“Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludināms, pats nekļūstu atmetams.” 1. Kor. 9:27
Pēc kristības Dieva Dēls devās tuksnesī, lai tur Viņu kārdinātu velns. Gandrīz sešas nedēļas Viņš cieta izsalkuma mokas. Viņš izjuta ēstkāres varu pār cilvēku, un grēcīgā cilvēka dēļ Viņš šajā lietā izturēja vissmagāko pārbaudījumu. Te tika gūta uzvara, ko tikai retais spēj novērtēt. Samai tātās ēstkāres varu un smago grēku, sakarā ar nodošanos tai, var izprast tikai pēc ilga gavēņa, ko ēstkāres varas salaušanai vajadzēja izturēt Glābējam.
Visu cilvēkam pazīstamo morālo ļaunumu pamatā atrodas nesātība. Atpestīšanas darbu Kristus iesāka tieši tur, kur iesākās bojā eja. Mūsu pirmo vecāku krišanu izraisīja nodošanās ēstkārei. Pirmais, ko Kristus darīja atpestīšanas darbā, ir aizliegšanās ēstkāres jautājumā.
Dieva Dēls redzēja, ka cilvēks ar saviem spēkiem nevar pārvarēt šo spēcīgo kārdināšanu. Viņš nāca uz šo zemi, lai mūsu cilvēciskajām pūlēm pievienotu savu dievišķo varu, ka Viņa sniegtajā morālajā spēkā un izturībā mēs varētu gūt uzvaru sevis labā. Ak, kāda nesalīdzināma pretimnākšana un pazemošanās Godības Ķēniņam, nākt uz šo pasauli, lai ciestu izsalkuma mokas un viltīgā ienaidnieka nežēlīgās kārdināšanas, un tādā veidā gūtu cilvēku labā bezgalīgu uzvaru. Te atklājas mīlestība, kurai nav līdzīgas. Tomēr šo lielo pazemošanos tikai miglaini izprot tie, kuru labā tā tika darīta.
Ne tikai Smeldzošās izsalkuma mokas darīja Pestītāja ciešanas tik neizsakāmi smagas, Viņa dievišķo dvēseli nospieda grēku izjūta, kas seko ja ēstkāres apmierināšanai un kas pasaulei atnesa tik briesmīgu postu.
Būdams kā cilvēks un šīs smagās grēku nastas nospiests, mūsu Pes tītājs atsita sātana varu šajā lielajā un galvenajā kārdināšanā, kas apdraud cilvēku dvēseles. Ja cilvēks pārvarēs šo kārdināšanu, tad viņš uzvarēs arī visās citās vietās.
