“Un, redzi, balss no Debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Mat. 3:17
Kad Jānis bija kristījis Jordānā Kristu, Viņš iznāca no ūdens un, nometies upes krastā uz ceļiem, karsti lūdza Debesu Tēvu pēc spēka pastāvēt tajā cīņā ar tumsības lielkungu, kurā Viņš tagad gatavojās iesaistīties. Uz Viņa lūgšanu atvērās Debesis, un Dieva godības gaisma, spožāka par pusdienas sauli, nonāca no Mūžīgā troņa un, pieņemdama baloža izskatu, kas likās veidots no tīra zelta, apņēma Dieva Dēlu, kad no visaugstākās godības atskanēja skaidra balss, kas varenā majestātis kumā sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”
Tā Dieva Dēlam bija droša liecība, ka Viņa Tēvs ir pieņēmis Viņu par visas kritušās cilvēces Pārstāvi un ka Viņš tai ir devis otru pārbaudes laiku. Atkal atjaunojās satiksme starp Debesīm un zemi, starp Dievu un cilvēku, kuru savā laikā pārtrauca cilvēka krišana. Viņš, kas nepazina nekāda grēka, kļuva par grēku cilvēcei, lai uz cilvēku varētu attiecināt Viņa taisnību. Ar Kristus rakstura pilnību cilvēks tika pacelts Dieva morālās vērtības svaros; un Kristus nopelna dēļ ierobežotais cilvēks atkal bija savienots ar neierobežoto Dievu. Tā pasaules Glābējs izveidoja tiltu pār grēka radīto bezdibeni.
Tomēr tikai nedaudzi pareizi izprot lielās priekštiesības, kuras Kristus sagādājis cilvēkam, tādā veidā tam atverot Debesis. Dieva Dēls tad pārstāvēja cilvēci, un īpašais spēks un godība, ko Debesu Majestāte deva Viņam, un izteiktie atzinības vārdi ir visdrošākā Dieva mīlestības un labvēlības ķīla attiecībā uz cilvēku. Līdzko atskanēja mūsu labā pienestā starpnieciskā lūgšana, tā cilvēkam tika dots pierādījums, ka Dievs pieņems mūsu lūgšanas, kurās mēs lūgsim par sevi Jēzus vārdā. Nepārtrauktas un nopietnas ticībā pienestas lūgšanas sniegs mums gaismu un spēku atvairīt visniknākos sātana uzbrukumus. Iespaidīga kristieša dzīve ir iespaidīgu lūgšanu dzīve. Mūsu lielais Vadonis norāda mums uz atvērtajām Debesīm kā uz vienīgo gaismas un spēka avotu.
