“Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams.”Jer. 29:13-14
Daudziem nav bijuši tādi reliģiski piedzīvojumi, kas tiem nepiecie šami, lai bezvainīgi varētu nostāties Dieva troņa priekšā. Viņš pār tiem ļauj iedegties bēdu cepļa ugunīm, kam jāiznīcina sārņus, lai tos tīrītu un šķīstītu no grēka traipiem, kā arī no pašmīlības un ļautu tiem atzīt Dievu un iepazīt Jēzu Kristu, staigājot, kopā ar Viņu, kā to darīja Ēnohs.
Tās, ko sauc par rīta un vakara lūgšanām, kuras notur ieraduma pēc, ne vienmēr ir dedzīgas un iespaidīgas. Tās daudziem ir miegainas un garlaicīgas, tikai neizjustu vārdu atkārtojums, kas neaizsniedz Kunga ausis. Dievs neprasa un Viņam nav vajadzīgi ceremoniāli komplimenti, bet Viņš cienīs sagrauztu sirdi, patiesu grēku atzīšanu un satriektas dvē seles valodu. Vienkāršas, salauztas sirds saucienu Viņš nenonicinās.
Mums tā jāmīl Jēzus, ka mēs uzskatītu par priekštiesību Viņa dēļ ciest vai pat mirt. Mēs Kungam varam izteikt visas mūsu grūtības, atzīt gan savu nespēku, gan pilnīgo paļāvību tikai Viņa varai un spēkam. Tāda ir patiesa lūgšana. Ja vispār kādreiz ir bijis laiks, kad būtu vajadzīgs izliet pār mums žēlastības un lūgšanas garu, lūgšanas vārdus saņemot no Dieva, tad tas ir šodien. Ikkatrai draudzei ir jādzird apsolījums, un tas jāīsteno atbilstoši patiesības vienkāršībai: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Mums ir vajadzīga ticība, dzīva ticība.
Kungs uzmanīs un vadīs savus ļaudis. Dievs pavēlēs, kā Daniela gadījumā, palīdzēt tiem, kas savā vajadzības laikā no sirds aizlūdz žēlastības troņa priekšā.
Mums jāatver savas sirdis Kristum. Mums vajadzīga daudz stiprāka ticība un daudz dedzīgāka nodošanās Dievam. Mums ir jāmirst sev un ar prātu un sirdi jāmācās apbrīnā pielūgt savu Pestītāju. Ja meklēsim savu Kungu no visas sirds, mēs Viņu atradīsim, un mūsu sirdis degs mīlestībā uz Viņu. Paša “es” pazudīs nenozīmīgumā, un dvēselei Jēzus kļūs viss visā.
