“Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” 1. Jāņa 2:15
Kas saka, ka tic patiesībai un izprot lielo darbu, kāds jādara šajā laikā, tiem jānodod Dievam dvēsele, miesa un gars. Savās sirdīs, apģērbā, valodā un visā citā tiem jāatšķiras no pasaules modes un tās dzīves veida. Tiem jābūt īpašiem un svētiem ļaudīm. Ne drēbes ir tās, kas viņus dara īpašus; bet tāpēc, ka viņi ir īpaši un svēti ļaudis, tiem nevar būt tās iezīmes, kas viņus pielīdzinātu pasaulei.
Mums kā tautai jāsagatavo ceļš Kungam. Sagatavojot ļaudis sasniegt Dieva līdzību, lai tie varētu pastāvēt Dieva lielajā tiesas dienā, mums jāizlieto katra pat vismazākā spēja, kuru Viņš mums devis. Daudzus, kas domā, ka viņi iet uz Debesīm, patiesībā ir apstulbojusi šī pasaule. Viņu domas par reliģisko izglītību un reliģisko disciplīnu ir neskaidras un balstās tikai uz varbūtību. Daudziem nav nekādas cerības, un tie ļoti riskē, sasaistīdamies ar pasauli dažādos veidos un darīdami tieši to, ko Jēzus mācīja, lai tie nedarītu gan attiecībā uz ēšanu, dzeršanu, ģērbšanos un sasaistīšanos ar pasauli visdažādākajos veidos. Viņiem vēl jāapgūst šī nopietnā mācība, kas ir tik svarīga garīgai pieaugšanai - iziešana no pasaules un palikšana atšķirtiem no tās.
Sirds ir dalīta, miesīgais prāts tik daudzējādi tiecas pēc saskaņošanās, pēc pielīdzināšanās pasaulei, ka pazīmes, kas tos atšķir no pasaules, ir tik tikko saskatāmas. Lai ārēji pielīdzinātos pasaules ieradumiem, tiek iztērēta nauda, kuru Dievs tiem devis. Reliģiskos piedzīvojumus aptraipa pasaulīgums, un līdzību Kristum pašaizliedzībā un krusta nešanā - pierādījumos, ka viņi ir Kristus mācekļi, neredz ne pasaule, ne Debesu Universs.
Ir jāpieņem lēmums jautājumā: “Vai vēlamies atšķirties no pasaules, lai kļūtu par Dieva bērniem?” Tas nav viena mirkļa vai vienas dienas darbs. Tas ir visas dzīves darbs. Mīlestībai uz Dievu jābūt vissvarīgākajam pamatlikumam, kam jāatrodas aiz katra vārda, rīcības un domas.
