“Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus. Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt, un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt”. Ps. 145:9,10
Man patīk domāt par Dieva raksturu un mīlestību, kas atklājas Viņa radītajos darbos. Kādu pierādījumu Viņš ir devis cilvēku bērniem par Savu varu un Tēva mīlestību: Viņš izrotājis Debesis un zemi izveidojis plašu un skaistu.
“Kungs, mūsu Valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis; kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” “Visiem Taviem darbiem jāteic Tevi, Kungs, un Taviem svētajiem jādaudzina Tevi”. (Ps. 8:1, 3-4; Ps. 145:10)
Ja mūsu pasaule būtu veidota ar pilnīgi līdzenu virsmu, tad vienmuļība nogurdinātu acis un apniktu prātam. Dievs mūsu pasauli ir izgreznojis ar vareniem kalniem, pakalniem, ielejām un veselām kalnu grēdām. Šķautņainais granīts, kailie kalni, kā arī mūžīgā zaļuma un zāles rotātie pakalni un ielejas ar savu kluso skaistumu pārvērš pasauli brīnišķīgā gleznā. Visur atklājas Dieva laipnība, gudrība un vara. Kalnos, klintīs, pakalnos un ielejās es redzu dievišķā spēka darbus. Raugoties varenajās dabas ainās, es nekad nevaru justies vientuļa. Ceļojot pa līdzenumiem un kalnājiem, un raugoties dziļajās aizās un sniegiem klātajās kalnu virsotnēs, man bija jāizjūt visdziļākā godbijība.
Kalniem, pakalniem un ielejām vajadzētu būt mūsu skolai, kur Viņa radītajos darbos iepazīt Dieva raksturu. Dieva darbiem, kurus mēs varam aplūkot pastāvīgi mainīgajās dabas ainās - kalnos, pakalnos un ielejās, kokos, krūmos un puķēs, ikkatrā koka lapā un ikkatrā zāles stiebrā - vajadzētu mums stāstīt par Dieva meistarību un mīlestību, un par Viņa bezgalīgo spēku.
