“Ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūgdami allaž iekš Gara un uz to nodomā būdami iekš visādas pastāvēšanas un aizlūgšanas par visiem svētiem.” Ef. 6:18; Glika tulk.
Ja vispār ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu būt lūgšanas mājai, tad tas ir tagad. Virsroku gūst šaubas un neticība. Netaisnība vairojas, un rezultātā mīlestība daudzos izdziest.
Tomēr šajā briesmīgo draudu laikmetā dažiem, kas sevi sauc par kristiešiem, nav ģimenes altāra. Viņi negodā Dievu mājās un arī nemāca saviem bērniem Viņu mīlēt un bīties.
Doma, ka lūgšana nav svarīga, ir viena no vissekmīgākajām viltībām, kas iznīcina dvēseli. Lūgšana liek prātam pievērsties Dievam, kas ir gudrības, miera un laimes Avots. Lūgšana sevī ietver dievišķās pilnības atziņu, pateicību par saņemto žēlastību, grēku atzīšanu un nožēlu, kā arī dedzīgus lūgumus pēc Dieva svētībām sev un citiem.
Jēzus teica Tēvu skaļā balsī un ar asarām. Pāvils ticīgos paskubina “lūgt Dievu bez mitēšanās” (1. Tes. 5:17), lai jūsu lūgumi “nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā”. (Fil. 4:6) Dievam ir tiesības gaidīt uz mūsu pilnīgu nodošanos Viņam; Viņa autoritāte ir svēta un neapšaubāma. Mums pienākas lūgt tāpēc, ka Viņš to prasa, un, paklausot Viņa prasībām, mēs saņemsim skaistu un dārgu atlīdzību.
Vecākiem ar lūgšanām jāizveido ap saviem bērniem aizsargmūris; viņiem būtu jālūdz pilnīgā ticībā, ka Dievs paliks ar tiem un ka svētie eņģeļi pasargās viņus pašus un viņu bērnus no sātana nežēlīgās varas.
Tēvi un mātes, vismaz rītos un vakaros paceliet savas sirdis pie Dieva, pazemīgi lūdzot par sevi un saviem bērniem. Jūsu mīļajiem uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi. Raizes un satraukumi katru dienu stājas ceļā jauniem un veciem, un kas ikdienas grūtībās grib dzīvot pacietīgi, mīloši un līksmi, tiem vajag lūgt. Šo uzvaru var iegūt tikai ar stingru un nesvārstīgu apņemšanos, nepārtrauktu modrību un ar pastāvīgu Dieva palīdzību.
