“Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” Ebr. 1:14

Debesu eņģeļu uzdevums ir apmeklēt mūsu pasauli un uzraudzīt Kunga darbu, kas atrodas Viņa nama pārvaldnieku rokās. Katrā vajadzības brīdī viņi kalpo tiem, kas kā Dieva līdzstrādnieki cenšas virzīt uz priekšu Viņa darbu virs zemes. Debesu eņģeļi līksmojas, ja kādā no Dieva darba posmiem ir vērojamas sekmes.

Eņģeļi interesējas par tādu garīgo labklājību, kas cilvēkā var atjaunot Dieva morālo attēlu, un grēka sisto rētu dziedināšanā cilvēku ģimenei ir jābūt vienotai ar Debesu ģimeni. Eņģeļu spēki, kaut arī neredzami, sadarbojas ar redzamajiem cilvēku spēkiem, veikdami kopīgu palīdzības darbu. Tieši tie eņģeļi, kas, sātanam tiecoties pēc virskundzības, izcīnīja cīņu Debesu pagalmos un uzvarēja Dieva pusē, tie eņģeļi, kas priekā gavilēja par mūsu pasaules radīšanu, kam vajadzēja apdzīvot mūsu zemi, eņģeļi, kas redzēja cilvēka krišanu un tā izraidīšanu no Ēdenes mājām - tieši šie Debesu vēstneši ir visvairāk ieinteresēti sadarboties ar kritušo, tomēr atpirkto cilvēci to cilvēku izglābšanā, kas iet bojā savos grēkos.

Cilvēki ir Debesu spēku rokas, jo praktiskajā kalpošanas darbā Debesu eņģeļi izmanto viņu spējas. Savienojoties ar šiem visvarenajiem spēkiem, mēs gūstam labumu no viņu augstākās izglītības un bagā­tākajiem piedzīvojumiem. Tā, kļūstot par dievišķās dabas līdzdalībnie­kiem un savā dzīvē atsakoties no savtības, mums tiek dāvātas īpašas spējas, lai mēs varētu palīdzēt viens otram.

Ar kādu prieku un līksmību Debesis noraugās uz šo skatu! Visas Debesis vēro tādus strādniekus, kas līdzinās rokai, kura īsteno Dieva plānus virs zemes, piepildot ar to Debesu Tēva nodomus. Tāda sadarbība paveic darbus, kas palielina Dieva godu, slavu un varenību. Ak, ja visi mīlētu tā, kā Kristus ir mīlējis, lai glābtu no iznīcības bojā ejošos ļaudis, tad kāda pārmaiņa norisinātos mūsu pasaulē!

“Teiciet Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa Vārda balsi!" Ps. 103:20

Šodien tāpat kā agrākos laikos visas Debesis uzmanīgi vēro, kā draudze iet uz priekšu patiesās pestīšanas zinātnes izpratnē. (Izdev, izcēlums) Kungs Jēzus atrodas cilvēku vidū. Starp mums mājo Viņa eņģeļi - nepazīti un neatzīti. Mēs tiekam glābti no daudziem valgiem un neredzamām briesmām, kuras, lai mūs pazudinātu, mūsu ceļā izliek izdomā bagātais un ļaunprātīgais ienaidnieks. Ak, kaut mūsu acis redzētu šo gaismas vēstnešu maigās rūpes un viņu modro gādību! Ja tie, kas laipni atzīst no saviem draugiem saņemto labvēlību, izprastu, cik daudz tie ir parādā Dievam, tad par šīm tagad neievērotajām, dārgajām labvēlības dāvanām viņi izjustu visdziļāko pateicību.

Mēs pietiekami bieži nepieminam Dieva žēlastības darbus. Neizsakot Radītājam pateicību, mēs Viņu apkaunojam. Viņa eņģeļiem, tūkstoš reiz tūkstošiem un desmit tūkstoš reiz desmit tūkstošiem, uzdots kalpot tiem, kas iemantos pestīšanu. Viņi sargā mūs no laicīgām nelaimēm un spiež atkāpties tumsas spēkiem, kas pretējā gadījumā mūs iznīcinātu. Kāpēc mēs nevērtējam šo Dieva aizsargājošo gādību? Ja sātanam dotu vaļu un viņš izvērstu savus nodomus, tad postu mēs redzētu visur. Kāpēc mēs nepieminam, ka žēlastībā tiekam pasargāti no briesmām? Vai mums nav iemesla būt pateicīgiem, pat ja mūsu ceļā rodas šķietamas grūtības? Vai mēs nevaram uzticēties savam Debesu Tēvam?

Mēs nekad neuzzināsim, no kādām redzamām un neredzamām briesmām mēs esam tikuši pasargāti, pateicoties eņģeļiem, līdz mūžības gaismā mēs izpratīsim Dieva rūpju pilnos darbus. Tad labāk sapratīsim, ko Dievs mūsu labā darījis visā mūsu dzīves laikā. Mēs tad uzzināsim, ka visa Debesu ģimene dienu no dienas uzmanīgi vērojusi katru mūsu soli. Ikkatram ticīgajam, kas pastāvīgi apzinās savu atkarību no Dieva, ir nozīmēts eņģelis, kuru Debesis sūta, lai tas kalpotu viņam. Šo eņģeļu kalpošana sevišķi svarīga tagad, pēdējās dienās, kad sātans ar visiem spēkiem cenšas pakļaut pasauli sev.

“Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku - viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.” Mat. 18:10

Cilvēks pieder Dievam, un eņģeļi ar ārkārtīgu interesi vēro ļaudis, kā tie izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Kad Debesu saprātīgās būtnes redz cilvēkus, kuri, saukdamies par Dieva dēliem un meitām, līdzīgi Kristum cenšas palīdzēt maldos nonākušajiem ļaudīm, parādot grēkus nožēlojošām, kritušām būtnēm maigu, līdzjūtīgu garu, tad eņģeļi nostājas tiem cieši blakus un liek viņiem atcerēties tieši tos vārdus, kas nomierinās un pacels šīs dvēseles. Ikvienam no mums seko svētie eņģeļi. Mēs ne­ drīkstam nonicināt ne vismazāko no Dieva “mazajiem”.

Jēzus atdeva savu dārgo dzīvību un Viņš personīgi uzmana vismazāko no Dieva “mazajiem”; un spēkā varenākie eņģeļi mājo ap tiem, kas bīstas Dievu. Tāpēc sargāsimies un neatļausimies nicinoši domāt ne par vienu no šiem Dieva mazajiem ļaudīm. Mums vajadzētu rūpēties un gādāt par maldos nonākušo cilvēku un teikt iedrošinošus vārdus pakritušajiem, sargoties ar negudru rīcību tos atraidīt no līdzjūtīgā Pestītāja.

Visas Debesis rūpējas par pazudušo glābšanas darbu. Eņģeļi ar lielu interesi vēro tos, kas atstās deviņdesmit deviņas un izies negaisā, vētrā un lietū meklēt mežonīgajā tuksnesī pazudušo vienu avi.

Visapkārt ap mums ir pazuduši, bojā ejai nolemti un nožēlojamā kārtā novārtā atstāti cilvēki, bet Dievam tie ir dārgi, jo tie atpirkti ar Kristus asinīm.

