Cilvēki, kas praktizēja askētismu, pakļaujot sevi briesmīgām mokām, tādējādi parādīja, ka, viņuprāt, Pestītāja upuris nebija pietiekams bez viņu pašu ciešanām. Viņi noraidīja mācību, ka Kristus upuris ir kļuvis par pilnīgu un pietiekamu grēka izpirkšanu. Tika sastādītas litānijas (grieķu val. “litaneia” - “lūgumi”), izliktas relikvijas un dažu cildeno vientuļnieku kapu priekšā tika kvēpināts vīraks.
Mūki sekoja askētisma pēdās. Starp agrīnajiem apustuļiem Justins Martirs (Justīns Moceklis) (150g. m.ē.)8 izcēlās ar sagrozītajām mācībām. Viņam sekoja viņa māceklis Tatiāns, kurš savukārt to nodeva tālāk Klementam (190.g. m.ē.), Aleksandrijas teoloģiskās skolas dibinātājam. Klements paziņoja, ka viņš nodos tālāk evaņģēliju, sajaucot to ar pagānu filozofiju. Bet tieši Origens, kurš sevi kropļoja un bija Klementa sekotājs, sāka slavēt celibāta ievērošanu.
Mūku dzīves veids nav kristietības produkts, tas tika aizgūts no nekristīgajām reliģijām. Kristietība ar to pirmoreiz sastapās Ēģiptē, kur, kā šķiet, tā ir cēlusies no budisma. Bija divu veidu mūki. Pirmie ir vientuļnieki, kuri meklēja vientulību tumšākajās, mežonīgākajās un vientuļākajās vietās. Otrie ir mūki, kuri izvairījās no vientuļas dzīves. Viņi organizēja komūnas, kuras sauca par klosteriem.
Atsakoties pakļauties kādam garīgajam vadītājam, izņemot baznīcas galvu, viņi pāvesta rīcībā nodeva milzīgu mobilo cilvēku armiju, kurai nebija nekādu pienākumu pret nevienu draudzes kopienu. Neaizmirstiet, ka ķeltu un sīriešu kristiešu Bībeles izglītības skolas nebija klostera tipa, kaut arī daži vēsturnieki vēlas tās uzskatīt par tādām. Klosteru iedzīvotāju noteikumi atšķīrās no Bībeles izglītojošām skolām, kurās studenti nebija visu mūžu, bet gan studiju laikā, kā šodien jaunieši uz vairākiem gadiem pamet savas mājas, lai studētu universitātē.
Dažās noteiktās dienās mūki rīkoja svinīgas ceremonijas (ar noteiktiem rituāliem), veica lūgšanas un lūdza Dievu uz ceļgaliem. Visas šīs ārējās izpausmes bija baznīcas sistēmas stiprināšanas pazīmes. Viņi palīdzēja izveidot posmus pāvesta baznīcas savienībai ar valsti. Neskatoties uz to, šīs un citas atkāpes no Jaunās Derības kristietības dziļi iekļuva visās tajās zemēs, kurām bija jācīnās pret viltus jaunievedumiem un jāpieprasa atgriešanās "pie likuma un atklāsmes" (Jes. 8:20).
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
