“Neviens lai nenicina tavu jaunumu, bet topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā, šķīstībā.” 1. Tim. 4:12
Tie, kas nolēmuši nostāties Kunga pusē un domā to darīt saprātīgi, ir iesākuši labu darbu. Tomēr darbs ir tikai sākts. Viņi ir tikai pieteikušies šajā armijā. Sadursmes un cīņas tos vēl tikai gaida.
Man rādīja to, kas attiecas uz jauniešu kārdināšanām. Tiem pastāvīgi seko sātans, cenzdamies novirzīt sāņus to nepieredzējušos soļus. Un liekas, ka jaunieši neizprot šīs viltības. Viņi nesargās no velna valgiem, kā to vajadzētu darīt. Šis ienaidnieks vienmēr ir modrs, vienmēr ļoti neatlaidīgs, un kad jaunie beidz uzmanīt savas sirdis, zaudē modrību, tad pārvaldību pār tiem gūst sātans un izlieto pret viņiem visu savu mākslu un savas zināšanas. Lūgšanas vienatnē ir kristieša stiprums. (Izdev, izcēlums) Viņš nevar dzīvot un augt garīgi bez pastāvīgas modrības un nopietnām lūgšanām.
Jēzum jābūt mūsu mīlestības objektam, bet sātans cenšas pārtraukt mūsu pieķeršanos Debesu lietām un likt mums pievērsties lietām, kas nedrīkstētu saņemt mūsu pieķeršanos un mīlestību. Liela daļa cilvēku savas labākās jūtas dāvā nevērtīgām lietām.
Neierobežotais jauniešu prāts ievirzās gultnē, kas atbilst to samaitā tajai dabai. Atslābst viņu centība un modrība, savu pieķeršanos tie velta viens otram, uzrodas īpaši draugi, īpašas uzticības personas, un, kad šie draugi ir kopā, Jēzus viņu vidū netiek pat pieminēts. Viņi nerunā par kristīgiem piedzīvojumiem, par Kristu, par debesīm, bet sarunas ir viegl prātīgas un tukšas. Viņi nepazīst velna viltīgos paņēmienus un divpadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit un sešpadsmit gadu vecumā tie sevi jau uzskata par spējīgiem izvēlēties paši savu ceļu un rīkoties pareizi un uzmanīgi.
Jēzus mīl jauniešus. Viņš mira, lai tos glābtu. Ak, kaut viņi spētu to saprast, cik ļoti Dievs viņus mīl! Viņš vēlas padarīt tos labus, šķīstus, cēlus, laipnus un pieklājīgus, lai tie vienmēr visā mūžībā varētu dzīvot kopā ar svētajiem eņģeļiem.