Ar visu, kas mums piešķir zināmas priekšrocības pār citiem - lai tā būtu izglītība vai smalkjūtīgs un cēls raksturs, kristīga audzināšana vai reliģiski piedzīvojumi, mēs esam parādnieki tiem, kam šo priekšrocību trūkst; un, cik daudz iespējams, mums viņiem jākalpo. Ja mēs esam stipri, mums jāatbalsta vājo rokas. Šīs īpašās rūpes uz sevi uzņemas godības eņģeļi, kas vienmēr redz Tēva vaigu Debesīs. Eņģeļi vienmēr ir tur, kur viņi visvairāk ir vajadzīgi, ar tiem, kam pašiem ar sevi jāizcīna visgrūtākās cīņas un kas atrodas visnelabvēlīgākajos apstākļos. Īstie Kristus sekotāji pievienosies tādam kalpošanas darbam.

“Jo Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesis, lai tava kāja, nepieduras pie akmens.” Ps. 91:11,12

Mūs uzmana Dieva eņģeļi. Uz šīs zemes atrodas tūkstoši un desmit tūkstoši Debesu vēstnešu, kas no Tēva saņēmuši uzdevumu liegt sātanam gūt kaut kādas priekštiesības pār tiem, kas atsakās staigāt pa ļaunajiem ceļiem. Un šie eņģeļi, kas sargā Dieva bērnus virs zemes, uztur pastāvīgus sakarus ar Debesu Tēvu. Kristus sacīja: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku - viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.” (Mat. 18:10)

Reti kurš no mums atzīst, ka ap mums ir eņģeļi; un šie brīnišķie eņģeļi, kas kalpo tiem, kuri būs pestīšanas mantinieki, glābj mūs no daudzām, daudzām kārdināšanām un grūtībām. Visa Debesu saime interesējas par šo ģimeni te virs zemes; un cik pateicīgiem mums vajadzētu būt par šo interesi, kas mums tiek parādīta dienām un naktīm.

Nelaipnos un neiecietīgos vārdus, kas tiek runāti mājās, dzird eņģe­ ļi, un, vai jūs vēlaties ieraudzīt Debesu grāmatās ierakstītus šos neiecietīgos, nesavaldīgos vārdus, kas runāti jūsu ģimenēs? Neiecietība ieved ģimenē Dieva un cilvēka ienaidnieku un aizdzen projām Dieva eņģeļus. Ja jūs paliekat Kristū un Kristus jūsos, tad nav iespējams izteikt dusmīgus vārdus.

Tēvi un mātes, Kristus dēļ es jūs lūdzu, savās mājās esiet laipni, mai­gi un iecietīgi. Tad jūsu mājās ienāks gaisma un saulains mirdzums, un jūs jutīsit, ka Taisnības Saules stari tiešām ir iespīdējuši jūsu sirdīs.

Izdaiļojošā Dieva Gara trūkums ir tas, kas mājās rada drūmu, nospiestu atmosfēru. Jūsu mājai ir jābūt laimes pilnai svētnīcai, kur var ienākt Dievs un kur Viņa svētie eņģeļi var jums kalpot. Ja viens pret otru parāda neiecietību un nelaipnību, tad jūsu māja nevar eņģeļus valdzināt un pievilkt, bet, kur valda mīlestība un miers, tur šim Debesu būtnēm patīk ienākt un atnest sev līdzi vēl vairāk svētu iespaidu no Augšā esoša­jām mājām.

“Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” Ps. 34:8

Ja varētu atbīdīt priekškaru un visi ieraudzītu nepārtraukto Debesu ģimenes rosību zemes iedzīvotāju pasargāšanai no sātana pavedinošajām viltībām, lai tos viņu bezrūpībā nesamulsinātu sātaniskā stratēģija, tad tie lielā mērā pazaudētu savu pašpaļāvību un savu pašapmierinātību. Viņi redzētu, ka Debesu armijas atrodas pastāvīgā kara stāvoklī ar sātaniskajiem spēkiem, lai uzvarētu to labā, kas neapzinās sev draudošās briesmas un turpina dzīvot nedomājošā vienaldzībā.

Eņģeļi apņem visu pasauli, atraidot sātana prasības pēc virskundzības, kuras viņš pamato savu piekritēju lielā pulka dēļ. Mēs nedzirdam balsis, ar dabīgo redzi mēs nesaskatām šo eņģeļu darbu, tomēr viņu rokas apņem pasauli un nepārtrauktā modrībā tie attur sātana armijas, līdz būs pabeigta Dieva ļaužu apzīmogošana. Jehovas kalpu eņģeļi ir varenas, ar lielu spēku un prasmi apveltītas būtnes, kurām uzdots nākt no Debesīm uz zemi, lai kalpotu Dieva ļaudīm. Eņģeļiem ir uzdots atvairīt tā trakojošo varu, kas nonācis lejup kā rūcoša lauva, meklēdams, ko viņš varētu aprīt.

Ja Dievam esam atdevuši visu, kas mums ir, kā arī, kas mēs esam, un nonākam grūtos un bīstamos apstākļos, kur mums ir jāsastopas ar sātanu, tad jāatceras, ka uzvaru iegūsim, stājoties pretī ienaidniekam Uzvarētāja vārdā un spēkā. Ja mūsu paļāvība uz Kristu un atkarība no Viņa būs tāda, tad, lai nepieļautu, ka mēs tiekam pārspēti, no Debesīm mūs glābt tiktu sūtīti visi eņģeļi. Tomēr mums nevajadzētu cerēt, ka uzvara tiks iegūta bez ciešanām, jo arī Jēzus cieta, lai gūtu mums uzvaru.

Dieva eņģeļi uztur sakarus ar Viņa ļaudīm un tos apsarga, atvairīdami tumsas spēkus, lai tie nevarētu valdīt pār cilvēkiem, kas būs pestīšanas mantinieki. Vai mēs darbosimies kopā ar šiem eņģeļiem? Šī ir tā sakaru līnija, kuru Kungs nolicis, lai spētu sazināties ar cilvēku bērniem.

“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja. “Mat. 26:41

Šajā pasaulē mēs esam tikai ceļinieki un svešinieki, kas ejam pa ceļu, kuru briesmām nosējuši ļaudis, kas atmet Vienīgo, kas viņus varētu glābt. Mums pastāvīgi norādīs uz atjautīgiem vārdu savārstījumiem un zinātniskām problēmām, lai mūs kārdinātu un padarītu neuzticīgus, bet mums tiem nav jāpievērš uzmanība. Ikkatrai dvēselei ir jābūt modrai. Ienaidnieks seko pa jūsu pēdām. Esiet modrīgi, rūpīgi un sargieties, lai kāda meistarīgi izlikta cilpa negaidot jūs nesasaista.

Mācekļu piedzīvojums Ģetzemanes dārzā ietver sevī mācību Kunga ļaudīm arī šajā laikā. Viņi neredz vajadzību pēc modrības un sirsnīgas lūgšanas, lai varētu pastāvēt kārdināšanās. Daudzi šodien ir gandrīz aizmiguši tāpat kā toreiz mācekļi. Viņi nav modri un nelūdz, lai neiekristu kārdināšanās. Rūpīgi lasīsim un izpētīsim tos Dieva Vārda fragmentus, kas īpaši runā par šīm dienām, norādot uz Dieva ļaudīm draudošajām briesmām.

Mums ir vajadzīga skaidra un svētota izpratne. Šī izpratne nav jāizmanto, vienam otru kritizējot un nosodot, bet gan cenšoties saskatīt laika zīmes. Mums ļoti čakli jāsargā savas sirdis, lai mūsu ticība netiktu sadragāta. Kas šajās briesmu pilnajās dienās nav modrs un nelūdz, kas kopā ar saviem brāļiem nemeklē Kungu, bet turas tālu no Dieva izraudzītajiem pārstāvjiem draudzē, tiem draud nopietnas briesmas arvien vairāk nocietināties pašiem uz sava izraudzītā ceļa, sekojot sava prāta impulsiem un atsakoties ievērot Kunga dotās pamācības.

