“Virs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru.’’ 1. Kor. 7:3
Intīmās mīlestības izpausmes saglabāšana slēgtā ģimenes lokā vīriem un sievām vajadzētu uzskatīt par priekštiesību un pienākumu. Ja arī mīlestības parādīšana vienam pret otru savā vietā ir pareiza, tomēr tā var pārvērsties ļaunumā, kas skar gan precētos, gan neprecētos. Cilvēki ļoti var atšķirties viens no otra savā domāšanas veidā un raksturā, tāpat izglītībā un audzināšanā, tomēr tie viens otru var mīlēt tikpat sirsnīgi un pilnīgi kā tie, kas pieraduši brīvi izteikt savas jūtas; šis atšķirības dēļ atturīgākajiem cilvēkiem draud briesmas, ka tie tiks pārprasti un nepareizi novērtēti. Kaut arī sievai vajadzētu vīru cienīt un godāt, tomēr viņa savas ilgas līdz ar uzticēšanos vīram, kuru viņa izvēlējusies par savu dzīves draugu, var viņam izteikt saprātīgi un veselīgi.
Kristiešiem dota augsta priekštiesība un uzlikts svinīgs pienākums vienam otru aplaimot laulības dzīvē; tomēr te slēpjas arī lielas briesmas, ka savs “es” nekļūst visu paņemošs, ka visa jūtu bagātība netiek izšķiesta tikai savstarpējās attiecībās un viss pārējais tiek aizmirsts. Tādā dzīvē jaušams savtīgums.
Tā vietā, lai savu mīlestību un līdzjūtību veltītu tikai viens otram, viņiem vajadzētu izmantot ikkatru izdevību darīt labu citiem, dāvāt pāri plūstošo labvēlību šķīstas un svētas mīlestības veidā dvēselēm, kas Dievam ir tikpat dārgas, kā viņi paši, kas ari atpirktas ar Viņa vienpiedzimušā Dēla bezgalīgo Upuri. Laipni vārdi, līdzjūtīgi skati vai atzinības izteikšana daudziem vientuļiem un cīņās nospiestajiem cilvēkiem būs kā vēsa ūdens glāze izslāpušai dvēselei. Līdzjūtīgs vārds un laipns darbs var noņemt nastas, kas smagi nospiež viena otra cilvēka plecus. Padomi, pamācības un brīdinājumi, kas nāk no mīlestības svētotas sirds, ir tikpat vajadzīgi kā atzinības vārdi un mīlestības atmosfēra. Ikkatrs nesavtīgas laipnības vārds vai darbs tiem ļaudīm, ar kuriem mēs nonākam saskarē, stāsta par mīlestību, kādu Jēzus ir parādījis visai cilvēcei.
