“Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Lūk. 2:52
Šeit uz zemes, Kristus dzīvoja lauku mājās. Viņš valkāja vislabākās drēbes, kādas Viņa vecāki varēja iegādāties, tomēr tas bija vienkāršs lauku cilvēka tērps. Viņš staigāja pa nelīdzenām Nāceretes takām un kāpa pa tās kalnu un pakalnu stāvajām nogāzēm. Savās zemes mājās Viņš pastāvīgi strādāja un atstāja lietderīgiem darbiem piepildītu dzīves pārskatu. Ja Kristus savu dzīvi būtu pavadījis vareno un bagāto ļaužu vidū, tad pasaules rūpju nomāktajiem nebūtu šī iedvesmojošā parauga, kādu Kungs vēlējās tiem dot.
Kristus saprata, ka Viņa darbam jāsākas, iesvētot visvienkāršāko amatnieka darbu, kurš strādā savas dienišķās maizes dēļ. Viņš apguva vienkāršo namdara amatu, lai apzīmogotu godīgu darbu kā slavējamu un cildināmu visiem, kas to strādā, domājot par Dieva godu. Un Viņu vienmēr pavadīja eņģeļi, jo Kristus tikpat patiesi darīja sava Tēva darbu, pūloties pie galdnieku sola, kā veicot brīnumdarbus laužu pūlī. Savu uzdevumu un autoritāti Viņš bija saņēmis no Visaugstākās Varas, no Debesu Valdnieka.
Kristus nāca, lai parādītu, cik cieši mēs savā ikdienas dzīvē varam staigāt ar Dievu. Viņš varēja smagi strādāt, darīt savu daļu ģimenes vajadzību apmierināšanai, bieži nogurt, tomēr neparādīt nekādu nepacietību. Viņa garu pasaulīgas rūpes nekad tā neaizpildīja, ka neatliktu ne laika, ne spēka, lai domātu par Debesu lietām. Bieži Viņš atrada iespēju sazināties ar Debesīm dziesmās. Nācaretes ļaudis daudz dzirdēja Viņa balsi atskanam lūgšanās un Dieva slavēšanā. No Viņa izplūda svētījošs iespaids uz apkārtējiem ļaudīm, kas caur to tika aplaimoti. Likās, ka Viņa slavas un teikšanas vārdi aizdzina prom ļaunos eņģeļus un piepildīja vietu ar patīkamu smaržu.
Viņa dzīve saskanēja ar Dieva prasīto dzīvi un raksturu. Viņa bērnība un spēka gadi svētīja un paaugstināja ikkatru praktiskās dzīves fāzi. Viņš bija pilnīgs paraugs visur. Viņš izgāja cauri zīdaiņa, bērna un vīra piedzīvojumiem, ne vismazākajā mērā neaptraipot savu raksturu.