Katram ticīgajam ir rūpīgi jāpārbauda pašam sevi, lai uzzinātu, kas ir viņa vājā vieta. Lai viņš kopj pazemības garu un lūdz no Kunga žēlastību un gudrību, kā arī ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Lai tas atmet savu pašpaļāvību. Pašpaļāvība noved pie modrības trūkuma. Tie, kas pazemīgi staigās Dieva priekšā, neuzticoties savai gudrībai, izpratīs viņiem draudošās briesmas un atzīs Dieva sargājošās aizgādības varu.

“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir lūpu augli, kas Viņa vārdu slavē.” Ebr. 13:15

Dievs mums jāslavē un Viņam jāpateicas ne tikai draudzes sa­ nāksmēs, bet arī mājas dzīvē. Lai Viņa mantojuma balsis kļūst dzirdamas, uzskaitot Kunga darbus. Runājiet par Viņa labsirdību, stāstiet par Viņa varu.

Raugoties uz pasauli un tās bezdievību, mēs jūtamies nospiesti. Zemi sedzošā tumsa ietin arī tā saucamo kristīgo pasauli. Mēs nopūšamies un vaidam par negantībām, kas tiek darītas šajā zemē. Kā tas var būt, ka bezdievība neizlaužas vēl visā spēkā pret taisnību un patiesību? Tāpēc, ka četri eņģeļi turpina saturēt četrus vējus, lai tie nepūstu pār zemi. Tomēr cilvēciskās kaislības sit augstu vilni, un Kunga Gars tiek atrauts no zemes. Nebūtu nekādas cerības, ja Dievs neliktu eņģeļu spēkiem savaldīt sā­ taniskās varas, kas cenšas atbrīvoties un postīt. Tomēr vējiem ir jātiek turētiem, līdz Dieva kalpi tiek apzīmogoti uz viņu pierēm.

Morālās tumsas vidū gaismai ir jāatspīd gaišos un skaidros staros. Bet katrai dvēselei ar seju ir jāpievēršas gaismai, lai varētu to atstarot. Mums Dievs ir jāslavē daudz vairāk, nekā mēs to darām. Mums jāparāda, ka mums ir iemesls būt līksmiem. “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta. Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9) Vai mēs to darām tik pilnīgi, kā mums to vajadzētu? Vai mājās mēs atklājam to mīlestību, kas pagodina mūsu Glābēju?

Lai cik tumši būtu mākoņi, kas tagad veļas pār pasauli, aiz tiem tomēr ir gaisma. Pie ikkatra uz priekšu spertā soļa mēs sastapsimies ar nezināšanu, māņticību, kā arī ar stipru neticību. Tomēr mūsu ticībai ir jāpaceļas pāri visam un jāredz apsolījuma varavīksne, kas liecas pāri tronim. Slavējot Dievu pasaules priekšā, mums šī gaisma ir jāatstaro ar rakstīto vārdu un ar balsi.

“Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt tam Kungam. ” Ps. 40:4

Es esmu domājusi par prieku, ar kādu eņģeļi no Debesīm noraudzītos uz mums, ja mēs visi slavētu Dievu un pastāvīgi paliktu Kristū. Ja tiešām kristiešiem iegūstams prieks papilnam, kāpēc lai tas nebūtu mums un kāpēc lai mēs to neatklātu pasaulei?.

Ļoti drīz Kristus nāks spēkā un godībā, un cik briesmīgi būtu, ja mēs nebūtu gatavi Viņu sastapt! Kļūsim gatavi tūlīt! Atmetiet visu ļau­ numu, sāciet dziedāt slavas dziesmas un līksmoties jau šeit lejā. Lai jūsu lūpas pierod slavēt Dievu. Eņģeļi Debesīs vienmēr slavē Dievu, un šeit ir mirstīgi cilvēki, kuru dēļ Kristus atstāja Debesu mājas, pacieta izsmieklu, apvainojumus un nāvi, lai varētu mūs paaugstināt un no­ sēdināt Debesu vietās, tomēr viņi nedzied slavas dziesmas.

Ja jūs sēdētu Debesu vietās kopā ar Jēzu, tad nevarētu atturēties no Dieva slavēšanas. Māciet savu mēli slavēt Viņu un radiniet sirdi dziedāt Dievam; un, kad ļaunais ap jums sāk tīt savu tumsu, tad slavējiet Dievu ar dziesmām. Kad jūsu mājās viss sāk iet “šķērsām”, tad sāciet dziedāt par Dieva Dēla apbrīnojamo un valdzinošo skaistumu, un es jums teikšu, ka, pieskaroties tādai stīgai, sātans jūs tūdaļ atstās. Jūs varat aizdzīt ienaidnieku un viņa tumsu; ak, jūs daudz skaidrāk izpratīsiet sava Debess Tēva līdzjūtību un mīlestību.

Kas nonāk svētās attiecībās ar Debesu Tēvu, tie netiek atstāti viņu dabiskajām vājībām un nespēkam. Viņu acīs pasaule pazaudē visu savu pievilcīgumu; jo viņi meklē labāku zemi, mūžīgi paliekošo pasauli, dzīvi, kas turpināsies cauri visiem nebeidzamajiem laikmetiem. Par to viņi domā, par to viņi runā. Dieva Vārds top ārkārtīgi dārgs. Viņi izprot garīgās lietas. Viņi līksmojas par “svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. (Tit. 2:13.) Viņi ilgojas redzēt Ķēniņu Viņa skaistumā, nekad nekritušos eņģeļus un nevīstošo ziedu zemi.

“Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!” Ps. 67:4

Kā kristiešiem mums vajadzētu teikt un slavēt Dievu vairāk, nekā mēs to darām. Savā dzīvē mums vajadzētu ienest lielāku Viņa mīlestības dzidrumu. Ja ticībā raudzīsimies uz Jēzu, sejās atspoguļosies Viņa prieks un miers. Cik dedzīgi mums vajadzētu tiekties pēc tādām attiecībām ar Dievu, lai mūsu sejās varētu atspoguļoties Viņa mīlestības saulainā gais­ ma! Svētajam Garam atdzīvinot mūsu dvēseles, mēs atstāsim rosinošu iespaidu uz citiem, kas nepazīst Kristus klātbūtnes prieku.

Kungam nepatīk, ja Viņa ļaudis līdzinās sērotāju pulkam. Viņš vēlas, lai tie atbrīvotos no saviem nožēlotajiem grēkiem un varētu baudīt Dieva bērnu brīvību. Tad viņus piepildīs Dieva bērnu slava, un tie kļūs par svētību citiem.

Kungs Jēzus arī bija svaidīts “tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, slavas dziesmu noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes. 61:3)

Jēzus Kristus saka: “Viņam par godu.” Ak, kaut tāds būtu mūsu dzīves mērķis! Tad, mums runājot, vajadzētu uzmanīt pat savu sejas izteiksmi, vārdus un balss toni.

Slavas un teikšanas melodija ir Debesu atmosfēra; kad Debesis sas­ karas ar zemi, atskan mūzika un dziesmas - “pateicības un slavas dziesmas”. (Jes. 51:3) Lai mājās skan dziesmas, jaukas un šķīstas dziesmas, tad mazāk būs pārmetošu vārdu un vairāk līksmības, cerības un prieka.

Kad Pestītājs pieved mūs Dieva godības pilnajam Bezgalības slieks­ nim, mēs varam uztvert ap troni esošā Debesu kora pateicības un slavas dziesmu skaņas; un ja eņģeļu dziesmas no jauna atbalsojas mūsu pieticī­ gajās šīs zemes mājās, tad sirdis tiks tuvinātas Debesu dziedoņiem.

