“Uzticieties Viņam arvienu, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirds! Dievs ir mūsu patvērums.” Ps. 62:9
Lūgšana ir sirds atvēršana Dievam kā draugam. Ticības acis Dievu redz sev ļoti tuvu, un lūdzējs gūst dārgus piedzīvojumus par Dieva mīlestību un gādību. Bet kāpēc tik daudzas lūgšanas nekad netiek atbildētas? Kungs ir apsolījis: “Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit, ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jer. 29:13) Par dažiem citiem runājot, Kungs saka: “Viņi nepiesauc Mani arī no sirds.” (Hoz. 7:14) Tādas lūgšanas ir formālas, kalpošana Dievam tikai ar lūpām, un tās Dievs nepieņem.
Ir vajadzīgas vissirsnīgākās, visdedzīgākās un cīņas pilnās lūgšanas- tādas, kādas pienesa Dāvids izsaukdamies: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak. Dievs, pēc Tevis.” “Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.” “Mana dvēsele nomokās ilgās pēc Taviem likumiem vienmēr.” (Ps. 42:2; 84:3; 119:20,40,174) Tāds ir cīņu laikā izteiktu lūgšanu gars, kāds piemita karaliskajam dziesminiekam.
Par Kristu teikts, ka “nāves baiļu pārņemts. Viņš Dievu lūdza jo karsti”. (Lūk. 22:44) Cik pretējas šīm Debesu Majestātes starpnieciskajām lūgšanām ir vājās un vienaldzīgās lūgšanas, kas tiek pienestas Dievam. Daudzi apmierinās tikai ar lūpu veikto kalpošanu Dievam, un tikai retais patiesi, nopietni un mīloši ilgojas pēc Dieva.
Satiksme ar Dievu ļauj dvēselei ļoti tuvu iepazīt Viņa prātu. Patiesa lūgšana mobilizē dvēseles spēkus un ietekmē dzīvi. Kas tādā veidā atklāj savas vajadzības Dievam, tas izjūt, cik tukšs ir viss pārējais zem Debesīm. Dāvids saka: “Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.” “Mana dvēsele slāpst pēc Dieva.” “To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša.” (Ps. 38:10) (42:3,5; Glika tulk.)
Jūsu lūgšanas var pacelties ar tādu neatlaidību, kas nepieļaus atraidīšanu. Tā ir ticība.
