas. Viņam “nekā netrūkst”. Viņš kādu daļu nepatur sev, lai ar to rīkotos, kā pašam patīk.

“Miesas spīdeklis ir acs, ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.” Te skaidri pateikts “tava acs”, nevis kāda cita cilvēka acs. Šis bagātais garīgais piedzīvojums, kuru mums tiesības iegūt, zūd, ja mēs sagaidām, lai garīgās dzīves jautājumos citi skatītos mūsu vietā, it kā mēs paši būtu akli. Mums jādomā vienīgi par Dieva godu, mums neatlaidīgi un vienmēr šajā jautājumā jācenšas neietvert sevi un citu iedomātās tiesības.

Kas patiesi mīl un bīstas Dievu, cenšoties darīt tikai Viņa prātu, tas Dieva darbam nodos savu miesu, prātu, sirdi, dvēseli un spēku. Tā tas bija ar Ēnohu. Viņš staigāja ar Dievu, viņa prātu neapgānīja netīri un kropli priekšstati. Kas apņēmušies Dieva prātu darīt par savējo, tiem visās lietās jākalpo un jāizpatīk Dievam. Tad raksturs būs harmonisks un līdzsvarots, saskanīgs, līksms un patiess.

Jūs ikkatru dienu tērējat savas pārbaudes laiku un, tam paejot, iegūstat īpašus piedzīvojumus; tomēr visu to jūs varat darīt tikai vienu reizi. Tāpēc izmantojiet ikkatru dārgo acumirkli tā, kā jūs vēlētos, lai tas būtu izmantots, zinot, ka jums reiz sāksies tiesa un “grāmatas tiks atvērtas”. Kungs mūs tiesās saskaņā ar mums dotajām izdevībām.

“Esiet Man svēti, jo Es, tas Kungs, esmu svēts un Es esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs Man piederat.” 3. Moz. 20:26

Cilvēka raksturs, kas ticībā tuvojas Dievam, stāstīs, ka viņa dzīvē ir ienācis Pestītājs, kas visu vada un visu piepilda. Viņš pastāvīgi jautās: “Vai tas ir Tavs prāts un Tavs ceļš, mans Pestītāj?” Viņš nepārtraukti raudzīsies uz Jēzu. Darot savus darbus, viņš padomu prasīs no dievišķā Drauga, jo viņš zina, ka tādā uzticībā slēpjas viņa spēks. Viņš ir radinājies katrā grūtību vai sarežģījuma brīdī savu sirdi pacelt pretī Dievam lūgšanā.

Kas Dievu pieņem par visu noteicošo Valdnieku, tas svinīgi apsolās būt Viņam uzticīgs. Tam jātērpjas kristieša formas tērpā un augstu jāpaceļ karogs, kas rāda, kādai armijai viņš pieder. Viņam atklāti jāapliecina sava uzticība Kristum. Slēpties te nav iespējams. Kristus līdzībai jāparādās dzīvē svētos darbos.

“Es esmu Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izraudzījis no visām tautām.” “Un esiet Man svēti, jo Es, tas Kungs, esmu svēts un esmu jūs izraudzījis no tautām, lai jūs man piederat.” “Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caur caurēm, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” “Šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž Manu slavu!” “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (3. Moz. 20:24,26; 1. Tes. 5:23; Jes. 43:21; 1. Pēt. 2:9)

Droši mēs varam būt tikai caur Kristu pilnīgi pakļaujoties Dieva gribai. Dvēseli satraucošās savtīgās domas un impulsus, kas izraisa pretrunas dvēselē, var izraidīt no dzīves tikai ar visas būtnes nodošanu Kristus pārvaldībai. Visiem nemieru izraisošajiem elementiem Kristus saka: “Klusu, mierā!” Kristus apsveic visus, kas Viņu pieņem par savu Pestītāju un valda pār tiem kā viņu Ķēniņš. Uzticīgos Kristus pavalstniekus raksturos degsme virzīt uz priekšu Dieva valstības lietu. Dievs kā saviem pārstāvjiem var uzticēties tādiem cilvēkiem, kas bez ierunām Viņam paklausa.

“Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Mat. 28:20

Mēs varam būt pilnīgi droši, ka, ja mēs ik dienas pakļausim savu gribu Dievam, mūsu dzīvē piepildīsies: “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16) Ikviena Kristus žēlastības izpausme, kādu esam savā dzīvē sajutuši, ir arī domāta mums. Mums jāatklāj šīs Viņa žēlastības dāvanas savā dzīvē, savā domās, vārdos un darbos. Mums jāparāda Kristus žēlastība, mīlestība un Viņa spēks - spēks, ko Viņš devis mums.

Ja mums nebūtu Kristus nopelna dēļ saņemtā spēka, tad mums vispār nebūtu nekāda spēka. Bet Kristum pieder visa vara. “Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas. Un, redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”” Tas ir mūsu spēks un mūsu prieks. Pašiem par sevi mums nav nekāda spēka. Bet Viņš saka: “Es esmu pie jums ik dienas,” palīdzēdams jums pildīt ikdienas pienākumus, vadīdams, iepriecinādams, svētodams un uzturēdams, piešķirdams sekmes jūsu teiktajiem vārdiem, kas cilvēku uzmanību pievērsis Kristum un pamodinās viņos vēlēšanos izprast šo cerību un patiesības vērtību, atgriežot tos no tumsas pie gaismas.

Tā ir brīnišķīga doma, ka cilvēki var izteikt Dieva vēsti vienkāršos iepriecinājuma un iedrošinājuma vārdos. Dievs izlietos visvienkāršākos cilvēkus, lai izsētu patiesības sēklu, kas var uzdīgt un nest augļus, jo tam, kura sirdī tā tiks sēta, bija vajadzīga palīdzība - kāda laba doma vai laipns vārds, kuram piešķīra panākumus Tas, kas sacījis: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas.”

