Pēc "Sīrijas kristietības" nodibināšanas pagānu apustulis tika aicināts nest evaņģēliju galatiešiem – ķeltiem lielam cilvēku ģimenes atzaram. Ķelti Galatijā runāja tajā pašā valodā kā īri, skoti, briti, velsieši un franki. Tādējādi Svētais Gars deva citu virzienu, kā iekarot zemes Rietumos.
Tieši tāpat kā Indiju un Ķīnu apvienoja "Sīrijas kristietība" ar Rietumiem, Īrija un Eiropas rietumi tika savienoti ar Austrumiem, pateicoties "ķeltu kristietībai". Pateicoties vienai dīvainai vēstures parādībai, ko pilnībā varētu saukt par "Dievišķo iejaukšanos", galatieši, liels Gallijas atzars no Francijas, devās uz Mazāziju. Viņiem bija ķeltu rases dedzīgais temperaments. Ceturtajā gadsimtā pirms Kristus viņi iebruka Itālijā un iekaroja to, izlaupot Romu. Nesamierinoties ar šiem panākumiem, viņi iegāja Mazāzijā un, apmetušies tur, nodibināja Galatijas provinci.
Tieši tāpat kā Indiju un Ķīnu apvienoja "Sīrijas kristietība" ar Rietumiem, Īrija un Eiropas rietumi tika savienoti ar Austrumiem, pateicoties "ķeltu kristietībai". Pateicoties vienai dīvainai vēstures parādībai, ko pilnībā varētu saukt par "Dievišķo iejaukšanos", galatieši, liels Gallijas atzars no Francijas, devās uz Mazāziju. Viņiem bija ķeltu rases dedzīgais temperaments. Ceturtajā gadsimtā pirms Kristus viņi iebruka Itālijā un iekaroja to, izlaupot Romu. Nesamierinoties ar šiem panākumiem, viņi iegāja Mazāzijā un, apmetušies tur, nodibināja Galatijas provinci.
Virzīdamies uz rietumiem, Pāvils plānoja viņiem paiet garām, bet Svētais Gars izlēma citādi. Nopietna slimība piespieda apustuli uzkavēties Galatijā. Viņš ieguva vietējo iedzīvotāju mīlestību un cieņu, un drīz vien tika nodibinātas draudzes, kuras viņš labprāt sauca par "Galatijas draudzēm" (Gal.1:2). Patriks ieradās Īrijā m.ē. ceturtā gadsimta otrajā pusē un atklāja tur labi organizētu, plaukstošu "ķeltu kristietību". Liecības apliecina, ka ķelti Īrijā saņēma evaņģēliju no ticīgajiem, kuri bija no Galatijas. Viens zinātnieks, kurš rūpīgi izpētīja Austrumu vēsturi, saka: "Kristietība, kas vispirms sasniedza Franciju un Angliju (Galliju un Britāniju), nāca no apustuļa Jāņa skolām, kurš vadīja draudzes Mazāzijā. Tāpēc tās bija grieķu, nevis latīņu tipa."
Ir daudz pierādījumu, ka trīssimt gadu laikā, kas atdala Pāvila un Patrika kalpošanu, starp Īriju, Franciju un Galatiju bija ciešas saites. Faktu, ka ķeltus Francijā evanģelizēja ķelti no Mazāzijas, pierāda labi zināmi notikumi no Francijas baznīcas vēstures. Apmēram septiņdesmit gadus pēc apustuļa Jāņa nāves draudzi Francijas dienvidos smagi vajāja pagāni. Vajātie ticīgie brāļi 177. gadā nosūtīja ziņu par savām bēdām nevis uz Itāliju un nevis uz Āfriku, bet gan brāļiem Mazāzijā.
"Lai saprastu politisko vai reliģisko situāciju Francijas dienvidos, mums jāsaprot, ka Galliem rietumos un Galliem Austrumos bija viena izcelsme un ka katrs atzars, lai arī sajaukts ar citām ciltīm, saglabāja tai raksturīgās cilts iezīmes".
Tādējādi Īrija saņēma evaņģēlija vēsti no Mazāzijas pa jūru, kā arī caur ķeltu ticīgajiem Francijas dienvidos. Un viņi, savukārt, saņēma gaismu no galatiešiem, ko sludināja Pāvils.
Douglas Hude uzrādītie fakti parāda, cik liela bija ķeltu rase un cik plaši tā izplatījās visā Eiropā vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Aleksandrs Lielais nebūtu devies militārā kampaņā uz Āziju, ja vispirms nebūtu nodrošinājies ar ķeltu atbalstu."
Drīz pēc apustuļu nāves un varbūt pat Jāņa dzīves laikā tika veikts skaistākais Jaunās Derības tulkojums latīņu valodā. Tādējādi parādījās versija itāļu valodā, ko bieži sauc par "Itala". Gadsimtiem ilgi ķeltu draudzes sludinātāji ir citējuši šo tekstu latīņu valodā.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