Debesu sadraudzība sākas jau šeit virs zemes. Tās pamatmelodiju mēs iemācāmies jau šeit.

“Beidzot, brāļi, lūdziet par mums, lai mūsu Kunga vārds turpina savu gaitu un manto godu tāpat kā pie jums. ” 2. Tes. 3:1

Dieva ļaužu vidū šajā laikā bieži vajadzētu būt sirsnīgiem dedzīgu lūgšanu brīžiem. Prātam pastāvīgi vajadzētu atrasties lūgšanas stāvoklī. Mājās un draudzē lai tiek pienestas dedzīgas lūgšanas to labā, kas nodevušies Vārda sludināšanas darbam. Ticīgajiem vajadzētu lūgt, kā to darīja mācekļi pēc Kristus pacelšanās Debesīs. (Izdev, izcēlums)

Dedzīgu un lūdzošu ticīgo ķēdei vajadzētu apņemt visu pasauli. Dievs ir jāpielūdz pazemībā. Kopā vajadzētu sanākt nedaudziem kaimiņiem, lai lūgtu pēc Dieva Gara. Lai tie, kas nevar atstāt mājas, sapulcina savus bērnus un mācās lūgt kopīgi. Viņi var prasīt Pestītāja apsolījuma piepildīšanos: “Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mat. 18:20) Darbā visvairāk vajadzīgi rezultāti, kas radušies tuvā sadraudzībā ar Dievu. Mums jāsasauc plašākas lūgšanu sapulces, lūdzot, lai Kungs paver ceļu patiesībai, ka tā var ieiet cietokšņos, kur sātans ir uzcēlis savu troni, un izklīdināt visas ēnas, kuras viņš met pāri to ļaužu ceļam, kurus viņš cenšas piekrāpt un iznīcināt. Mums dots stiprs apsolījums: “Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.” (Jēk. 5:16) Kunga lūgšanā mums ir dots tās pilnīgs piemērs. Cik tā ir vienkārša un tomēr cik visaptveroša! Šo lūgšanu vajadzētu mācīt bērniem. Lai visi rūpīgi izpēta tajā ietvertos principus! Eņģeļi ar Debesu svētībām tiek sūtīti kā atbilde uz Dieva ļaužu lūgšanām. Ar ikdienas lūgšanām un nodošanos visi spēj nostāties tādās attiecībās ar savu Debesu Tēvu, ka Viņš. pār tiem var izliet bagātas svētības.

Ak, cik atšķirīga tad kļūtu daudzu rīcība, ja Dievs pavērtu aizsegu, kas Viņu slēpj no mūsu acīm, un atklātu sevi sēžam augstībā, svētā vietā uz Troņa, nevis klusējošā varenībā, bet gan desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoš un tūkstoš reiz tūkstoš svētu un laimīgu būtņu apņemts, kas gaida, lai pildītu Viņa pavēles!

“Tad tie, kas To Kungu bīstas, runāja cits ar citu, un Tas Kungs nomanīja un ieklausījās, un piemiņas grāmata ir rakstīta Viņa priekšā tiem, kas To Kungu bīstās, un tiem, kas Viņa vārdu piemin.”Mal. 3:16; Glika tulk.

Ja kristieši ietu kopā un stāstītu viens otram par Dieva mīlestību un dārgo glābjošo patiesību, tad atspirgtu viņu pašu sirdis un tie atspirdzi­ nātu arī viens otru. Mēs ik dienas arvien vairāk varam mācīties no mūsu Debesu Tēva un ieraudzīt jaunus Viņa žēlastības piedzīvojumus; tad varēsim runāt par Viņa mīlestību un to darot, sasils un drošākas kļūs mūsu pašu sirdis.

Ja mēs biežāk domātu un runātu par Jēzu un mazāk par sevi, tad Viņš vairāk būtu kopā ar mums.

Bībeles pētīšanai vajadzētu sanākt kopā mazās grupiņās vakarā, pusdienā vai rīta agrumā. Ziedojiet laiku lūgšanām, lai Svētais Gars var jūs stiprināt, apgaismot un svētot. Ja jūs atvērsit durvis Tā uzņemšanai, pār jums nāks lielas svētības. Jūsu sanāksmēs ieradīsies Dieva eņģeļi. Jūs baudīsiet dzīvības koka lapas.

Tas, ka Kungs ir attēlots kā tāds, kas visu dzird un ievēro Savu liecinieku sacīto, stāsta mums, ka Jēzus pats ir mūsu vidū. Viņš saka: “Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Par Jēzu nav jāliecina vienai personai vien, bet par Viņa dārgo žēlastību un patiesību ir jāliecina ikvienam, kas mīl Dievu.

Kopīgas lūgšanas piesaistīs sirdis Dievam ar saitēm, kas nesatrūks. Atklāta un drosmīga Kristus apliecināšana, Viņa lēnprātības, pazemī­ bas un mīlestības atklāšana mūsu raksturos apburs citus ar svētuma skaistumu.

Dievs pieminēs tos, kas sanāk kopā un dalās domās par Viņa Vār­ du, Viņš pasargās tos no lielajām ugunīm. Tie Viņa skatījumā ir līdzīgi vērtīgajiem dārgakmeņiem. Kalpošana Dievam nav veltīga. Neno­ vērtējami dārgs atalgojums būs to daļa, kas veltīs savu dzīvi Viņa dar­ bam.

“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Mat. 18:19-20

Kungs ir devis solījumu, ka tur, kur divi vai trīs sanākuši kopā Viņa vārdā, tur Viņš būs viņu vidū. Kas sanākuši kopā, lai lūgtu, tie iegūs svaidījumu no Dieva. Ir ļoti nepieciešams lūgt vienatnē, bet tieši tāpat ir vajadzīgs arī, lai vairāki kristieši sanāktu kopā un vienoti pienestu savas nopietnās lūgšanas Dievam.

Izmantojiet katru izdevību būt tur, kur lūdz Dievu. Kas patiesi meklēs ciešu savienību ar Dievu, tie būs atrodami lūgšanu sapulcēs, uzticīgi pildot savu pienākumu. Viņi izmantos ikkatru izdevību, lai nostātos vietās, kur tie var saņemt gaismas starus no Debesīm.

Mēs sanākam kopā, lai, apmainoties ar domām un izjūtām, viens otru pamācītu un, iepazīstoties cits ar cita cerībām un ilgām, uzkrātu spēkus, gaismu un drosmi; kā arī lai ar savām nopietnajām lūgšanām, kuras pienesam ticībā, no jauna atspirgtu un saņemtu enerģiju no mūsu spēka Avota. Šīm sapulcēm vajadzētu būt visskaistākajiem brīžiem.

Ticības dzīvē visiem nav vienādi piedzīvojumi. Lai cilvēki ar dažā­ diem piedzīvojumiem sanāk kopā un tos izstāsta vienkārši un pazemīgi. Kas pa kristieša ceļu iet uz priekšu, tiem visiem vajadzētu būt un arī būs jauni, dzīvi un interesanti piedzīvojumi. Iespaidīgus piedzīvojumus rada ikdienas pārbaudījumi, cīņas, kārdināšanas, stipra cenšanās un uzvaras, kā arī liels miers un prieks, ko gūstam caur Jēzu. Vienkāršs šo piedzīvo­ jumu atstāstījums sniedz gaismu, spēku un zināšanas, kas ari citiem palīdzēs iet uz priekšu dievbijīgā dzīvē.

Radiniet prātu iemīlēt Bībeli, lūgšanas sapulces un pārdomu stundas, un pāri visam - brīžus, kad dvēsele satiekas ar Dievu.

“Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūgdami allaž iekš Gara un uz to nodomā būdami iekš visādas pastāvēšanas un aizlūgšanas par visiem svētiem.” Ef. 6:18; Glika tulk.

Ja vispār ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu būt lūgšanas mājai, tad tas ir tagad. Virsroku gūst šaubas un neticība. Netaisnība vairojas, un rezultātā mīlestība daudzos izdziest.

Tomēr šajā briesmīgo draudu laikmetā dažiem, kas sevi sauc par kristiešiem, nav ģimenes altāra. Viņi negodā Dievu mājās un arī nemāca saviem bērniem Viņu mīlēt un bīties.

Doma, ka lūgšana nav svarīga, ir viena no vissekmīgākajām viltībām, kas iznīcina dvēseli. Lūgšana liek prātam pievērsties Dievam, kas ir gud­rības, miera un laimes Avots. Lūgšana sevī ietver dievišķās pilnības atziņu, pateicību par saņemto žēlastību, grēku atzīšanu un nožēlu, kā arī dedzīgus lūgumus pēc Dieva svētībām sev un citiem.

Jēzus teica Tēvu skaļā balsī un ar asarām. Pāvils ticīgos paskubina “lūgt Dievu bez mitēšanās” (1. Tes. 5:17), lai jūsu lūgumi “nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā”. (Fil. 4:6) Dievam ir tiesības gaidīt uz mūsu pilnīgu nodošanos Viņam; Viņa au­toritāte ir svēta un neapšaubāma. Mums pienākas lūgt tāpēc, ka Viņš to prasa, un, paklausot Viņa prasībām, mēs saņemsim skaistu un dārgu atlīdzību.

Vecākiem ar lūgšanām jāizveido ap saviem bērniem aizsargmūris; viņiem būtu jālūdz pilnīgā ticībā, ka Dievs paliks ar tiem un ka svētie eņģeļi pasargās viņus pašus un viņu bērnus no sātana nežēlīgās varas.

Tēvi un mātes, vismaz rītos un vakaros paceliet savas sirdis pie Dieva, pazemīgi lūdzot par sevi un saviem bērniem. Jūsu mīļajiem uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi. Raizes un satraukumi katru dienu stājas ceļā jauniem un veciem, un kas ikdienas grūtībās grib dzīvot pacietīgi, mīloši un līksmi, tiem vajag lūgt. Šo uzvaru var iegūt tikai ar stingru un nesvārstīgu apņemšanos, nepārtrauktu modrību un ar pastāvīgu Dieva palīdzību.

“Lūdziet Dievu bez mitēšanās.” 1. Tes. 5:17

Lūdziet bieži savu Debesu Tēvu. Jo biežāk jūs lūgsiet, jo tuvāk jūsu dvēsele tiks vadīta Dieva svētajai klātbūtnei. Svētais Gars aizlūgs par godīgiem Dieva pielūdzējiem ar neizsakāmām nopūtām, un Dieva mīlestība sirdi darīs iejūtīgāku un padevīgāku. Spožie Taisnības Saules stari izklīdinās mākoņus un ēnas, kurās sātans cenšas ietīt dvēseli, un Debesu gaisma ielīs prāta un sirds kambaros.

Bet nezaudējiet drosmi, ja šķiet, ka jūsu lūgšanas tūlīt netiek atbil­dētas. Kungs redz, ka lūgšanas bieži ir sajauktas ar zemes lietām. Cilvēki lūdz pēc tā, kas apmierinātu viņu savtīgās vēlmes, un Kungs nepaklausa viņu lūgšanas tādā veidā, kā viņi to gaida. Viņš tos ieved pārbaudījumos un grūtībās. Viņš vada tos cauri pazemojumiem, līdz tie skaidri ierauga savu patieso vajadzību. Viņš nedod cilvēkam lietas, kas apmierinātu viņu samaitātās iekāres un nāktu par jaunu, liekot tam apkaunot Dievu. Viņš nedod to, kas apmierinātu tā godkāri un palīdzētu vēl vairāk izcelt sevi. Nākot pie Dieva, mums jābūt padevīgiem un savās sirdīs satriektiem, visu pakļaujot Viņa svētajam prātam.

Ģetzemanes dārzā Kristus lūdza savu Tēvu sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mat. 26:39) Šis pakļaušanās gars, kuru atklāja Kristus, pienesot lūgšanu Dievam, ir tāds gars, kas Viņam pieņemams. Lai dvēsele izjūt savu vajadzību, savu bezspēcību, savu nevērtīgumu, lai visi tās spēki apvienojas nopietnās ilgās pēc palīdzības, un tad nāks palīdzība. Lai ticība pārvar tumsu. Staigājiet kopā ar Dievu kā tumsā, tā gaismā, atkārtodami vārdus: “Uzticams ir Tas, kas apsolījis.” (Ebr. 10:23) Mūsu ticības pārbaudījumi mācīs mūs uzticēties Dievam.

“Bet Jēkabs teica: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.” 1. Moz. 32:27

Jūs, kam patīk runāt par citu kļūdām, atmostieties un ieskatieties paši savās sirdīs. Paņemiet Bībeli un sirsnīgā lūgšanā griezieties pie Dieva. Lūdziet Viņu, lai Viņš jums māca iepazīt pašiem sevi, izprast mūžības gaismā savas vājības, savus grēkus un savu nejēdzību. Lūdziet Viņu, lai Viņš jums ļauj ieraudzīt pašiem sevi tā, kā jūs redz Debesis. Tas ir personīgs darbs. Pazemīgi pienesiet savas lūgšanas Dievam un nerimstieties ne dienu, ne nakti, līdz jūs varat sacīt: “Redziet, ko Kungs priekš manis ir darījis,” - līdz jūs varat nodot iespaidīgu liecību un stāstīt par gūtajām uzvarām.

Jēkabs visu nakti cīnījās ar eņģeli, līdz guva uzvaru. Rītam austot, eņģelis sacīja: “Atlaid Mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.” Tad viņa lūgšana tika atbildēta: “Tavs vārds turpmāk vairs nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Moz. 32:27-29)

Mums vajadzīga Jēkaba nepiekāpība un Elijas neatlaidība. Atkal un atkal Elija sūtīja savu kalpu, lai redzētu, vai ceļas mākonis, tomēr nekāds mākonis nebija redzams. Beidzot, septītajā reizē, kalps atgriezies sacīja: “Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna.” (1. Ķēn. 18:44) Vai Elija novērsās un sacīja: “To es neuzskatu par pierādījumu; es gaidīšu līdz debesis kļūst melnas “ ? Nē! Viņš sacīja, ka tiem ir pienācis laiks iet. Pamatojoties uz šo Dieva doto zīmi, viņš riskēja ar visu un savā priekšā izsūtīja vēstnesi teikt Ahabam, ka dzirdams spēcīgs lietus troksnis.

Ir vajadzīga tāda ticība kā šī, ticība, kas satver un neļauj iet. Inspirācija saka, ka Elija bija cilvēks, pakļauts tādām pašām tieksmēm kā mēs. Debesis dzirdēja viņa lūgšanu. Viņš lūdza, lai mitētos līt, un lietus vairs nelija. Pēc tam viņš lūdza, lai lītu, un lietus tika sūtīts. Kāpēc gan lai tagad Kungs vairs neuzklausītu lūgšanas savu ļaužu labā? Ak, kaut Kungs mums bagātīgi dotu savu Garu! Ak, kaut pašķirtos priekškars un mēs varētu izprast dievbijības noslēpumu!