Ari mums ir dots šis Kristus pastāvīgās klātbūtnes apsolījums. Tikpat noteikti kā Viņš bija ar mācekļiem, Viņš būs kopā ar mums, un Viņš būs ar mums līdz pasaules galam.

Viņš atrod savus uzticīgos un ir kopā ar tiem, tos iedrošinādams un stiprinādams. Dievs izsūta savus spēcīgos eņģeļus, lai tie kalpotu cilvēciskajiem strādniekiem, kuri stāsta patiesību tiem, kas to nepazīst.

“Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi.” Jes. 32:17; Glika tulk.

Kristus saviem ļaudīm būs viss šajos vārdos izteiktais, ja tie ņems vērā aicinājumu nākt pie Viņa. Viņš tiem būs dzīvība un spēks, stiprums un visas spējas, gudrība un svētums. Dievs mūs aicina dzīvot Kristus dzīvi, atklāt Viņa dzīvi pasaulei.

Mēs varam, mēs tiešām varam atklāt sava dievišķā Kunga līdzību. Mēs varam izprast garīgās dzīves zinātni. Mēs varam pagodināt savu Radītāju. Bet vai mēs to darām? Ak, kāda gan tā mums ir brīnišķīga priekšzīme, kuru Kristus ar savas dzīves piemēru mums atstāja! Viņš mums parādīja, ko mēs varam paveikt, ja sadarbosimies ar Dievu. Mums jāmeklē tā savienība, par kuru Viņš runā, sakot: “Palieciet Manī un Es jūsos.” (Jāņa 15:4) Šī savienība ir dziļāka, spēcīgāka un patiesāka par jebkuru citu savienību, un tā ļauj mūsos atplaukt visam labajam. Tos, kuri tā vienoti ar Pestītāju, pārvalda Viņa griba, un Viņa mīlestība tos pamudina ciest ar cietējiem, priecāties ar priecīgajiem un dziļi just līdzi ikvienam viņa vājībās, bēdās un nelaimēs.

Kur vien es eju, es skubinu ļaudis augsti pacelt Kristus vārdu. Viņš vienmēr ir tas pats - vakar, šodien un mūžīgi, vienmēr cenšoties darīt mums labu, vienmēr mūs iedrošinādams un soli pa solim vadīdams uz priekšu. Kas Viņš ir šodien - uzticīgs Augstais Priesteris, kurš jūt mums līdzi nespēkā - tas Viņš būs rīt un mūžīgi. Viņš ir mūsu Vadonis, Skolotājs, Padomdevējs un Draugs, kas, atbildot uz mūsu ticību, pastāvīgi mūs apveltī ar savām svētībām. Viņš mūs aicina palikt kopā ar Viņu. Ja mēs to darīsim, ja mēs savas mājas veidosim, lai arī Viņš tur varētu ienākt, tad izbeigsies visa rīvēšanās, viss sliktais garastāvoklis un visa veida satraukumi.

Es zinu, ka, ja es lūdzu Kungu būt man par palīgu, Viņš neatteiksies palīdzēt, jo es ilgojos darīt Viņa prātu un pagodināt Viņa Vārdu. Es esmu nespēcīga, bet, pilnīgi paļaujoties uz Viņu, es gūstu spēkus. Uzliekot savas nastas nastu Nesējam, es rodu prieku, spēku un cerību. Tāda ir mana vēlēšanās - atrast paliekošu dusu pie Viņa kājām. Kamēr es stipri turos pie Viņa rokas, Viņš droši mani vada. Dzīvais Dievs būs manas dvēseles prieks un līksmība.

“Tāpēc esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Mat. 5:48

Lai, veidojot raksturu, mēs patiktu Dievam, mums pastāvīgi garīgi jāaug. Mums par nevērtīgu jāuzskata viss, kas mazina paļāvību un ticību Pestītājam. Jo vairāk gaismas iespīd mūsu dvēselē, jo vairāk mums jāatstaro šo gaismu uz citiem. Dievs vēlas, lai jūsu gaisma izstarotu pasaulē. Mēs Viņu pagodināsim, ja ikkatrs personīgi atstarosim Viņa raksturu.

Atrodoties Kristus mīlestībā un paļāvīgi atļaujot Pestītājam un dzīvības Devējam paveikt jūsu dvēseles glābšanas darbu, jūs, tuvojoties Viņam, arvien vairāk uzzināsit, ko nozīmē skatīt Viņu, kas nav redzams, un panest šo skatu. Dievs vēlas, lai mēs priecīgi dusētu Viņa mīlestībā. Šī priecīgā apmierinājuma sajūta, ko dāvā Kristus, ir bezgala vērtīgāka par zeltu, sudrabu un dārgiem akmeņiem.

Ja svētā darba veikšanai jūs nodosit visu savu būtni, miesu, dvēseli un garu, tad arvien vairāk palielināsies jūsu uztveres spējas - tās kļūs spēcīgākas un veselīgākas. Dariet visu iespējamo, lai Kristus žēlastībā un ar tās palīdzību jūs aizsniegtu augsto mērķi. Jūs varat būt pilnīgi savā sfērā, kā Dievs ir pilnīgs savā sfērā. Vai Kristus nav teicis: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”?

Jums sevi nav jāuzskata tikai par pasīviem Kunga Jēzus Kristus pieņēmējiem. Dievs mums uzticējis dārgus talantus, un Viņš prasa, lai šīs spējas tiktu pilnveidotas. Aizdotā kapitāla augļi pienākas Viņam. Pakļaujot savu gribu Viņa gribai, pilnveidosies jūsu runa un garīgās uztveres spējas.

