“Jo jūs esat dārgi atpirktu Tad nu godinājot Dievu savā miesā un garā, kas pieder Dievam!” 1, Kor. 6:20; Glika tulk.
Cik dedzīgi Kristus nodevās mūsu glābšanas darbam! Cik neatlaidīgi Viņš centās pacelt kritušā cilvēka vērtību, pieskaitot ikkatram grēkus nožēlojošam, ticošam grēciniekam savas neaptraipītās taisnības nopelnu! Cik nenogurstoši Viņš strādāja! Templī un sinagogā, pilsētas ielās un tirgus laukumā, darbnīcā, jūras malā un pakalnu nogāzēs Viņš sludināja Evaņģēliju un dziedināja slimos. Glābjošās žēlastības plāna īstenošanai Viņš atdeva visu sevi.
Neviens Kristu nespieda pienest tik lielu upuri. Viņš labprātīgi apņēmās izciest sodu, ko pelnīja Viņa likumu pārkāpēji. Vienīgais, kas spieda Viņu, bija mīlestība, un nekurnot Viņš panesa visas sāpes un apvainojumus, kas bija daļa no pestīšanas plāna.
Kristus dzīve bija nesavtīgas kalpošanas dzīve, un Viņa dzīve ir mūsu mācību grāmata. Mums jāturpina Viņa iesāktais darbs. Vai, redzot Viņa darbīgo un uzupurīgo dzīvi, tie, kas apliecina Viņa vārdu, var vēl vilcināties aizliegt sevi, pacelt krustu un sekot Viņam? Viņš pazemojās līdz visdziļākajiem dziļumiem, lai mūs varētu pacelt šķīstuma, svētuma un pilnības augstumos. Viņš kļuva nabags, lai mūsu nabadzības nomāktajās dvēselēs varētu ieliet savu bagātības pilnumu. Viņš panesa krusta kaunu, lai varētu mums dot mieru, dusu, prieku un darīt mūs par Savas godības līdzdalībniekiem.
Vai mums nevajadzētu atdot Dievam atpakaļ to, ko Viņš ir atpircis, mīlestības jūtas, kuras Viņš ir šķīstījis, un miesu, kuru Viņš ir izpircis, lai tā būtu svēta?
Patiesa kristietība izstaro mīlestību ar visu savu esamību. Tā iespaido visas miesas vitāli svarīgās daļas - smadzenes, sirdi, palīdzošās rokas un kājas - ļaujot cilvēkiem būt stipriem tur, kur Dievs prasa tādiem būt. Mēs varam atklāt mūsu dievišķā Kunga līdzību. Mēs varam apgūt garīgās dzīves zinātni. Mēs varam pagodināt Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.