“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams.”Jer. 29:13-14

Daudziem nav bijuši tādi reliģiski piedzīvojumi, kas tiem nepiecie­ šami, lai bezvainīgi varētu nostāties Dieva troņa priekšā. Viņš pār tiem ļauj iedegties bēdu cepļa ugunīm, kam jāiznīcina sārņus, lai tos tīrītu un šķīstītu no grēka traipiem, kā arī no pašmīlības un ļautu tiem atzīt Dievu un iepazīt Jēzu Kristu, staigājot, kopā ar Viņu, kā to darīja Ēnohs.

Tās, ko sauc par rīta un vakara lūgšanām, kuras notur ieraduma pēc, ne vienmēr ir dedzīgas un iespaidīgas. Tās daudziem ir miegainas un garlaicīgas, tikai neizjustu vārdu atkārtojums, kas neaizsniedz Kunga ausis. Dievs neprasa un Viņam nav vajadzīgi ceremoniāli komplimenti, bet Viņš cienīs sagrauztu sirdi, patiesu grēku atzīšanu un satriektas dvē­ seles valodu. Vienkāršas, salauztas sirds saucienu Viņš nenonicinās.

Mums tā jāmīl Jēzus, ka mēs uzskatītu par priekštiesību Viņa dēļ ciest vai pat mirt. Mēs Kungam varam izteikt visas mūsu grūtības, atzīt gan savu nespēku, gan pilnīgo paļāvību tikai Viņa varai un spēkam. Tāda ir patiesa lūgšana. Ja vispār kādreiz ir bijis laiks, kad būtu vajadzīgs izliet pār mums žēlastības un lūgšanas garu, lūgšanas vārdus saņemot no Dieva, tad tas ir šodien. Ikkatrai draudzei ir jādzird apsolījums, un tas jāīsteno atbilstoši patiesības vienkāršībai: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Mums ir vajadzīga ticība, dzīva ticība.

Kungs uzmanīs un vadīs savus ļaudis. Dievs pavēlēs, kā Daniela gadījumā, palīdzēt tiem, kas savā vajadzības laikā no sirds aizlūdz žēlastības troņa priekšā.

Mums jāatver savas sirdis Kristum. Mums vajadzīga daudz stiprāka ticība un daudz dedzīgāka nodošanās Dievam. Mums ir jāmirst sev un ar prātu un sirdi jāmācās apbrīnā pielūgt savu Pestītāju. Ja meklēsim savu Kungu no visas sirds, mēs Viņu atradīsim, un mūsu sirdis degs mīlestībā uz Viņu. Paša “es” pazudīs nenozīmīgumā, un dvēselei Jēzus kļūs viss visā.

“Kas mājo Visaugstākā slēptā vietā, tas paliks Visvarenā ēnā.” Ps. 91:1; angļu tulk.

Ceļš pie Dieva troņa vienmēr ir atvērts. Jūs nevarat atrasties vienmēr lūgšanā uz ceļiem, bet jūsu klusās lūgšanas pēc spēka un vadības vienmēr var pacelties augšup pie Dieva. Kārdināšanās, kādas jums būs, jūs varat bēgt uz Visaugstākā slēpto vietu. Viņa mūžīgās rokas uzturēs jūs. Mēs nākam pie Dieva, saņēmuši īpašu ieaicinājumu, un Viņš gaida, lai mūs apsveiktu savā pieņemamajā istabā. Mums var tikt piešķirta iespēja vistuvākajai un draudzīgākajai sarunai ar Dievu.

Lūdziet ar pazemīgām sirdīm. Bieži meklējiet Kungu lūgšanās. Tikai slēptajās lūgšanas vietās acs redz Jēzu un auss ir atvērta Jēzum. No slēptajām lūgšanu vietām mēs izejam, lai paliktu Visvarenā ēnā. Nāk kārdināšanas, bet jūs spiežaties vēl tuvāk Jēzum un liekat savu roku Viņa rokā. Tad jūs, dusot Viņa mīlestībā un līksmojoties Viņa žēlastībā, gūsiet brīnišķu piedzīvojumu. Izgaist rūpes, raizes un grūtības, un jūs līksmojaties Jēzū Kristū. Dvēsele ātri saklausīs Tēva balsi, un jums izveidosies tuva sadraudzība ar Dievu. Zudīs katra vēlēšanās kritizēt citus, un no dvēseles tiks padzīta katra tiesāšanas kāre.

Jēzū Kristū raksturs iegūst patīkamu smaržu. Raksturs kļūst arvien cēlāks, izsmalcinātāks un šķīstāks, jo, uzlūkojot Viņu, jūs sākat izstarot Kristus līdzību. Dieva dēli un meitas, mums ir jālīdzinās Viņam, un šajās tuvajās attiecībās ar Dievu mēs iegūstam spēkus, lai darītu Dieva darbus.

Ak, kādu prieku mēs gūstam, darot Dieva darbu! Kādu mieru, apmierinājumu un dusu! Karaliskās ģimenes locekļi, Debesu Ķēniņa bērni! “Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi.” (1. Jāņa 3:2) Ar tādu cerību, dzīvojot tādās attiecībās un ņemot vērā visas lielās un dārgās iespējas, vai mūsu ticībai nevajadzētu satvert daudz lielākas lietas, kā mēs to darām? Vai mums nevajadzētu gūt iedvesmu tādai cerībai un drosmei, kas mūs neatstātu un nezustu nekādās grūtībās?

“Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” Ps. 42:2

Kas ir Debesu valsts pilsonis, tas pastāvīgi raudzīsies uz neredzamajām lietām. Zemes spēka vara pār prātu un raksturu ir salauzta. Viņā mājvietu pastāvīgi atradīs Debesu Viesis, kā tas ir solīts: “Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:21) Viņš staigā ar Dievu nepārtrauktā un ciešā sadraudzībā, kā to darīja Ēnohs.

Kristus saprata, ka Viņam lūgšanās jāstiprina savs cilvēciskums, jo Viņu apstāja kārdināšanas un pastāvīgi pretojās tautas vadoņi. Lai būtu par svētību cilvēkiem, Viņam vajadzēja uzturēt ciešu savienību ar Dievu, izlūdzoties sev spēku, izturību un neatlaidību. Tā Viņš parādīja mācekļiem, kur atradās Viņa spēks. Bez šīs ikdienas savienības ar Dievu neviens cilvēks nevar gūt kalpošanas darbam vajadzīgos spēkus. Visiem dota priekštiesība nodot sevi mīlošajam Debesu Tēvam ar visām savām grūtībām, kārdināšanām, bēdām un neveiksmēm. Neviens, kas tā rīkosies, kas pilnīgi uzticēsies Dievam, nekļūs par laupījumu ienaidniekam.

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:15-16)

Modri sargājiet savas lūgšanu un pārbaudes stundas. Kādu dienas laika daļu veltiet Rakstu pētīšanai un tuvas sadraudzības veidošanai ar Dievu. Tā jūs iegūsiet garīgus spēkus un pieaugsiet žēlastībā un labvēlībā pie Dieva. Vienīgi Viņš var pareizi vadīt mūsu domas. Vienīgi Viņš var mums dot cēlas ilgas un izveidot mūsu raksturu pēc dievišķās līdzības. Ja iesim pie Viņa sirsnīgās lūgšanās, Viņš piepildīs mūsu sirdis ar augstiem un svētiem nodomiem, ar dziļām, sirsnīgām ilgām pēc skaidrības un domu šķīstuma. Kas kalpo Viņam ar skaidru sirdi, tiem Viņš sniedz visbagātākās svētības. Viņš māca ikvienu, kas atver sirdi Viņa norādījumiem un paklausa Viņa balsij.