Jums nopietni jārūpējas par savām prāta spējām. Jums domas jāpakļauj Svētā Gara pārvaldībai. Tas ir jūsu darbs - iet uz priekšu pretī pilnībai, pastāvīgi izglītojoties, līdz beidzot jūs tiksit pasludināti par derīgiem saņemt mūžīgo dzīvību. Un pat tad attīstības darbs nav beidzies, bet tas turpināsies visā mūžībā.

“Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” Ef. 4:13

Ejot soli pa solim uz priekšu pa paklausības taku, mēs uzzināsim, cik patiess ir apsolījums, ka tas, kurš turpinās iepazīt Kungu, uzzinās, ka Viņš atklājas līdzīgi rīta ausmai. Pār visiem, kas seko Viņam - pa­ saules gaismai, atspīdēs vēl lielāka gaisma. Ikviens, kas ņem uz sevi Kristus jūgu pilnīgā apņēmībā paklausīt Dieva Vārdam, iegūs veselīgus un līdzsva­ rotus piedzīvojumus. Viņš baudīs svētības, kas nāks pār viņu tāpēc, ka viņš savu dzīvību līdz ar Kristu paslēpis Dievā.

Veikala lietās viņš īstenos principus, kas izklāstīti Kristus kalna svētrunā. Viņš atteiksies no nepareiziem atsvariem un tirdzniecībā nicinās krāpnieku metodes. Viņš pastāvīgi apzināsies, ka ir daļa no Debesu uzņē­ muma, un ka viņam jārīkojas ar Dieva dotajiem talantiem. Viņš sapratīs, ka ir adoptēts Dieva ģimenē un viņam pret visiem jāizturas tā, kā Kristus izturējās, dzīvojot uz šīs zemes.

Cik uzcītīgi un neatlaidīgi jāstrādā katram patiesam kristietim! Viņš pastāvīgi nes Kristus jūgu. Viņš ir patiesi pazemīgs un nerunā par sevi, savām spējām un sasniegumiem. Viņš nenododas sevis apbrīnošanai. Ir daudz jāmācās, lai saprastu, kas īsti veido patiesi kristīgu raksturu. Tur noteikti neietilpst sevis izcelšana. Dieva godībai un majestātis­ kumam pastāvīgi vajadzētu pildīt mūsu dvēseles ar svētu godbijību, liekot mums Viņa priekšā pazemoties pīšļos. Lai stiprinātu mūsu uzticību un atņemtu bailes, kas tiecas mūs verdzināt, mums dāvāta Viņa labvēlība, Viņa izpratnes pilnā, dziļā līdzjūtība. Kungs vēlas, lai mēs Viņam atdotu visu sevi stingri nopamatotā un pareizi līdzsvarotā dzīvē.

Neapmierināsimies ar domu, ka mēs paliekam reliģiski punduri. Mums pastāvīgi jāaug līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Jēzū Kristū, līdz mēs esam pilnīgi Viņā. Kungs nāks un mājos katrā dvēselē, kura no sirds aicinās: “Ienāc, Kungs!” Viņš mīl visus, kas vēlas sekot Viņam.

“Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!” 2. Pēt. 3:18

Patiesi kristīgi piedzīvojumi dienu no dienas kļūst arvien bagātāki, sniedzot attiecīgajam cilvēkam jaunus spēkus un jaunu dedzību un izraisot viņā nepārtrauktu garīgo izaugsmi. Tomēr kristīgā pasaule ir pārpludi­ nāta ar tādiem reliģijas apliecinātājiem, kuri ir tikai reliģiski punduri. Daudziem, kas iepazinušies ar kristīgās ticības pašām pirmajām mācībām, jau liekas, ka viņi visu ir apguvuši. Viņi vairs neaug tālāk žēlastībā un patiesības atziņā. Dieva darba tālākā izveidošanā viņi vairs nepiedalās ne ar saviem līdzekļiem, ne ar savu iespaidu. Viņi ir trani bišu stropā. Šī šķira ilgi tāda nepaliks. Tie vai nu atgriezīsies un sāks augt, vai arī grie­ zīsies atpakaļ.

Lai saskaņotos ar Dieva prasībām, jums pašam būs jāpieliek pūles; un te jums būs vajadzīgi tādu piedzīvojumu krājumi, kas liecina par kristīgu izaugsmi. Jūsu ticībai jābūt stiprai, jūsu nodošanās mēram - pilnīgam, jūsu mīlestībai - šķīstai un sirsnīgai, jūsu degsmei - kvēlojošai un neatslābstošai, jūsu drosmei - nesvārstīgai, jūsu pacietībai - nenogurstošai un jūsu cerībai - gaišai. Šajās lietās uz ikviena, kā veca, tā jauna, gulstas personīga atbildība.

Pēdējo dienu briesmas pārbaudīs mūsu ticības patiesīgumu. Pār visiem gāzīsies vareni kārdināšanu viļņi, un, ja kristieši nebūs nesaraujami savienoti ar Klinti, tie tiks aizskaloti. Nedomājiet, ka, ļaujoties straumei, jūs būsit drošībā. Ja jūs ļausities tai, jūs noteikti kļūsit par vieglu laupījumu sātana viltībām. Gatavojieties atvairīt kārdināšanas, čakli pētot Rakstus un dedzīgi izlūdzieties sev dievišķo palīdzību. Kungs dzirdēs satriektas dvēseles sirsnīgās lūgšanas un jūsu dēļ pacels karogu pret ienaidnieku. Jūs tomēr tiksit pārbaudīti; pārbaudīta tiks jūsu ticība, mīlestība un apņēmība.

Mūsu pienākums, mūsu drošība, mūsu laime, mūsu lietderība, un mūsu pestīšana aicina ikvienu no mums visnopietnākajā veidā nodrošināt sev Kristus žēlastību, tik cieši savienojoties ar Dievu, ka varētu izprast garīgās lietas un nepaliktu neziņā par sātana viltībām.

“Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.”

“Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu’’ Ebr. 6:1; Glika tulk.

Pie ieejas vārtos, pa kuriem taka ved uz mūžīgo dzīvi, Dievs ir nolicis ticību, un visu tālāko ceļu Viņš iezīmējis ar labprātīgas paklausības gaismu, mieru un prieku. Šī ceļa gājējs vienmēr raugās uz savu mērķi - augsto aicinājumu Jēzū Kristū. Viņš pastāvīgi redz goda balvu. Viņam Dieva baušļi ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Lietas, kas sākumā likās kā krusts, tālākajās dzīves gaitās kļūst par kroni.

Pestītājs saka: “Mācieties no Manis.” Tiešām, mācieties no Viņa, kā dzīvot Kristus dzīvi - šķīstu un svētu dzīvi, kas brīva no jebkura grēka traipa.

Debesu likums nozīmē pilnveidošanos, bet ne stāvēšanu uz vietas. Pilnveidošanās ir ikkatras prāta un miesas spējas likums. Daba paklausa šiem likumiem. Tīrumā vispirms parādās stiebrs, tad vārpa, tad piebrieduši graudi vārpās. Augšanai jānotiek kā garīgajā, tā fiziskajā dzīvē. Mums jāiet uz priekšu soli pa solim, pastāvīgi saņemot un dodot, iegūstot arvien pilnīgākas zināšanas par Kristu, ik dienas vairāk tuvojoties pilnīgam Kristus brieduma stāvoklim.

Kristietis vispirms ir mazs bērns Kristū. Tad viņš kļūst lielāks. Viņš pastāvīgi aug proporcionāli viņam dāvātajām izdevībām un priekštiesībām. Viņam vienmēr jāatceras, ka viņš nepieder pats sev, ka viņš ir dārgi atpirkts un viņam, cik vien iespējams vislabākajā veidā jāizlieto viņam uzticētie talanti. Pat savas garīgās izpratnes sākuma stadijā kristietim jādara labākais, ko viņš spēj, lai arvien vairāk tuvotos cēlas un svētas dzīves līmenim. Viņam jāsaprot, ka viņš ir Dieva līdzstrādnieks.

Viņš nekad nedrīkst kļūt pašapmierināts, bet pāri pār visu viņam jāvērtē viņa Kunga Jēzus Kristus atzīšanas augstā priekštiesība. Viņam jāstaigā un jāstrādā Pestītāja vadībā. Tā rīkojoties, viņa ticība pastāvīgi pieaugs. Nepārtraukti uzlūkojot Kristu, viņš tiks pārveidots sava Kunga līdzībā no vienas pakāpes uz otru.

“Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā ari visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” 1. Pēt. 2:1,2

Šo pamācību mums vajadzētu rūpīgi pārdomāt. Mums dota priekštiesība augt un sasniegt “Kristus diženuma pilnības mēru”. (Ef. 4:13) Attiecībā uz saviem vārdiem mēs nedrīkstam izturēties neapdomīgi un nevērīgi, ievainojot citus ar nelaipniem izteicieniem.

Ikkatram cilvēkam, kas saistīts ar Kunga darbu, jāvērtē šis darbs, kurā viņam jādara sava daļa. Dieva darbs jāveic bez domstarpībām, bez pārsteidzīgiem vārdiem un diktatoriskām pavēlēm. Strādniekiem jābūt skaidriem, tīriem un svētiem kā domās, tā vārdos un darbos. Viņiem jābūt Kristus lieciniekiem, rādot, ka ir no jauna piedzimuši.

Te nedrīkst atskanēt nekādas skarbas runas, nekāda untumaina strīdēšanās, jo Dieva eņģeļi ieiet visās telpās. Kristus labprāt uzteic ikvienu uzticīgu strādnieku, un Viņš to arī turpmāk darīs. Grāmatā ir ierakstīts ikkatrs labs vārds. Var gadīties sīkas kļūdas, tomēr pārmetumi pamodina atmaksas garu, un tad Dievs tiek apkaunots. Tūlīt vajadzētu atsaukt jebkuru neapdomīgi vai bezrūpīgi izteiktu Vārdu. Jāatceras, ka mēs kā kristieši, kas sakām, ka strādājam vienprātībā, nedrīkstam būt līdzīgi grēciniekiem, kurus notiesās viņu grēcīgie vārdi un darbi, ja tie netiks nožēloti.

“Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt.” (Atkl 3:2) Tas ir mūsu darbs. Daudzi ir gatavi garīgi mirt, un Kungs mūs uzaicina viņus stiprināt. Dieva ļaudīm jābūt stipriem savu pienākumu pildīšanā. Viņiem jāsavienojas ar savstarpējas sadraudzības saitēm un jānostiprinās ticībā, bieži runājot savā starpā par tiem uzticēto dārgo patiesību. Nekad tiem nevajadzētu ķildoties un vienam otru apvainot vai notiesāt. Viņiem jāsavienojas, pamatojoties uz lielo vajadzību paklausīt Dieva likumiem.

Šajā dzīvē nav nekas svarīgāks par rakstura veidošanu, lai beidzot līksmi varētu ieiet svētajos mājokļos augstībā. Kāpēc mēs neizmantojam savas priekštiesības būt svētiem jau šeit?

“Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis.” Jes. 50:4

Kāds bija Kristus savā šīs zemes dzīvē, tādam jābūt katram kristietim. Viņš ir mūsu priekšzīme ne tikai bezvainīgajā skaidrībā, bet arī pacietībā, laipnībā, valdzinošajā izturēšanās veidā un garastāvokļa nemainīgumā. Attiecībā uz patiesību un pienākumiem Viņš bija stingrs un noteikts kā klints, taču vienmēr arī laipns un pieklājīgs. Viņa dzīve sniedza pilnīgas labvēlības ainu. Viņa klātbūtne mājā ienesa šķīstu atmosfēru, un Viņa izturēšanās sabiedrībā iedarbojās kā raugs. Nenovīdīgu, rupju un nevērīgu ļaužu vidū Viņš staigāja bezvainīgs un neaptraipīts; tāds Viņš bija netaisno muitnieku un samāriešu vidū, tāds Viņš bija arī starp pagānu karavīriem, vienkāršajiem un rupjajiem zemniekiem un raibajā pūlī.

Redzot nogurušos ļaudis, kas bija spiesti nest smagas dzīves nastas, Viņš izteica tiem līdzjūtīgus vārdus. Viņš dalījās viņu grūtībās un atkārtoti mācīja tiem, ko pats bija apguvis no dabas par Dieva labvēlību, laipnību un mīlestību. Viņš centās iedvest cerību pat visrupjākajiem un bezcerīgākajiem cilvēkiem, droši apliecinādams, ka tie var kļūt labi un bezvainīgi, iegūstot raksturu, kas rādītu, ka tie ir Dieva bērni. Jēzus apsēdās pie muitnieku galda, izrādīja tur sēdošajiem viesiem savu līdzjūtību un sabiedrisko laipnību, apliecinādams, ka Viņš ciena cilvēkus; un ļaudis savukārt centās būt Viņa uzticības cienīgi. To izslāpušajās dvēselēs Viņa vārdi krita kā svētījošs un dzīvību dodošs spēks. Cilvēkos pamodās jaunas intereses un no sabiedrības izstumtajiem pavērās jaunas dzīves iespējas.

Jēzus reliģija nolīdzina rakstura asās un skarbās vietas un pārveido visu, kas izturēšanās veidā ir rupjš un nepatīkams. Šī ir reliģija, kas vārdus dara laipnus un uzvedību - patīkamu. Mācīsimies no Kristus, kā savienot augstu sabiedrības un godīguma izpratni ar saulainu garastāvokli. Laipns un pieklājīgs kristietis ir visspēcīgākais arguments, ko var sniegt Evaņģēlija labā.

“Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” Kol. 4:6

Pieklājība un laipnība ir Svētā Gara žēlastības dāvanas. Tās ir Debesu īpašības. Eņģeļi nekad nepārvietojas dusmu pārņemti, nekad neskauž, nekad nav savtīgi. No viņu lūpām neizlaužas neviens skarbs vai nelaipns vārds. Ja gribam strādāt kopā ar eņģeļiem, tad arī mums jābūt smalk­ jūtīgiem un laipniem.

Ja cilvēks pieņem Dieva patiesību, tad tā viņu paceļ, izkopj viņa gaumi un svēto viņa spriedumus. Neviens cilvēks nevar būt kristietis bez Kristus gara; un, ja viņam ir Kristus gars, tad tas atklāsies laipnā nos­ kaņojumā. Viņa raksturs būs svēts, viņa izturēšanās - piemīlīga, viņa vārdi - bez viltus. Viņš kops mīlestību, kuru nebūs viegli satraukt, kas ir lēnprātīga un laipna, kas cer visu un panes visu.

Kas saucas par Kristus sekotājiem un tajā pašā laikā ir rupji, nelaipni un nepieklājīgi vārdos un izturēšanās veidā, tie nav mācījušies no Jēzus. Dažu tā saucamo kristiešu uzvedībai tā trūkst laipnības un pieklājī­ bas, ka ļaunums aizsedz to, kas viņos labs. Viņiem var būt neapšaubāms godīgums un taisnīgums; tomēr godīgums un taisnīgums neaizpilda pieklājības un laipnības trūkumu. Kristietim jābūt līdzjūtīgam un patie­ sam, žēlojošam un pieklājīgam, kā arī taisnam un godīgam.

Patiesa pieklājība, ja tā saaužas ar patiesību, dzīvi dara ne tikai lietderīgu, bet arī skaistu un patīkama aromāta bagātu. Laipni vārdi, patīkams acu skats un priecīga sejas izteiksme apņem kristieti ar tik valdzinošu iespaidu, kuram grūti pretī turēties. Tāds cilvēks atrod patiesu prieku kā pašaizliedzīgā darbā, tā gaismā, mierā un laimē, ko viņš pas­ tāvīgi dāvā citiem.

Aizmirsīsim paši sevi, čakli cenšoties gan iepriecināt citus, gan at­ vieglot viņu nastas ar laipnu rīcību un nesavtīgas mīlestības darbiem; lai šī savtīgā nedomāšana par citu laimi dod vietu mīlestības pilnajai līdz­ jūtībai. Saprātīgā laipnība un pieklājība, sākdamās mājas lokā un izplez­ damās tālu aiz tās robežām, lielā mērā dara mūsu dzīvi laimīgu, un izturoties nevērīgi pret šīm lietām, mēs izraisām savā dzīvē daudzas nelaimes.

