Klusās pilsētas

Al-Bara ir viena no klusajām pilsētām, kas atrodas ceļā starp Alepo (Aleppo) un Latakia, netālu no Antiohijas. Šeit joprojām var redzēt villas, tempļus, apbedīšanas piramīdas un citas struktūras, kas runā par pagātnes kultūru un izglītību. Uz akmeņiem celtnieku izgrebtās monogrammas apliecina ticību Kristum kā Alfai un Omegai.19

Djebel-Barisha tika atrasti daudzi otrā gadsimta uzraksti un pieminekļi. Daži slaveni uzraksti uz šīm ēkām ir grieķu valodā, citi latīņu valodā, un daži sīriešu valodā. Daži no tiem, kas ierakstīti Amerikas arheoloģiskajā ekspedīcijā, lasāmi šādi:

“Uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”20

Baoudā atrodas lielas tirdzniecības pilsētas drupas. Lai to sasniegtu, apmeklētājam ir jāiet pa Romas ceļu, kas acīmredzot būvēts pirms Kristus laika. Acīmredzot šī pilsēta bija komerciāls, finanšu un transporta centrs. Mūra ēku pirmie stāvi ir paredzēti veikaliem, bet augšstāvā bija īpašnieku apdzīvojamie dzīvokļi. Netālu no Baouda ir Babiska. Tur ir divas baznīcas, lielas un mazas publiskās pirtis ar ietilpīgām apmešanās vietām. Ēku celtniecība parāda lielu celtnieku centību un arhitektu meistarību. Citas lielas ēkas, iespējams tempļa, fragments datēts ar mūsu ēras 225. gadu.21

Lai saprastu, kāpēc šīs pilsētas kļuva klusas un pamestas, ir jāpievērš uzmanība Romas imperatora kristietības politikai līdz brīdim, kad islāma pletne sāka postīt Āzijas teritoriju. Tūlīt pēc Nīkejas padomes m.ē. 325. gadā Ziemeļu Gotu iebrukumi pievērsa nopietnu Romas imperatoru uzmanību. Barbari uzvarot ieņēma ievērojamu Rietumu impērijas daļu, samazinot to Eiropā līdz trešdaļai no sākotnējās teritorijas. Lai izdzīvotu, bija nepieciešams cieši apvienot to, kas bija palicis. Turklāt impēriskā kristietība sodu par ķecerību bija padarījusi par svarīgu politikas instrumentu. Drīz vien tie, kas atteicās no Romas baznīcas, piedzīvoja briesmīgas vajāšanas.

Šajos apstākļos ticīgo vidū Sīrijā (Romas impērijas senajā daļā) radās kustība, liekot daudziem no viņiem bēgt uz austrumu reģioniem, kuriem jau bija apnicis impērijas vardarbīgo pavēļu gars. Ķecerības izskaušanas posts bija jau skāris austrumu provinces. Daudzas kristiešu kopienas migrēja no klusajām Asīrijas daļas pilsētām, kas atradās netālu no Romas impērijas Eifratas un Tigras upju augšteces. Kad 532. gadā imperators Justiniāns sāka īstenot vispārēju pakļaušanu impēriskajai kristietībai, dievbijīgā, izglītotā un strādīgā iedzīvotāju daļa jau bija atstājusi šīs vietas, lai atrastu patvērumu atjaunotajā Persijas impērijā.22

No otras puses, impēriskā kristietība bija pilnīgi nesagatavota Muhamedāņu grupām, kas negaidīti parādījās no Arābijas apmēram simts gadus pēc Justiniāna. Islāms nāca no Arābijas 622. gadā ar viesuļvētras spēku un pēkšņumu. Pabeidzis ofensīvu Mazāzijā un austrumu provincēs, islāms noraidīja Romas impērijas pārvaldību Āzijā, Ziemeļāfrikā un Spānijā. Jaunās fanātiskās reliģijas pirmā iebrukuma laikā tika iekarota Palestīna. Pēc tam sekoja Romas imperatora un viņa armijas sakāve kaujas laukā Sīrijā. Muhameda sekotāji turpināja veikt asinsizliešanu un laupīšanu, izdzenāja iedzīvotājus un postīja pilsētas. Kristiešu iedzīvotāji, kas joprojām palika Sīrijas zemēs, acīmredzami devās tālāk uz austrumiem.

Turpmākie austrumu draudzes vēsturiskie pārskati liecina, ka tiem "Sīrijas kristietības" pirmajiem sešiem ar pusi gadsimtiem bija liela nozīme Jaunās Derības draudzes veidošanā ne tikai austrumos, bet arī rietumos. Lielais pagānu un ebreju kristiešu kopienu sajaukums šajā reģionā, kā arī lieliskais garīgās izglītības pamats, ko ebreji apguvuši Vecās Derības laikā, bagātināja šo auglīgo sadarbību un ievērojami veicināja kristietības izplatību.

