“Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā". Rom. 15:13
Ja Jēzus nebūtu miris kā upuris par mums un atkal cēlies augšā, mēs nekad nezinātu, kas ir miers, nekad nevarētu būt priecīgi, un mūs apņemtu tikai tumsas šausmas un bezcerības posts. Tāpēc lai tikai slava un pateicība ir mūsu sirds valoda. Visā savas dzīves laikā mēs baudām Viņa Debesu labumus un saņemam Viņa bezgala dārgā salīdzināšanas darba svētības. Tāpēc mēs nemaz nevaram aptvert to zemo un nožēlojamo stāvokli , no kura Kristus mūs ir pacēlis. Ciešot sāpes, bēdas un smagus zaudējumus, kam mēs esam pakļauti, neapkaunosim savu Pestītāju kaut ar vismazāko kurnēšanu. Mēs nevaram pateikt, cik daudz mazāk mēs ciešam, kā to mūsu grēki ir pelnījuši.
Vai varam raudzīties uz Viņu, kuru caurdūra mūsu grēki, un arī nejust vēlēšanos dzert no pazemojumu kausa? Mūsu grēki jauca šo kausu, kuru Viņš noņēma no mūsu lūpām un dzēra pats, lai tā vietā varētu likt pie mūsu lūpām svētību kausu.
Mūsu dvēseles valodai vajadzētu būt prieka un pateicības valodai. Ja kāda dzīvē ir bijuši tumši periodi, tad aprociet tos. Atkārtoti atstāstot, nespodriniet šos notikumus. Domājiet tikai tādas domas un turiet sevī tādas jūtas, kas izraisītu slavu un pateicību.
Es jūs lūdzu nekad neizteikt nevienu žēlošanās vārdu, bet izkopiet pateicības jūtas. Ar tādu rīcību jūs iemācīsieties dziedāt savā sirdī. Ieaudiet savu piedzīvojumu audumā pateicības pavedienu. Domājiet par labāku zemi, kur nekad netiek raudātas asaras, kur neeksistē kārdinājumi un pārbaudījumi, kur nepazīst zaudējumus un pārmetumus, kur visur ir miers, prieks un laime. Lai jūsu iztēle tur darbojas pilnīgi brīvi. Tādas domas vairāk pievērsīs jūsu prātu Debesīm, apveltīs jūs ar Debesu spēkiem, apmierinās jūsu slāpstošo dvēseli ar dzīvā ūdens upēm un apzīmogos jūsu sirdi ar dievišķās līdzības zīmogu. Tās piepildīs jūs ar ticības prieku un cerību, un paliks ar jums kā mūžīgs iepriecinātājs.