"Patiesības paudēja mute pastāv mūžīgi, bet nepatiesa valoda nepaliek ilgi “ Sal. pam. 12:19

Ir ļaudis, kas tik cieši savienojušies ar patiesību, ka nekas, pat ne mocekļa nāve viņus nevar šķirt no tās. Kas klusējot apiet patiesību, baidoties kādu aizvainot, tie ar savu rīcību atbalsta melus. Negodīga spēlēšanās ar patiesību un liekulīga piemērošanās citu domām nozīmē ticības bojā eju. Nicināsim izlikšanos! Nekad neatbalstīsim melus ne ar vārdu, ne darbu, ne klusēšanu. Visi, kas runā nepatiesību, kalpo tam, kas jau no iesākuma bijis melis. Sargāsimies no nepatiesīguma, kas uzaug tur, kur to lolo. Es saku visiem, dariet patiesību par savu jostu! Izturieties godīgi pret savu ticību! Atstājiet visus sagrozījumus un pārspīlējumus! Nekad nesakiet nepatiesību! Savas un citu dvēseļu dēļ esiet patiesi izteicienos! Nekad nemelojiet un nerīkojieties negodīgi! Vienīgi patiesība pacieš atkārtošanu. Kristīga rakstura veidošanai nepieciešama stipra pieķeršanās patiesībai. “Tā tad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās.” (Ef. 6:14)

Kas runā nepatiesību, tas lēti pārdod savu dvēseli. Var likties, ka ārkārtējā gadījumā viņa meli ir noderīgi. Veikala lietās viņš ar meliem var nopelnīt vairāk nekā ar godīgu rīcību. Tomēr beidzot viņš nonāks pie tā, ka nevarēs nevienam uzticēties. Pats būdams viltnieks, viņš nespēs uzticēties citu vārdiem.

Pret ļaunumu nav cita aizsarglīdzekļa kā vien patiesība. Neviens cilvēks, kura sirdī nemājo patiesība, nevar stingri nostāties par taisnību. Tikai viens spēks var mūs darīt un uzturēt stiprus - Dieva spēks, ko mums dod Kristus žēlastība.

Ar Kristu savienota cilvēka daba kļūst taisna un šķīsta. Kristus piešķir veiksmi, un cilvēks kļūst spējīgs darīt labu. Taisnīgums un godīgums ir Dieva īpašības, un, kam tās piemīt, ir ieguvis nepārvaramu spēku.

“Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu nojums.” Ef. 4:31

Ir ļaudis, kas par sevi ir augstākās domās, nekā tiem vajadzētu būt. Tie runā ļaunu par saviem brāļiem, jo, kad kaut kas ir padarīts, tie var atskatīties atpakaļ un teikt, ka būtu rīkojušies savādāk, tomēr, ja viņi atrastos savu brāļu vietā, tad rezultāta paredzēšanā viņi nebūtu bijuši spējīgāki par saviem brāļiem.

Sargieties sēsties tiesneša krēslā! Visos tiesas spriešanas gadījumos tiek tiesāts Dieva Dēls. Sātans čakli strādā, lai ļaudis apgrēkotos tieši šādā veidā. Viņa līdzstrādnieki ir tie, kam mēles ir vaļīgas citu kritizēšanai, kas ar veikli izdomātiem jautājumiem izvilina izteicienus un domas, ko prātā pamodinājusi atsvešināšanās sēklas sēšana. Šos izvilinātos izteicienus viņi atkārto kā to cilvēku uzskatus, kurus paši tik viltīgā veidā ir aizveduši uz aizliegto zemi. Tādi cilvēki vienmēr atrod ko kritizēt un nosodīt. Viņu mēles gatavas pārspīlēt jebkuru ļaunumu. Kādu lielu ugunsgrēku aizdedzina maza dzirkstelīte!

Nekad neizmantojiet savu balsi un mēli brāļu trūkumu atklāšanai un stāstīšanai, jo Debesu pārskatos Kristus intereses ir savienotas ar to ļaužu interesēm, kurus Viņš atpircis ar savām asinīm. Viņš saka: “Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mat. 25:40) Mums jāmācās būt godīgiem vienam pret otru un tik taisnīgiem savu brāļu aizstāvēšanai kā magnēta adatai. Aplūkojot trūkumus, labāk būtu, ja jūs atklātu vienu kļūdu pie sevis nekā desmit pie sava brāļa. Atcerieties, ka par šiem saviem brāļiem Kristus ir lūdzis, lai tie visi būtu viens, kā Viņš ir viens ar savu Tēvu. Dariet visu iespējamo no savas puses, lai varētu dzīvot saskaņā ar saviem brāļiem, pielīdzinoties Kristus mēram, kā Viņš ir viens ar savu Tēvu.

“Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” (1. Pēt. 3:8) Patiesa morāla vērtība netiecas izcelties ar ļaunām domām, ļaunām runām un kļūdu meklēšanu citos. Dieva bērniem jānoliek pie malas visa skaudība, greizsirdība, ļauna runāšana un visa veida neticība.

“Laba slava der vairāk nekā liela bagātība, un labvēlīga nostāja no ļaužu puses ir labāka par sudrabu un zeltu.” Sal. pam 22:1

Cilvēki var tiekties pēc slavas. Viņi var ilgoties pēc popularitātes. Daudziem godkāres augstākā virsotne ir namu, zemes īpašumu un lielas naudas summas iegūšana, kas viņus darītu varenus pasaules mērogā. Viņi tiecas aizsniegt vietu, no kuras tie pārākuma apziņā varētu noskatīties uz trūcīgākiem cilvēkiem. Tie visi ceļ uz smiltīm, un viņu nami pēkšņi sagrūs. Augsts stāvoklis nav patiesais lielums. Kas palielina dvēseles vērtību, tam pašam par sevi nav nekādas reālas vērtības. Vienīgais, ko vērts iegūt, ir dvēseles cēlums vai lielums Debesu skatījumā. Sava darba patieso un izcilo vērtību jūs varbūt nekad neuzzināsit. Paši savu vērtību jūs varat mērot tikai ar tās dzīvības vērtību, kas tika atdota, lai glābtu visus, kas to pieņem.

Ikkatrs cilvēks, kad tas kļūst par Kristus līdzstrādnieku, darīdams to, ko darīja Kristus, piepildīdams pasauli ar Kristus taisnību un veikdams Visaugstākā misiju, kaut kādā mērā sāk apzināties pats savu vērtību.