Impēriskās baznīcas vajāšana, ko pavadīja musulmaņu postīšana, galu galā pilnībā iznīcināja gan reģionu, gan arī Sīrijas kristīgo draudzi. Bet Dieva svētītā roka saglabāja Viņa patiesību, tāpēc draudzes tālu rietumos Eiropā un arī austrumos Āzijā bija pietiekami spēcīgas, lai turpinātu nest patiesības gaismu pasaulei.

Austrumos bija daudz ebreju, un agrīno kristiešu kopienās viņi ilgu laiku bija vairākumā no visiem pievērstajiem.23 Tāpēc ebreju, nevis Romas draudzes kalpoja par ticības apliecinājumu un rituālu piemēru, ko draudze ievēroja Austrumos. Pirmie kristieši ilgu laiku sauca sevi par Nacariešiem - Lūkas minēto vārdu, kas norādīja uz apustuļa Pāvila apsūdzētāju vārdiem: "Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis " (Ap.d. 24:5). Viņi sevi sauca arī par Beni Izraēls, tas ir, par "Israēla dēliem". Tā kā viņi parasti runāja par Kungu kā Mesiju, tos bieži sauca par mesiānistiem. Daudzi šo kristiešu rituāli un ceremonijas atklāja saistību ar seno laiku ebrejiem.

Lielākā daļa katoļu baznīcas saglabāto hroniku liecina par domstarpībām šajā baznīcas sistēmā. Pētījums par pamata norādījumiem, ko atstājis apustulis Pāvils attiecībā uz atsevišķu draudžu organizāciju, atklāj agrīno kristiešu patieso reliģiju. Lielais pagānu apustulis skaidri norāda, ka kopienas, kuras viņš nodibināja misijas laikā, tika veidotas pēc Jūdejas kristīgajām draudzēm. Tātad, viņš saka: "Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem" (1.Tes. 2:14). Pāvils neorganizēja vietējo kopienu darbu, par pamatu ņemot pagānu modeļus, ar kuriem viņš varēja sastapties savu ceļojumu laikā. Viņam dotais paraugs bija no Dieva. Kāds tad viņš bija? Tā bija pirmā kristiešu draudze Jeruzalemē un tās līdzība Jūdejā.

Nav iespējams iedomāties, ka apustulis Pēteris, kurš strādāja dažādās vietās no Babilonijas līdz Mazāzijas rietumu robežām, izveidotu draudzes pēc cita modeļa. Viņa kopienas bija turpinājums agrīnajām kristiešu kopienām Jūdejas provincē, jo īpaši draudzēm Jeruzalemē. Kādu laiku kristīgo ticīgo grupas sestdienās turpināja pulcēties sinagogās kopā ar ebrejiem.24 Šis fakts norāda, ka apustuliskā baznīca sākotnējā organizācijas posmā neatteicās no visa, kas bija saistīts ar sinagogu. Pārliecinoši pierādījumi tam ir apustuļu un vecaju sanāksmes, kas pieminētas Apustuļu darbu grāmatā. Tur sapulcētie delegāti nobalsoja par to, lai pagāniem netiktu uzlikts neviens no priekšrakstiem, izņemot tos četrus, kurus viņi jau bija apstiprinājuši iepriekš: "Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās" (Ap.d. 15:21).25 Aleksandrijas gnostiskā teoloģija, kuru Romas baznīca mantoja, bija stingri pret visu ebrejisko, pat ebreju kristietību. Tāpēc, balstoties uz šīm vēsturiskajām tendencēm, mēs varam secināt, ka agrīnā "Sīrijas kristietība" nebija veidota pēc Romas baznīcas, bet atdarināja evaņģēlisko jūdu-bībeles tipa draudzes organizāciju.

Uzmanīgi pētnieki būs pārsteigti par varonīgajiem darbiem, ko paveikušas šīs misionāru kopienas - Sīrijas senās draudzes pēcnācēji plašajās teritorijās. Šeit jūs varat atrast Antiohijas Lukiāna garīgo vadību un sekotājus, kuru pārņēma Vigilancijs, kuru uzskatīja par nepārspējamo valdiešu līderi, un Patriku - ķeltu kristietības dibinātāju Īrijā. Sīkāks šo vadītāju pārskats ir sniegts nākamajās nodaļās.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
http://elijasdienas.com/images/books/lv/pdf/Bendzamins_Vilkinsons-Patiesibas_triumfs.pdf