“Kas atrod sev laulāto draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no Tā Kunga.” Sal. pam. 18:22
Laulības iestādījums ir saņēmis Kristus atzinību un svētību, un tas jāuzskata par svētu. Patiesa reliģija nerīkojas pretēji Kunga plāniem. Dievs ir noteicis, ka sievietei vajadzētu savienoties ar vīrieti svētā laulībā, lai veidotu ģimenes, kuras rotātu gods un kas simbolizētu Debesu ģimeni. Laulība, ja tā noslēgta šķīstumā un svētumā, patiesībā un taisnībā, ir viena no vislielākajām svētībām, kādas cilvēces ģimenei jebkad dotas.
Dievišķā mīlestība, kas izstaro no Kristus, nekad neizposta cilvēku mīlestību. Cilvēku mīlestība nekad nenesīs savus skaistos augļus, ja tā nesavienosies ar dievišķo un netieksies pretī Debesīm. Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības, laimīgus ģimenes pavardus. Patiesas draudzības un mīlestības siltums, kas saista vīra un sievas sirdi, ir Debesu prieka priekšnojauta. Dievs ir noteicis, ka to starpā, kas noslēdz laulības attiecības, vajadzētu valdīt vispilnīgākajai mīlestībai un saskaņai. Lai līgavainis un līgava Debesu Visuma klātbūtnē svinīgi sola mīlēt viens otru, kā Dievs to ir paredzējis.
Dievs no vīrieša radīja sievieti, lai tā viņam būtu par biedru un palīgu, lai viņu iepriecinātu, iedrošinātu un aplaimotu, bet viņš savukārt lai būtu viņas stiprais atbalsts. Visi, kas stājas laulības attiecībās ar svētu nolūku - vīrs, lai iemantotu sievietes sirds skaisto mīlestību, bet sieva, lai darītu iejūtīgāku sava vīra raksturu un pilnveidotu to, piepilda viņiem paredzēto Dieva nodomu.
Kristus nenāca izpostīt šo svēto iestādījumu, bet atjaunot to sākotnējā svētumā un cēlumā. Viņš nāca atjaunot cilvēkā Dieva morālo līdzību, un savu darbu Viņš iesāka ar laulību attiecību atzīšanu. Viņš, kas veidojis pirmo svēto pāri un kas radīja viņiem paradīzi, uzlika savu zīmogu uz laulības iestādījuma, kuru pirmo reizi svinīgi atzīmēja Ēdenē, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un Dieva dēli līksmi gavilēja.
