“Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu’’ Ebr. 6:1; Glika tulk.
Pie ieejas vārtos, pa kuriem taka ved uz mūžīgo dzīvi, Dievs ir nolicis ticību, un visu tālāko ceļu Viņš iezīmējis ar labprātīgas paklausības gaismu, mieru un prieku. Šī ceļa gājējs vienmēr raugās uz savu mērķi - augsto aicinājumu Jēzū Kristū. Viņš pastāvīgi redz goda balvu. Viņam Dieva baušļi ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Lietas, kas sākumā likās kā krusts, tālākajās dzīves gaitās kļūst par kroni.
Pestītājs saka: “Mācieties no Manis.” Tiešām, mācieties no Viņa, kā dzīvot Kristus dzīvi - šķīstu un svētu dzīvi, kas brīva no jebkura grēka traipa.
Debesu likums nozīmē pilnveidošanos, bet ne stāvēšanu uz vietas. Pilnveidošanās ir ikkatras prāta un miesas spējas likums. Daba paklausa šiem likumiem. Tīrumā vispirms parādās stiebrs, tad vārpa, tad piebrieduši graudi vārpās. Augšanai jānotiek kā garīgajā, tā fiziskajā dzīvē. Mums jāiet uz priekšu soli pa solim, pastāvīgi saņemot un dodot, iegūstot arvien pilnīgākas zināšanas par Kristu, ik dienas vairāk tuvojoties pilnīgam Kristus brieduma stāvoklim.
Kristietis vispirms ir mazs bērns Kristū. Tad viņš kļūst lielāks. Viņš pastāvīgi aug proporcionāli viņam dāvātajām izdevībām un priekštiesībām. Viņam vienmēr jāatceras, ka viņš nepieder pats sev, ka viņš ir dārgi atpirkts un viņam, cik vien iespējams vislabākajā veidā jāizlieto viņam uzticētie talanti. Pat savas garīgās izpratnes sākuma stadijā kristietim jādara labākais, ko viņš spēj, lai arvien vairāk tuvotos cēlas un svētas dzīves līmenim. Viņam jāsaprot, ka viņš ir Dieva līdzstrādnieks.
Viņš nekad nedrīkst kļūt pašapmierināts, bet pāri pār visu viņam jāvērtē viņa Kunga Jēzus Kristus atzīšanas augstā priekštiesība. Viņam jāstaigā un jāstrādā Pestītāja vadībā. Tā rīkojoties, viņa ticība pastāvīgi pieaugs. Nepārtraukti uzlūkojot Kristu, viņš tiks pārveidots sava Kunga līdzībā no vienas pakāpes uz otru.