“Tu viņus pasargi sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus savā namā no nesaticīgām mēlēm.” Ps. 31:21

Kad vīri un sievas aizņemti ar steidzamiem darbiem un kad tos nomāc neskaitāmas rūpes, viņiem nav iespējams dzīvot lūgšanas dzīvi uz ceļiem. Bet pat tirgus laukumā atrodas kāds Novērotājs, kas nepārtraukti vēro visu notiekošo, un ikkatra nelikumīgi iegūtā naudas monēta Debesu grāmatās tiek ierakstīta kā krāpšana. Ja arī cilvēki tirgus laukumā nevar dzīvot uz ceļiem, tomēr viņu sirds klusās lūgšanas, kas raidītas uz Debesīm, caur šo Novērotāju atrod pieeju pie Tēva. Ceļš uz Debesu troni stāv atvērts, un visi, kas bīstas Dievu un vēlas staigāt saskaņā ar Viņa padomu, meklēs spēku no Dieva kā ļaužu drūzmā, tā lūgšanas namā.

Katram, kas mīl Dievu un bīstas Viņu, dota iespēja ikkatrā kārdi­nāšanā, kas uzmāksies dzīves darbu virpulī, rast sev patvērumu Visaugstākā tuvumā, lai būtu tur drošībā. Tad viņš pagodinās Dievu, jo saņems spēku papilnam no Tā, kas stāv aiz katra apsolījuma. Viņš sarunāsies ar Dievu, kur neviena cita acs to neredzēs un neviena cita auss to nedzirdēs.

Kungs no mums prasa tikai labprātīgu vēlēšanos staigāt Viņa ceļos. Ja ir kāda šķīsta sirds, tad tā redzēs Dievu un izjutīs Viņa uzturošo spēku pat vissatrauktākā pūļa vidū, ja viņa atrašanos tur prasīs pienākums. Tādās vietās ikkatrs godīgs un patiess Kristus pieņēmējs ienesīs dzīvības gaismu.

Mums nav vajadzīga reliģija, kas pastāv tikai labvēlīgos apstākļos. No apstākļiem atkarīga reliģija pazudīs tad, kad tā visvairāk būs vajadzīga, kad apstākļi būs vissmagākie. Bībeles reliģija prasa Evaņģēlija lāpu turēt spoži degošu arī nelabvēlīgos apstākļos - tirgus laukumos, darbnīcās, vietās, kur Dievam parasti netiek pienestas lūgšanas. Visšķīstākos kristīgos pamatprincipus var saglabāt visos apstākļos. Mīlot Dievu un ticot Viņam kā mūsu personīgajam Pestītājam, mēs varam sev prasīt Viņa žēlastību un Viņa vadību visur, kur vien mēs nonākam.

“Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā kā viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.”Jes. 40:31

Lai mūsu pūlēm būtu panākumi, nepieciešams daudz lūgt. Lūgšanas dod spēku. Ar lūgšanām “valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33-34)

Jēzus dzīvoja ciešā savienībā ar Dievu, paļaudamies uz Viņu. Vientuļā vietā Visaugstākā tuvumā un Visvarena ēnā ļaudis reižu reizēm iegūst sev jaunus spēkus; viņi tur paliek kādu laiku, un rezultātā rodas cēli darbi; tad viņu ticība atslābst, ciešā savienība pārtrūkst un dzīves darbs tiek aptraipīts. Bet Jēzus dzīve bija nepārtraukta uzticēšanās dzīve, kura spēkus saņēma no pastāvīgas un ciešas savienības ar Dievu, un Viņa darbs priekš Debesīm un zemes bija brīvs no neveiksmēm un kļūdām.

Kristīgie strādnieki nekad negūs panākumus, kamēr nebūs apguvuši spēka noslēpumu. Viņiem jāveltī laiks pārdomām, lūgšanām un jāmācās gaidīt uz Dievu, līdz saņem jaunus fiziskos, intelektuālos un garīgos spēkus. Viņiem vajadzīgs Svētā Gara augšupejošais iespaids. To saņemot, viņus caurstrāvos jauna dzīvība. Atspirgs gan nogurušais stāvs, gan pārpūlētās smadzenes, un nomāktā sirds atradīs sev dusu.

Lūgšana ir dvēseles elpošana. Tajā atrodams garīgā spēka noslēpums. To nevar aizvietot ne ar vienu citu žēlastības līdzekli, un ne ar ko citu nevar saglabāt dvēseles veselību. Lūgšana nekavējoši savieno sirdi ar dzīvības Avotu un nostiprina reliģiskās dzīves audus un muskuļus.

Ir svarīgas lūgšanas ģimenē un atklātā sabiedrībā, tomēr tieši slēpta saruna ar Dievu ir tā, kas dod dvēselei dzīvību. Mozus kalnā pie Dieva redzēja priekšzīmi tai brīnišķajai celtnei, kurai vajadzēja kļūt par Viņa godības paliekošo mājvietu. Un tieši kalnā pie Dieva, mums ir jāpārdomā Viņa krāšņais nolūks ar cilvēci. Tad mēs spēsim tā ietekmēt mūsu rakstura veidošanas darbu, ka pie mums varēs piepildīties apsolījums: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.” (2. Kor. 6:16)

“Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” 1.Jāņa 5:14-15

Kad jūs lūdzat pēc laicīgām svētībām, atcerieties, ka Kungs spējīgs redzēt, ka jums tas nenāks par labu un Viņu tas nepagodinās, ja Viņš dos tieši to, ko jūs vēlaties. Viņš tomēr atbildēs jūsu lūgšanai, dodot jums to, kas jums ir vislabākais.

Kad Pāvils lūdza, lai no viņa miesām tiktu atņemts dzelonis, Kungs atbildēja uz viņa lūgšanu nevis ar dzeloņa atņemšanu, bet, dodot viņam žēlastību panest šo pārbaudījumu. Viņš sacīja: “Tev pietiek ar Manu žēlastību.” Pāvils priecājās par šo atbildi uz savu lūgšanu un sacīja: “Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” (2. Kor. 12:9) Kad slimnieki lūdz veselību, Kungs ne vienmēr atbild uz lūgšanām tā, kā viņi tieši vēlētos. Bet pat tad, ja viņi tūlīt netiek dziedināti, Kungs dos viņiem to, kas ir daudz vērtīgāks - žēlastību panest savu slimību.

Iepazīstiniet Radītāju ar saviem lūgumiem. Vēl neviens, kas nāk pie Viņa ar sagrauztu sirdi, nav atgrūsts. Zudumā nav gājusi neviena sirsnīga lūgšana. Debesu koru slavas dziesmu vidū Dievs dzird visnespēcīgākā cilvēka saucienus. Mēs savos kambaros izklāstam savas sirds ilgas, mēs lūdzam, ejot pa ceļu, un mūsu vārdi aizsniedz Debesu Ķēniņa troni. To varbūt nedzirdēs neviena cilvēka auss, tomēr tās nevar pazust klusumā, ne arī palikt nesadzirdētas rosīgā darba troksnī. Nekas nevar noslāpēt dvēseles ilgas. Tās paceļas pāri ielas apdullinošajam troksnim, pāri ļaužu pūļa kņadai un nonāk Debesu pagalmos. Dievs ir Tas, kuru mēs uzrunājam, un Viņš dzird mūsu lūgšanas. Jūs, kas jūtaties visnecienīgākie, nebaidieties izteikt savu lietu Dievam.

Lūgšanai piemīt varens spēks. Mūsu lielais pretinieks pastāvīgi cenšas nepielaist, lai rūpju nomāktā dvēsele nonāktu Dieva tuvumā. No visvienkāršākā svētā lūgšanām sātans baidās vairāk kā no valdnieku un ķēniņu pavēlēm.

