“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir lūpu augli, kas Viņa vārdu slavē.” Ebr. 13:15
Dievs mums jāslavē un Viņam jāpateicas ne tikai draudzes sa nāksmēs, bet arī mājas dzīvē. Lai Viņa mantojuma balsis kļūst dzirdamas, uzskaitot Kunga darbus. Runājiet par Viņa labsirdību, stāstiet par Viņa varu.
Raugoties uz pasauli un tās bezdievību, mēs jūtamies nospiesti. Zemi sedzošā tumsa ietin arī tā saucamo kristīgo pasauli. Mēs nopūšamies un vaidam par negantībām, kas tiek darītas šajā zemē. Kā tas var būt, ka bezdievība neizlaužas vēl visā spēkā pret taisnību un patiesību? Tāpēc, ka četri eņģeļi turpina saturēt četrus vējus, lai tie nepūstu pār zemi. Tomēr cilvēciskās kaislības sit augstu vilni, un Kunga Gars tiek atrauts no zemes. Nebūtu nekādas cerības, ja Dievs neliktu eņģeļu spēkiem savaldīt sā taniskās varas, kas cenšas atbrīvoties un postīt. Tomēr vējiem ir jātiek turētiem, līdz Dieva kalpi tiek apzīmogoti uz viņu pierēm.
Morālās tumsas vidū gaismai ir jāatspīd gaišos un skaidros staros. Bet katrai dvēselei ar seju ir jāpievēršas gaismai, lai varētu to atstarot. Mums Dievs ir jāslavē daudz vairāk, nekā mēs to darām. Mums jāparāda, ka mums ir iemesls būt līksmiem. “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta. Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9) Vai mēs to darām tik pilnīgi, kā mums to vajadzētu? Vai mājās mēs atklājam to mīlestību, kas pagodina mūsu Glābēju?
Lai cik tumši būtu mākoņi, kas tagad veļas pār pasauli, aiz tiem tomēr ir gaisma. Pie ikkatra uz priekšu spertā soļa mēs sastapsimies ar nezināšanu, māņticību, kā arī ar stipru neticību. Tomēr mūsu ticībai ir jāpaceļas pāri visam un jāredz apsolījuma varavīksne, kas liecas pāri tronim. Slavējot Dievu pasaules priekšā, mums šī gaisma ir jāatstaro ar rakstīto vārdu un ar balsi.