Mācekļiem dotais uzdevums ir dots arī visiem, kas savienojušies ar Kristu. Tiem jāpienes jebkurš upuris un jāupurē viss tā prieka dēļ, ko tie izjutīs, redzot izglābtās dvēseles, kas bez Kristus aizietu bojā.

Visaugstāko godu, kādu var saņemt cilvēks, vienalga jauns vai vecs, bagāts vai nabags, iegūst tad, kad viņam tiek atļauts pacelt apspiesto un iepriecināt garā nomākto. Pasaule ir pilna ar ciešanām. Ejiet, sludiniet Evaņģēliju nabagiem, dziediniet slimos! Šis ir tas darbs, kas jāsavieno ar Evaņģēlija vēsti, “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” (Mat. 11:5) Tā vieta, kuru Dieva līdzstrādnieki ieņem pasaulē, viņiem ir jāpiepilda ar Jēzus mīlestību. Kristus mīlestība sirdī izpaužas darbos. Ja mīlestība pret Kristu pārvēršas par vienaldzību, tad izzūd mīlestība pret tiem, par kuriem Kristus mira.

Īstā bagātība ir patiesa ticība un patiesa mīlestība. Tās dara raksturu pilnīgu Kristū. Ja vairāk būtu ticības, vienkāršas uzticēšanās Jēzum, tad būtu arī mīlestība, šķīsta mīlestība, kas ir kristiešu rakstura zelts.

“Es esmu draugs visiem tiem, kas Tevi bīstas un kas pilda Tavas pavēles.” Ps. 119:63

Jaunieši ilgojas pēc domubiedriem un tieši proporcionāla šo jūtu stiprumam un mīlestībai, ar kādu tie viņiem pieķeras, būs šo draugu vara pār jaunajiem ļaudīm, kas kalpos vai nu par svētību, vai lāstu. Tāpēc vecāki lai uzmanās. Lai modri vēro, kādu iespaidu uz bērniem atstāj draugi. “Kas draudzējas ar gudriem, tas taps gudrs, bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.” (Sal. pam. 12:20, Glika tulk.) Jauniešiem būs biedri, un viņi izjutīs to iespaidu.

Tikpat skaidri kā vaskā paliek zīmoga nospiedums, arī prātu ietekmē iespaids, ko sniedz satikšanās un draudzēšanās ar cilvēkiem. Iespaids bieži darbojas klusi un nenojaušami, tomēr tas ir stiprs un ietekmīgs. Ja par biedriem izraudzīti gudri un labi cilvēki, tad jūs esat nostājušies uz pareizā ceļa, lai jūsu domas un uzskati kļūtu veselīgi un principi - pareizi. Tādai tuvai draudzībai vislielākā vērtība ir tieši rakstura veidošanas laikā. Tad ap jums tiks izausts labu iespaidu tīkls, kuru ļaunais ar savām valdzinošajām viltībām nespēs saraut.

Bet, ja jaunieši izvēlēsies pakļauties tādu cilvēku iespaidam, kurus vada slikti principi un kuri dzīvo grēcīgu dzīvi, ja jaunie ļaudis kļūs par biedriem viņiem, tad tie aptraipīs paši sevi. Klusi un nemanāmi viņu dzīvē ieaužas iespaidi, kļūdami par viņu esības sastāvdaļu; viņi iet gar pašu bezdibeņa malu un nenojauš draudošās briesmas. Viņiem iepatīkas mīkstas mēles vārdi un krāpnieku saldie glaimi. Viņi ir satraukti, nemierīgi un nelaimīgi, ja kāda glaimos tie nesaņem īpašu uzslavu. Dzīvot pēc bezdievības padoma ir pirmais solis, lai nostātos grēcinieku pulkā un apsēstos smējēju sabiedrībā.

Jauniešu vienīgā drošība ir draudzība ar šķīstiem un svētiem cilvēkiem; tad tiks savaldītas dabīgās ļaunās tieksmes. Ja izvēlēsimies viņiem biedrus, kas bīstas Kungu, tad tikai retumis viņi spēs neticēt Dieva Vārdam, nodoties šaubām un neticībai. Patiesai, vārdiem atbilstošai dzīvei ir liels spēks ietekmēt uz labu.

“Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisno stigas.” Sal. pam. 2:20

Skolas audzēkņu vidū parasti attīstās divu veidu cilvēki - vieni, kas cenšas rīkoties pareizi, un otri, kas citus paskubina uz ļaunu.

Sadarbojoties ar bezrūpīgiem un pārgalvīgiem ļaudīm, ir pavisam viegli sākt skatīties uz lietām tā, kā viņi skatās, un pazaudēt izpratni par to, kas ir Kristus sekotājs. Īpaši sargieties no vienas lietas - neļaujiet, lai jūs iespaido un maldina tādi cilvēki, par kuriem, ņemot vērā viņu vārdus un darbus, ir pamats domāt, ka tiem trūkst savienības ar Dievu. “Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mat. 7:20)

Ikkatru dvēseli, kas nav savienota ar Kristu, sātans cenšas piesātināt ar savu garu, un ikkatra dvēsele, kas atsakās savienoties ar Kristu, tiks savienota ar Kristus ienaidnieku. No tādām dvēselēm iziet iespaida pavedieni, kas savaldzina citas dvēseles, līdz tās nokļūst sātana pārvaldībā un viņu kājas ievadītas nepareizās takās. Šis briesmas draud visiem. Jums būs kārdinājums izvēlēties pašiem savus ceļus un darīt savu prātu, neņemot vērā Dieva prātu.

