“Bet pats miera Dievs, lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” 1. Tes. 5:23.
Svētošanās - cik ir to, kas izprot visu tās nozīmi? Prātu aizmiglojis jutekliskais satraukums. Domām jātiek šķīstītām. Kādi gan varētu būt ļaudis, ja viņi būtu sapratuši, ka izturēšanās pret miesu visā pilnībā atsaucas uz prāta svaigumu un sirds šķīstumu! Cilvēki ir atpirkti ar augstu maksu, pie tam ar kādu maksu - tieši ar Dieva Dēla dzīvību! Cik tas ir briesmīgi - nostāties tur, kur tiek samaitāti fiziskie, garīgie un morālie spēki, kur viņi pazaudē savu skaidrību un spēkus. Tādi ļaudis vairs nevar pienest Dievam pieņemamu upuri.
Patiess kristietis iegūst piedzīvojumus, kas viņu dara svētu. Viņa sirdsapziņa ir bezvainīga, un viņa dvēsele brīva no jebkāda samaitātības traipa. Viņš savā dzīvē ir ieaudis garīgo Dieva bauslību ar tās ierobežojošiem priekšrakstiem. Patiesības gaisma apmirdz viņa prātu. Pilnīga mīlestība uz Pestītāju ar savu kvēli izklīdina visus kaitīgos ieradumus, kas bija nostājušies starp viņa dvēseli un Dievu. Dieva griba ir kļuvusi par viņa gribu - šķīsta, cēla, izdaiļota un svētota. Viņa sejā atklājas Debesu gaisma. Viņa miesa ir Svētajam Garam derīgs templis. Viņa raksturu grezno svētums. Dievs var būt tuvumā, jo viņa dvēsele un miesa ir saskaņojušās ar Dievu.
Daudziem, kas cenšas paklausīt Dieva baušļiem, tomēr ir pavisam maz miera un prieka. Šis trūkums radies dzīvē nepielietojot ticību. Viņi staigā kā pa sāls stepi vai pa izdegušu tuksnesi. Viņi prasa maz, kur varēja prasīt daudz, jo Dieva apsolījumi ir neierobežoti. Tādi cilvēki nepareizi attēlo svētošanos, kas nāk caur paklausību patiesībai. Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni būtu laimīgi, miera pilni un paklausīgi. Šīs svētības cilvēks iegūst, izmantojot ticību. Caur ticību var aizpildīt ikkatru rakstura trūkumu, notīrīt ikkatru traipu, izlabot ikkatru kļūdu un attīstīt ikkatru labu īpašību.
