“Redzi., Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību.” Ps. 51:8
Ja cilvēks pieņem patiesību, tad tai jākļūst par tādu visos tās nolūkos un mērķos. Tai jātiek iegravētai sirdī. “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību — pestīšana.” (Rom. 10:10) “Un tev būs to Kungu, savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka 12:30) Tāda ir Dievam pieņemamā kalpošana. Sirds ir būtnes citadele, un, kamēr tā nav pilnīgi Kunga pusē, ienaidnieks ar savām viltīgajām kārdināšanām pastāvīgi gūs pār mums uzvaru.
Pilnīgi un bagātīgi ir domāts par to, lai mēs varētu saņemt žēlastību, laipnību un mieru. Kāpēc tad cilvēki rīkojas tā, it kā domātu, ka patiesība ir kaut kāds verdzības jūgs? Tas tāpēc, ka sirds nekad nav baudījusi un redzējusi, ka Kungs ir labs.
Pasaule ir pārpildīta ar viltus mācībām; un, ja mēs paši apņēmīgi nemeklēsim Rakstos, tad mēs pieņemsim pasaules maldus par patiesību, pieņemsim tās ieradumus un piekrāpsim paši savas sirdis. Pasaules mācības un ieradumi nesaskan ar Dieva patiesību.
Tas ir vislielākā mērā svarīgi un mūsu interesēm atbilstoši, ka mēs izprotam, kas ir patiesība, un ārkārtīgā nopietnībā pienesam savas lūgšanas Dievam, lai tiktu vadīti visā patiesībā.
Patiesība ir svēta un dievišķa. Rakstura veidošanai pēc Kristus līdzības tās nozīme ir stiprāka un varenāka par visu citu. Tajā ir prieka pilnība. Ja tā tiek glabāta sirdī, tad Kristus mīlestība tiek vērtēta vairāk kā jebkura cilvēka mīlestība. Tā ir kristietība. Tā ir Dieva mīlestība dvēselē. Tā šķīstā, neviltotā patiesība ieņem cilvēkā galveno vietu.
Ja mūsu raksturu veido patiesība, kāda tā ir Jēzū, tad atklāsies, ka tā tiešām ir patiesība. Ja ticīgais par to domā, tā kļūs aizvien gaišāka, iemirdzoties savā sākotnējā skaistumā. Tās vērtība pieaugs, atdzīvinot un atspirdzinot prātu un apspiežot savtību un rakstura nekristīgo raupjumu. Tā liks mums tiekties pēc lielākām vērtībām, ļaujot sasniegt svētuma pilnības standartu.