“Tāpēc Es jums saku: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Marka 11:24

“Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mat. 7:11) Šīs dāvanas Dievs mums dod labprātīgi. Ak, cik vāja ir mūsu ticība, ka mēs neizmantojam šo vareno un krāšņo Dieva apsolījumu! Dot mums dāvanas ir Viņa dabā. Kā visu zinošs un visu spējošs Viņš labprātīgi dod visiem, kas Viņu lūgs ticībā. Viņš ir daudz žēlsirdīgāks, daudz maigāks, daudz pacietīgāks un mīlošāks kā jebkurš šīs zemes tēvs vai māte.

Cilvēks, kurš paļaujas uz Kristu, ir nodevies augstam un svētam mērķim. Īsts ticīgais, kurš pēc Dieva nodoma aicināts, ir ietērpts dievišķā žēlastībā un Kristus taisnībā, piepildīts ar Svēto Garu. Viņš par upuri Dievam pienes satriektu un sagrauztu sirdi. Tāds patiesi ir Pestītāja pārstāvis.

Uz tādu lūdzēju Dievs noraugās ar prieku. Ja cilvēki, izjūtot gudrības trūkumu, ies savos kambaros, lai izlūgtos gudrību no Viņa, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, tad Dievs ļaus savai gaismai iespīdēt prāta kambaros un dvēseles templī. Apsolījums skan: “Viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.” (Jēk. 1:5-6)

Uzticies Dievam nešaubīgi. Vienmēr dzīvo saskaņā ar pamatprinci­piem. Nesvārsties !

Visas lietas ir iespējamas tiem, kas tic. Neviens, kas ar godīgu sirdi nāks pie Kunga, nepievilsies. Cik tas ir brīnišķīgi, ka varam nopietni un neatlaidīgi lūgt, ka necienīgiem, maldīgiem mirstīgiem dota priekštiesība pienest savus lūgumus Dievam!

Būt savienotam ar bezgalīgo Dievu - kādu augstāku spēku par šo vēl var prasīt cilvēks? Vājajam, grēcīgajam cilvēkam dota priekštiesība sarunāties ar savu Radītāju. Mēs izrunājam vārdus, kas aizsniedz Visuma Ķēniņa troni. Mēs savās istabiņās izsakām savas sirds vēlmes. Tad mēs ejam tālāk, lai staigātu kopā ar Dievu, kā to darīja Ēnohs.

“Bez tam ari Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. ” Rom. 8:26

Mums ne tikai jālūdz Kristus vārdā, bet arī Svētā Gara iedvesmā. Ar to ir izskaidroti vārdi, ka “pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām”. Uz tādām lūgšanām Tēvs ar prieku atbild. Ja mēs savas lūg­ šanas raidām Kristus vārdā “ sirsnīgi un neatlaidīgi, tad tieši šajā neatlaidīgajā veidā ir atrodams drošs apsolījums, ka Dievs atbildēs mūsu lūgšanas pāri par to, “ko mēs lūdzam vai domājam”.

Svētais Gars tiks dots tiem, kas meklē Tā spēku un žēlastību, un Tas palīdzēs mūsu nespēcībai, kad mēs iesim pie Dieva. Debesis ir atvērtas mūsu lūgumiem, un mēs esam aicināti nākt “bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā”. (Ebr. 4:16) Mums jānāk ticībā pārliecinātiem, ka iegūsim tieši to, ko no Viņa lūdzam.

Savu dvēseļu apsardzību mēs varam uzticēt Dievam kā uzticīgajam Radītājam, ne tāpēc, ka esam bezgrēcīgi, bet tāpēc, ka Jēzus nomira, lai glābtu tieši tādus maldīgus, grēcīgus radījumus, kādi esam mēs, parādot ar to, cik augstu Viņš vērtē ikviena cilvēka dvēseli. Dievam mēs varam uzticēties ne mūsu nopelna dēļ, bet tāpēc, ka mums tika pieskaitīta Kristus taisnība.

Dieva vārdā mums ir doti dārgi apsolījumi. Pestīšanas plānam nav nekādu robežu. Tas, kas mūsu dēļ darīts, nav šaurs un ierobežots darbs. Mēs neesam spiesti uzticēties pierādījumiem, kādus mēs saņēmām pirms gada vai mēneša. Mēs varam būt droši, ka Jēzus dzīvo un aizstāv mūs tieši šodien.

Dievs neatstāj savus maldošos bērnus, kas ir vāji ticībā un pielaiž kļūdas. Kungs klausās un dzird to lūgšanas un sniegtās liecības, kas dienu no dienas, stundu no stundas raugās uz Jēzu, ir modri lūgšanā un arvien vairāk tuvojas Viņam. Eņģeļi ar izplestiem spārniem gaida, lai tūlīt aiznestu viņu satriektās sirds lūgšanas Dievam un ierakstītu tās Debesu grāmatās.

“Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas ari mūs aizstāv?” Rom. 8:34

Kungs Jēzus ir mūsu Starpnieks. Katru dienu atkal un atkal no jauna sakiet: “Jēzus nomira par mani. Viņš redzēja man draudošās briesmas, to, ka devos pretī iznīcībai, un atdeva savu dzīvību, lai glābtu mani. Viņš neraugās uz cilvēku bez līdzjūtības, ja tas trīcot pakritis lūgšanā pie Viņa kājām, un Viņš neatstās to, nepacēlis augšā.” Viņš ir kļuvis cilvēka Aizstāvis. Viņš ir pacēlis tos, kas Viņam ticējuši, un nodevis viņu rīcībā svētībām pilnu namu. Cilvēki nevar dāvāt līdzcilvēkiem nevienu svētību, viņi nevar atņemt nevienu grēka traipu. Tikai Kristus taisnības nopelns var kaut ko panākt, un tas pieskaitīts mums bagātīgā pilnībā. Ņemt no Dieva mēs varam vienmēr, kad mēs griežamies pie Viņa, Viņš saka: “Šeit Es esmu.”

Kristus Sevi pasludina par mūsu Starpnieku. Viņš grib, lai mēs zinātu, ka Viņš labprātīgi kļuvis par mūsu Vietnieku. Viņš liek Savu nopelnu zelta kvēpināmā traukā, lai pienestu to kopā ar Savu svēto lūgšanām, lai Viņa mīļoto bērnu lūgšanas, paceļoties pie Tēva vīraka mākonī, sajauktos ar Kristus nopelna jauko smaržu.

Tēvs dzird ikkatra sava garā sagrauztā bērna lūgšanu. No zemes nākošās lūdzēju balsis savienojas ar mūsu Starpnieka balsi, kas aizlūdz Debesīs un kā balsi Tēvs vienmēr dzird. Tāpēc lai pastāvīgi mūsu lūgšanas paceļas pie Dieva. Lai tās nepaceļas kāda cilvēka vārdā, bet tā vārdā, kas ir mūsu Vietnieks un Galvotājs. Kristus mums ir devis savu vārdu, lai mēs to izmantotu.

Jēzus pieņem jūs un apsveic kā savu Draugu. Viņš jūs mīl; Viņš svinīgi solījies atvērt jums visas savas žēlastības bagātības, lai jūs tās ņemtu. Viņš saka: “Tanī dienā jūs lūgsit Manā vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.” (Jāņa 16:26-27) Viņš tiešām saka: “Izmantojiet Manu vārdu, un tas būs jūsu ieteikšanas raksts piekļūšanai pie Tēva sirds un pie visām Viņa žēlastības bagātībām.”