Lai nekas jūs nenovērš no rakstura veidošanas darba, bet dariet to šim laikam un mūžībai. Dzīvojiet vārdiem atbilstošu dzīvi un veidojiet savu raksturu, kas atbilst dievišķajam Paraugam. Ja dzīvosit bezrūpīgi un nebūsit modri lūgšanās, jūs noteikti kļūsit par laupījumu ienaidniekam un paklausīties grēka valdzinājumam. Tādā veidā jūs uz pamatakmeni liksit koku, sienu un rugājus, ko aprīs pēdējā lielā diena.

Jēzus Kristus aizkustina vai velk pie sevis ikkatru sirdi. Kad jūs sākat pētīt Rakstus, tad Dieva Gars nostiprina jūsu dvēselēs Debesu patiesības. Tie zelta pavedieni, kas nāk no dvēselēm, kuras pilnīgi pakļaujas Dievam, ar savu iespaidu stiprinās citas dvēseles un tuvinās tās Kristum. Tādu darbu veiks tie, kas uz pamatakmens liks dārgu materiālu, jo viņi sadarbojas ar Jēzu Kristu.

“Neviens, atrazdamies kara pulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt kara kungam. “ 2. Tim. 2:4

Kungs Jēzus vēlas, lai Viņa atpirktais īpašums atraisītos no visa, kas tos varētu pakļaut kārdināšanām. Mēs piederam Kungam, jo Viņš mūs ir radījis; mēs piederam Viņam, jo Viņš mūs ir atpestījis. Ja mēs vēlamies būt pareizās attiecībās ar Dievu, mums jāuztur savas prāta spējas skaidras, lai tās var uztvert Viņa norādījumus.

Sabiedrība, kuru mēs izvēlamies, kļūs mums par palīgu vai par kavēkli. Mēs nedrīkstam riskēt un nostāties tur, kur ļaunie eņģeļi apņem mūs ar kārdināšanām un valgiem. Sātans izliek savas vilinošās kārdi­nāšanas dvēseles priekšā. Viņš izliekas par gaismas eņģeli un ietērpj visas kārdināšanas šķietamā labumā. Mūsu pirmais darbs ir atraisīties no visa tā, kas kaut kādā veidā domāts dvēseles aptraipīšanai.

Ja mēs nepieņemam Bībeli par dzīvības likumu, tad iedzimtie un iegūtie ieradumi, kā arī izkoptā gaume savaldzinās dvēseli. Dvēsele ir vērtība, un Dievam tā ir dārgāka par zeltu, pat par tīru Ofiras zeltu. Kristus parāda, cik augstu Viņš vērtē cilvēka dvēseli. Pavēro Viņa paze­mošanos, Viņa ciešanas un nāvi. Ja Viņš būtu meklējis savus priekus, patiku un ērtības, tad Viņš nekad nebūtu atstājis Debesu pagalmus.

Ja cilvēks savu dzīvi ir izmantojis, kalpojot paša impulsīvajām iegribām, ja viņš savu talantu ir nolicis uz sātana altāra un izvēlējies rūpēties par savām personiskajām interesēm, ko tad viņš ir ieguvis? Lētu pasaules atzinību. Ko viņš ir zaudējis? Svētlaimīgu mūžību.

Tā vietā, lai tērētu savus spēkus, talantus, smadzeņu un muskuļu enerģiju mazsvarīgām un izlaidīgām lietām, tikai lai uzjautrinātos un izdabātu sev, Dievs mūs aicina domāt par mūžību un ļaut, lai mūs pastāvīgi vada Svētais Gars. Prāts jānodarbina ar šķīstām un vērtīgām tēmām. Dievs vēršas pie katra no mums kā pie sava īpašuma un saka: “Vai jūs nezināt, ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19-20)

“Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” Ef. 5:11

Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir pareizi salīdzināti ar vīnogulāju, kas aug, vilkdamies pa zemi, un ar savām stīgām apvijas ap saknēm un netīrumiem, kas atrodas augšanas ceļā. Tādiem ļaudīm skan vēsts:”” aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām,” saka tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2. Kor. 6:17-18)

Lai Dievs mūs svētītu un godātu, mums jāsaskaņojas ar Viņa nosacījumiem. Mums jānošķiras no pasaules un jāatsakās aizskart lietas, kas novirzītu mūsu mīlestību no Dieva. Dievam pret saviem ļaudīm ir visaugstākās prasības, kas jāievēro pirmkārt. Veltiet savu mīlestību Viņam un Debesu lietām. Jūsu stīdziņām jāatraujas no visām zemes lietām. Jūs tiekat paskubināti neaizskart zemes lietas, kas ir netīras, jo, aizskarot tās, jūs paši kļūstat netīri. Jums nav iespējams savienoties ar samaitātiem cilvēkiem un pašiem palikt šķīstiem. “Kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru?” (2. Kor. 6:14-15) Dievs un Debesu pulki vēlas, lai cilvēks zinātu, ka, savienojoties ar samaitātiem cilvēkiem, viņš pats kļūst samaitāts.

Mūsu ticības dzīve nosaka visu mūsu rīcību. Ja mūsu reliģiskie piedzīvojumi balstīti uz Dievu, ja mēs ik dienas uzņemam nākošās pasaules spēkus un esam atvērti Svētajam Garam, ja katru dienu arvien vairāk tuvojamies Debesu dzīvei, tad mūsos nopamatojas svēti un cēlinoši principi, un mēs meklēsim skaidrību, svētumu un nošķiršanos no pasaules tikpat dabīgi, kā godības eņģeļi izpilda tiem uzticēto mīlestības misiju.

Mūsu nodošanās Dievam ir ka dzīvs un iedarbīgs pamatlikums, kas saausts ar dzīvi un vada mūs uz pašaizliegšanos un pašuzupurēšanos. Tai jāatrodas visu mūsu domu pamatā un jābūt katras rīcības pamudinājumam. Tā pacels mūs pāri pasaulei un atšķirs no tās samaitājošā iespaida.