Apustulis Pāvils paredzēja,: "Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi." (Ap.d.20: 29,30). Pāvils sacīja, ka tas tā būs, un Lukiāns to varēja pateikt, ka tas jau ir noticis. Pat nebija pagājuši simts gadi pēc apustuļa Pāvila nāves, un jau kļuva skaidrs, ka Romas katoļu baznīca izcēla tos autoru rakstus, kuri paaugstināja tradīcijas līdz Svēto Rakstu līmenim, un dažreiz pat vēl augstāk. Tertuliāns (150–235g.m.ē.), Kurš dzīvoja tajā pašā gadsimtā kā Lukiāns, izskaidrojot Eiharistiju mirušo labā, krusta zīmes uzlikšanu uz pieres un nožēlojošo grēcinieka trīskāršu iegremdēšanu ūdenī kristības laikā, raksta: "Ja Svētajos Rakstos meklējat konkrētus norādījumus par šīm un citām līdzīgām tradīcijām, jūs neatradīsit nevienu. Kā šo tradīciju aizsācējiem, jums tiks dots mantojums, kā viņu sekotājiem – paražas, un kā to glabātājiem - ticība."
Tuksneša draudze uzskatīja, ka Bībele ir augstākā autoritāte. Viņas atbalstītāji bija pārliecināti, ka Svētais Gars un Vārds nav pretrunā viens otram, un atcerējās arī to, ka Jēzus atvairīja visus sātana uzbrukumus kārdināšanas laikā tuksnesī, sakot, ka "stāv rakstīts". Svētie Raksti ir nekļūdīgs pestīšanas ceļvedis, kas izslēdz tāda statusa piešķiršanu kādam citam tekstam. Paaugstinot tradīcijas un novietojot tās vienā līmenī ar Bībeli nozīmē atvērt durvis, lai Dievišķās autoritātes zīmogu piešķirtu un atzītu visiem citiem sacerējumiem. Turklāt tas ticīgajiem uzliek nepanesamu slogu pārbaudīt plašu literatūras daudzumu.
Gan protestanti, gan katoļi māca, ka Dievs ir Rakstu autors. Tomēr protestanti atzīst Bībeli un tikai Bībeli, savukārt pāvests baznīcas tradīcijas pielīdzina Svētajiem Rakstiem. Trentas (Trent) koncils 1545. gadā, kura lēmumi ir Romas katoļu baznīcas augstākā vara, par rakstītajām un mutiskajām tradīcijām saka šādi: "Trentas Svētais ekumeniskais un vispārējais koncils... sekojot baznīcas tēvu paraugam, gan Vecās, gan Jaunās Derības grāmatas, jo Dievs ir abu veidotājs, kā arī tradīcijas, kas attiecas gan uz ticību, gan morāli (jo tā ir caur Kristu atklāta vai Svētā Gara iedvesmota un saglabāta ar nepārtrauktu katoļu baznīcas pārmantojamību) ir jāpieņem un jāgodina ar tādu pašu godbijību un dievbijību".
To, ka šis princips joprojām tiek ievērots Romas katoļu baznīcā, pierāda slavenā Baltimoras kardināla Gibonsa vārdi, kurš ilgu laiku bija savas baznīcas galvenais pārstāvis Amerikas Savienotajās Valstīs:
"Ticības likumiem vai kompetentiem norādījumam kristieti vajadzētu instruēt visās patiesībās, kas nepieciešamas pestīšanai. Svētie Raksti nesatur visas patiesības, kurām kristietim ir pienākums ticēt, un tā nenorāda visus pienākumus, kas viņam jāveic. Neuzskaitot pat citus pienākumus, vai tad visiem kristiešiem nav pienākums svētīt svētdienu un atturēties no nevajadzīga ikdienas darba šajā dienā? Vai tad šī likuma ievērošana nav vissvarīgākais no mūsu svētajiem pienākumiem? Bet jūs varat izlasīt visu Bībeli no 1.Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai un jūs neatradīsit nevienu teikumu, kas likumīgi apstiprinātu svētdienas svētumu. Svētie Raksti mums uzliek par pienākumu stingri ievērot sabatu (sestdienu) - dienu, kuru mēs nekad nesvētīsim."
Lukiāns uzskatīja par savu pienākumu pretoties nepareiziem priekšstatiem, kas viņa dienās vairojās. Viņa uzskati bija pretēji Aleksandrijas skolas mācītāju uzskatiem, kuru mācība izcēla tradīcijas. Tertuliāns ieņēma tādu pašu nostāju kā citi agrīnie Ziemeļāfrikas autori, kurus tieši vai netieši atzina pāvests.
Lukiāns saskārās ar pretrunīgiem uzskatiem par desmit baušļu ievērošanu. Tāda pati neatbilstība saglabājas arī pāvesta doktrīnā šodien. Katoļu enciklopēdijā rakstīts: "No vienas puses, pēc tam, kad Romas katoļu baznīca ir pārcēlusi atpūtas dienu no ebreju sestdienas jeb nedēļas septītās dienas uz pirmo, tieši svētdienai jābūt svētai kā Kunga dienai. Trentas koncils (Sess. 6, can. 14) nosoda tos, kuri netic, ka desmit baušļi ir saistoši kristiešiem." Tas ir tiešā pretrunā ar Akvīnas Toma mācību par ceturto bausli. Neaizmirstiet, ka katoļu baznīca viņu uzskata par pāvesta dogmu galveno skaidrotāju.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
