“Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts Debesīs jums.” 1. Pēt. 1:3,4
Vai ir kāds pamats, lai šī dzīvā cerība tagad mums neļautu justies tikpat paļāvīgiem un priecīgiem kā mācekļiem pirmkristiešu draudzē? Kristus nav ieslēgts Jāzepa jaunajā kapā. Viņš ir augšāmcēlies, mājo Debesīs, un mums jādzīvo saskaņā ar savu ticību, lai pasaule redzētu, ka mums ir dzīva cerība
Mūsu cerībai ir pamats, mūsu mantojums ir neiznīcīgs. Tas nav tikai fantāzijas auglis.
Mēs Bībelē lasām par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, bet vai mūsu rīcība liecina, ka mēs tam ticam? Vai ticam, ka Jēzus ir dzīvs Pestītājs, ka Viņš nav Jāzepa jaunajā kapā, kuram priekšā aizvelts liels akmens, bet, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis augšā? Viņš ir tur, lai mūs aizstāvētu Debesu pagalmos. Viņš ir tur, jo mums vajadzīgs kāds Draugs Debesu pagalmos, tāds, kas var būt mūsu Aizstāvis un Starpnieks. Tad priecāsimies par to. Mums ir viss iespējamais, lai varētu slavēt Dievu un Viņam pateikties.
Dažreiz cilvēki par savu reliģisko stāvokli spriež pēc izjūtām, bet tas nav drošs kritērijs. Mūsu kristīgā dzīve nav atkarīga no mūsu izjūtām, bet no pareizām attiecībām ar Debesīm. Mums jātic Dieva vārdiem tieši tā, kā tie ir runāti; mums jātur Kristus pie vārda, ticot, ka Viņš nāca parādīt Tēvu, kurš tāpat kā Kristus ir mūsu Draugs, un ka Viņš vēlas, lai mēs nepazustu, jo savādāk Viņš nekad nebūtu devis savu Dēlu, lai Tas mirtu kā mūsu upuris. Golgatas krusts ikvienam no mums ir mūžīga ķīla, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi ne tikai nākamajā, bet jau šajā dzīvē.
Kristus nāve izsauks pār Viņa žēlastības atmetējiem Dieva dusmas un sodības, kas nebūs sajauktas ar žēlastību. Tās ir Jēra dusmas, bet Kristus nāve ir arī cerība un mūžīga dzīve visiem, kas Viņu pieņem un Viņam tic.
