“Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa grēku” Rom. 4:7,8
Domājot par to, ko mums ir darījis mūsu Glābējs, kad mēs bijām vēl grēcinieki, mēs tiešām varam griezties pie Viņa visdziļākajā uzticībā. Ticībā mēs varam dusēt Viņa mīlestībā. Viņš saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37)
Stāvēt Dieva priekšā grēcīgās drēbēs, kad Viņa acis redz ikkatru mūsu dzīves noslēpumu, tiešām būtu briesmīgi, bet Kristus upura spēkā mēs varam nostāties Dieva priekšā šķīsti un nevainīgi, kad visi mūsu grēki ir salīdzināti un piedoti. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Atpestīts grēcinieks, kas ietērpts Kristus taisnības drēbēs un Pestītāja nopelnā darīts pilnīgs, var stāvēt grēku nīstošā Dieva priekšā.
Grēcinieks var tikt glābts tikai ticībā Kristus Vārdam. Ticība Kristum nav dabas darbs, bet Dieva darbs pie cilvēka prāta, kas ar Svētā Gara palīdzību tiek veikts dvēselē un atklāj Kristu, kā Kristus atklāja Tēvu. Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas ceramas, un pārliecība par lietām, kas neredzamas. Ar savu taisnojošo un svētojošo spēku tā stāv pāri visam tam, ko cilvēki sauc par zinātni. Cilvēku zinātne bieži pieviļ un nomaldina, bet Debesu zinātne nekad nevienu nemaldina. Tā ir tik vienkārša, ka to izprast var pat bērns, tomēr pats izglītotākais prāts to nevar izskaidrot. Tā nav izskaidrojama, nav izmērojama un sniedzas pāri cilvēciskās izteiksmes spējām.
Kādu neizsakāmu mīlestību Pestītājs atklājis cilvēku bērniem! Viņš ne tikai noņem grēka iededzināto zīmi, bet arī tīra un šķīsta dvēseli, ietērpdams to pats savā taisnībā, kurai nav nekāda traipa un kas austa Debesu austuvēs. Viņš ne tikai noņem lāstu no grēcinieka, bet savieno to ar sevi, izstarodams pār viņu savas taisnības spožos starus. Viņu tad mīļotā Dieva Dēla dēļ pieņem un apsveic Visums. Kādu gan godību ticībā atgriezies kritušais cilvēks var atkal atdot Dievam!
