“Sevi pašu glabā šķīstu.” 1. Tim. 5:22
Zināšanas par prāta, dvēseles un miesas šķīstumu ir ļoti svarīga izglītības daļa.
Ja raksturs nav šķīsts, ja grēks ir kļuvis par tā sastāvdaļu, tad grēkam ir valdzinātāja spēks, kas pielīdzināms reibinoša dzēriena glāzei. Pār saprātu un savaldīšanās spēku virsroku gūst dzīves veids, kas apgāna visu būtni. Grēcīgajam dzīves veidam turpinoties, novājinās un saslimst smadzenes un zūd tik svarīgais morāliskais līdzsvars. Tādi cilvēki ir lāsts paši sev un lāsts visiem, ar kuriem viņi satiekas.
Slikti ieradumi viņos veidojas daudz vieglāk par labiem ieradumiem, un slikto ieradumu atstāšana viņiem ir daudz grūtāka. Sirds samaitātība ir noteicošā visiem zināmā patiesībā, ka daudz mazāk jāpūlas jauniešu demoralizēšanai, viņu morālo uzskatu un reliģiskā satura samaitāšanai nekā paliekošu šķīstu un nesamaitātu patiesības un taisnības ieradumu veidošanai viņu raksturos. Spontāni, bez priekšzīmes un mācīšanās izaugs naids, lepnums, sevis vērtēšana, skaudība un greizsirdība. To dēļ, mūsu kritušajā stāvoklī, vajag tikai prātam un raksturam atļaut nodoties tā dabīgajām tieksmēm. Dabā, ja tīrums tiek atstāts savvaļā, tad drīz vien redzēsit, ka tajā saaug dadži un ērkšķi. Lai tīrumā augtu labība vai skaisti ziedi, tad par to jārūpējas un tam jāveltī nepārtrauktas pūles.
Mēs jums rādām, ka visam ļaunumam jāpretojas pastāvīgi. Visas Debesis interesējas par ļaudīm, kurus Dievs tik augstu ir vērtējis, ka viņu glābšanai ir atdevis savu mīļoto Dēlu. Neviena cita Dieva radīta būtne nav spējīga tā attīstīties, tā pārveidoties un kļūt tik cēla kā cilvēks. Un tad, ja cilvēks notrulinās savās zemiskajās kaislībās un iegrimst netikumībā, kā Dievs lai raugās uz viņu? Cilvēks nespēj aptvert, kas viņš var būt un kāds viņš var kļūt. Kristus žēlastībā viņš ir spējīgs pastāvīgi garīgi augt. Lai patiesības gaisma iespīd viņa prātā un Dieva mīlestība izlejas viņa sirdī. Tā viņš caur žēlastību, kuras pasniegšanai nomira Kristus, var kļūt par stipru cilvēku - par zemes bērnu, tomēr nemirstības mantinieku.
