“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet ari par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” Jāņa 17:20
Iedomājieties eņģeļu pielūgto Kristu pašu kā lūdzēju. Viņš bija varens Lūdzējs, kas Tēva rokās meklēja arvien jaunus žēlastības krājumus, lai atspirdzis un stiprināts sniegtu citiem savas stiprās paļāvības un cerības mācības. Redzi Viņu, nometušos ceļos, mēness gaismas stundās pilnīgi atklājam savu dvēseli Tēvam. Raugies uz eņģeļiem, kas uzmana šo nopietno Lūdzēju. Viņa lūgšanas pacēlās Debesīs mūsu labā.
Mācekļi bieži redzēja Kristu, ar salauztu un pazemīgu sirdi ceļos nometušos lūgšanā. Ko tie redzēja Viņa sejā un izturēšanās veidā? Kad mūsu Kungs un Pestītājs piecēlās no lūgšanas, Viņš bija sagatavots pienākumiem un apbruņots pārbaudījumiem. Lūgšana bija nepieciešama Viņa cilvēciskajai dabai un Viņa lūgšanas bieži savienojās ar asarām un dvēseles mokām, jo Viņš redzēja savu mācekļu vajadzību, kas, neizprazdami tiem draudošās briesmas, sātana kārdināti, aizmirsa pienākumu un nomaldījās neceļos.
Kristus dzīvoja šķīstu un nevainīgu dzīvi. Viņš nepadevās sātana kārdināšanām. Ja Viņš būtu padevies kaut vienā vietā, cilvēku ģimene būtu pazudusi. Kas var izstāstīt Viņa izciestās mokas, redzot sātanu vedam pretī nāvei to dvēseles, kas saucās par Viņa mācekļiem, un redzot, ka tie padodas vienā vietā pēc otras, ļaujot sagraut dvēseli sargājošos mūrus. Mēs nemaz nevaram iedomāties tās mokas, ko Viņš pārcieta, to visu redzot. Viena pazaudēta dvēsele, viena sātana varai atdota dvēsele Viņam nozīmēja vairāk par visu pasauli.
Cik spēcīgai vajadzēja būt Viņa lūgšanai: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis. Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens.” (Jāņa 17:21,22)
Kristus ainots kā pazudušās avs Meklētājs. Tā ir Viņa mīlestība, kas mūs apņem un ved atpakaļ ganāmpulkā, dāvājot mums priekštiesību sēdēt kopā ar Viņu Debesu vietās.
