“Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesis par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga”. Lūkas 15:7
Skaistā līdzība, kurā Kristus stāsta par vienu pazudušo avi, par ganu, kas atstāj deviņdesmit deviņas un iet meklēt pazudušo, aino Lielā Gana rūpes. Viņš bezrūpīgi nenoraudzījās uz savu ganāmpulku un nesacīja: “Man ir deviņdesmit deviņas, un šīs noklīdušās uzmeklēšana man sagādās pārāk daudz rūpju; lai tā atgriežas, un es tai atvēršu laidara vārtus un to ielaidīšu; bet iet pēc tās es nevaru.” Nē. Viņš skaita un pārskaita ganāmpulku, un , pārliecinājies, ka viena avs pazudusi, viņš vairs nevar gulēt. Viņš atstāj deviņdesmit deviņas laidarā, un, lai cik tumša un vēt raina ir nakts, lai cik nepatīkams un briesmu pilns ir ceļš, lai cik ilgstoša un nogurdinoša ir meklēšana, viņš nepagurs, viņš nesvārstās, līdz pazudusī avs ir atrasta.
Un, to atradis, vai viņš izturas vienaldzīgi? Vai viņš sauc to un pavēl tai sekot viņam? Vai viņš draud tai, sit to vai arī dzen to pa priekšu, ar rūgtumu domādams par satraukumu un grūtībām, ko tā viņam sagādājusi? Ak, nē! Šo nogurušo, bezspēcīgo un aizklīdušo avi liek uz saviem pleciem un atnes to atpakaļ ganāmpulkā. Savu pateicību viņš izpauž melodiskās līksmības dziesmās, un Debesu kori atsaucas šī gana priecīgajiem toņiem. Jo “būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Jēzus saka: “Es esmu Labais Gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.” (Jāņa 10:14) Kā šīs zemes gans pazīst savas avis, tā Lielais Gans pazīst Savu ganāmpulku, kas izkaisīts visā pasaulē.” “Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, Es esmu jūsu Dievs,” tā saka Dievs Tas Kungs.” (Ec. 34:31)
Lai cik zemi vai paaugstināti mēs būtu, lai atrastos neveiksmju ēnā vai labklājības saulē, mēs esam Viņa avis, Viņa ganāmpulks, un par mums rūpējas Lielais Gans.
