“Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. ” Ap. d. 5:29
Daniēla un viņa biedru sirdsapziņa bija tīra; viņi neapzinājās, ka būtu izdarījuši kādu pārkāpumu pret Dievu. Tomēr tas netika panākts bez cīņas. Cik ļoti tika pārbaudīti trīs Daniēla biedri, kad viņiem lika pielūgt lielo tēlu, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija uzcēlis Duras klajumā! Viņu principi neļāva tiem pagodināt šo elku, jo tas tur stāvēja kā Debesu Dieva sāncensis. Viņi zināja, ka ikkatru savu spēju tie bija saņēmuši no Dieva, un, kaut savās sirdīs viņi ļoti juta līdzi visiem cilvēkiem, tomēr viņi nolēma palikt pilnīgi lojāli pret savu Dievu.
Ķēniņš paziņoja šiem trim ebreju jauniešiem, ka viņiem jāpazemojas un jāpielūdz viņa veidotais tēls, “bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” Bet šie jaunekļi atbildēja ķēniņam: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim zelta tēlu, ko tu uzstatīji. ” (Dan. 3:15-19) Šos uzticīgos jaunekļus iemeta ugunī, bet Dievs atklāja savu spēku un izglāba savus kalpus. Kāds līdzīgs Dieva Dēlam staigāja ar viņiem šajās liesmās, un, kad viņus izveda no uguns, pat deguma smaka pie tiem nebija manāma.
Tā šie jaunekļi Svētā Gara pilni pasludināja tā laika pasaulei savu ticību, ka Tas, kuru viņi pielūdza, ir vienīgais patiesais un dzīvais Dievs. Ar šo savu ticības darbu viņi visdaiļrunīgākajā veidā atklāja savus principus. Lai elku pielūdzēji aptvertu dzīvā Dieva lielumu un varu, Viņa kalpiem pašiem jāparāda godbijība savam Dievam. Tiem jādara zināms, ka Tas ir vienīgais, kuru tie pielūdz, un ka nekādi apsvērumi ne vismazākajā mērā neiespaidos viņus pievērsties elku pielūgšanai, pat ja būtu jāzaudē dzīvība. Šīm mācībām ir tieša un vitāla nozīme mūsu piedzīvojumos šajās pēdējās dienās.
