“Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” Ef. 5:11
Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ir pareizi salīdzināti ar vīnogulāju, kas aug, vilkdamies pa zemi, un ar savām stīgām apvijas ap saknēm un netīrumiem, kas atrodas augšanas ceļā. Tādiem ļaudīm skan vēsts:”” aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām,” saka tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2. Kor. 6:17-18)
Lai Dievs mūs svētītu un godātu, mums jāsaskaņojas ar Viņa nosacījumiem. Mums jānošķiras no pasaules un jāatsakās aizskart lietas, kas novirzītu mūsu mīlestību no Dieva. Dievam pret saviem ļaudīm ir visaugstākās prasības, kas jāievēro pirmkārt. Veltiet savu mīlestību Viņam un Debesu lietām. Jūsu stīdziņām jāatraujas no visām zemes lietām. Jūs tiekat paskubināti neaizskart zemes lietas, kas ir netīras, jo, aizskarot tās, jūs paši kļūstat netīri. Jums nav iespējams savienoties ar samaitātiem cilvēkiem un pašiem palikt šķīstiem. “Kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru?” (2. Kor. 6:14-15) Dievs un Debesu pulki vēlas, lai cilvēks zinātu, ka, savienojoties ar samaitātiem cilvēkiem, viņš pats kļūst samaitāts.
Mūsu ticības dzīve nosaka visu mūsu rīcību. Ja mūsu reliģiskie piedzīvojumi balstīti uz Dievu, ja mēs ik dienas uzņemam nākošās pasaules spēkus un esam atvērti Svētajam Garam, ja katru dienu arvien vairāk tuvojamies Debesu dzīvei, tad mūsos nopamatojas svēti un cēlinoši principi, un mēs meklēsim skaidrību, svētumu un nošķiršanos no pasaules tikpat dabīgi, kā godības eņģeļi izpilda tiem uzticēto mīlestības misiju.
Mūsu nodošanās Dievam ir ka dzīvs un iedarbīgs pamatlikums, kas saausts ar dzīvi un vada mūs uz pašaizliegšanos un pašuzupurēšanos. Tai jāatrodas visu mūsu domu pamatā un jābūt katras rīcības pamudinājumam. Tā pacels mūs pāri pasaulei un atšķirs no tās samaitājošā iespaida.
