Ja katra desmit baušļu daļa ir ceremoniāla, kā to māca Akvīnas Toms, tad visiem apgalvojumiem, ka tie ir perfekti, nemainīgi, mūžīgi un paredzēti, lai tos ievērotu visi cilvēki, nav pamata. Slavenais reformators Kalvins sašutumā atspēkoja šo Akvīnas Toma darbu, kura apgalvojums, ka sabata bauslis bija ceremoniāls, netiek apstiprināts, mainot sestdienu uz svētdienu, jo, ja mēs kādu dienu saucam par svētu, svētdiena būs tikpat svēta kā sestdiena vai vēl jebkura cita nedēļas diena. Uz tāda apgalvojuma pamata varētu izvēlēties vienu dienu no desmit vai vienu dienu no divdesmit.
Tā kā Jaunā Derība māca, ka ceremoniālie likumi tika pienagloti pie krusta, šis mēģinājums padarīt ceturto bausli daļēji ceremoniālu, pārvēršot to par rotaļlietu baznīcas rokās, skaidri norāda uz morālā likuma atcelšanu.
Iepriekš minētais katoļu enciklopēdijas citāts ir tieši pretrunā ar Akvīnas Tomu. Viņš saka, ka dekalogs ir morāles likums, un Toms paziņo, ka tas ir daļēji ceremoniāls. Kardināls Ņūmens slavināja Aleksandriju, gnosticisma cietoksni, kas apņēmīgi noraidīja Veco Derību un līdz ar to desmit baušļus. Lukiāns iebilda pret šādiem "baušļu atcelšanas" teorijas aizstāvjiem un mācīja, ka desmit baušļi ir obligāti. Tāpēc kardināls Džons Henrijs Ņūmens viņu sauca par "jūdaistu."
Ņūmens, prasmīgi lietojot angļu valodu, izrādīja nesavaldību, iebilstot pret Lukiāna mācību. Viņš, nodibinot Oksfordas kustību, mēģināja iznīcināt protestantisma sasniegumus Rietumu pasaulē. Neapšaubāmi, ir jāatzīst Oksfordas profesora, kurš atstāja Anglijas baznīcu, lielās spējas pievienoties Romas katoļu garīdzniekiem un vadīt diskusijas. Viņš aizstāvēja Aleksandrijas teologus un centīgi meklēja veidus, kā apiet patiesību. Pretstatā "Karaļa Džeimsa Bībelei" (King James Bible), Ņūmens, kā arī Oksfordas kustība smagi strādāja, lai pierādītu to kā kļūdainu doktrīnu.
Lai kaut kā pamatotu savas grāmatas ar nosaukumu "Ceturtā gadsimta ariāņi" (kas būtībā ir ateisma sprediķis, uzvelkot Evaņģēlija masku) rakstīšanu, šis kardināls bija spiests atzīt Lukiāna ievērojamo lomu. Viņš paziņo: "Tagad apskatīsim Lukiāna, skolotāja un mocekļa stāstu." Viņš tomēr nepiemin, ka Lukiāna ortodoksiju gadsimtiem ilgi ir aizstāvējuši tik lieliski zinātnieki kā Romas katoļu baznīcas vēsturnieks kardināls Cēzars Baronijs, bīskaps Džordžs Bulls un Henrijs Melvills Gvotkins. Tādējādi Ņūmens pret Lukiānu izvirzīja senu apsūdzību saistībā ar judaismu. Kādi ir vēsturiskie fakti? Ņūmens atzina, ka ebreji ir kļuvuši par "ietekmīgu politisko vienību, kas atrodas tuvu viņu vecajai dzimtenei, it īpaši Sīrijas provincēs, kuras tajā laikā bija galma rezidences vieta."
Neskatoties uz to, Ņūmens kaut kādu iemeslu dēļ aizmirsa pieminēt katoļu enciklopēdijā minētos faktus: "Acīmredzot ilgu laiku lielākā daļa agrīnās draudzes locekļu bija ebreji." Tā kā ievērojama daļa austrumos ticīgo ilgu laiku bija pārveidoti par ebrejiem, nav grūti pieņemt, ka austrumu draudzē tika saglabāta tradīcija nedēļas septīto dienu ievērot kā Bībeles sabatu. Diez vai varēja būt savādāk. Ebreji, kas bija pārveidoti, bija visdievbijīgākie. Praviešu norādījumi ļāva ebreju kristiešiem saprast un izplatīt Svēto Rakstu patiesības. Viņi labāk nekā citi saprata tādu vārdu kā Dievs, grēks, taisnība un atpestīšana.
Lai arī Lukiāns bija cēlies no pagāniem, kardināls Ņūmens viņu sauca par jūdaistu, jo tas bija vārds visiem, kas svēti sabatu, atturoties no darba. Kāpēc Lukiānam bija jāsaglabā sabata diena? Tas bija izplatīts ieradums. Baznīcas vēsturnieks Sokrāts Sholastiks gadsimtu pēc Lukiāna rakstīja: "Lai arī gandrīz visas pasaules draudzes katru nedēļu veica svētdarbības sestdienās, Aleksandrijas un Romas kristieši, balstoties uz kādām citām senām tradīcijām, pārtrauca šo praksi." Kā attieksmi pret septīto nedēļas dienu mēs redzam Romas un Aleksandrijas baznīcu vienotību to naidīgumā pret Sabatu.
Sokrāta laikabiedrs Sozomens, kas ir arī katoļu baznīcas vēsturnieks, raksta to pašu: "Cilvēki Konstantinopolē un lielākoties visur citur pulcējās sestdien, taču šī paraža nekad netika novērota Romā un Aleksandrijā."
Laodiķejas koncils (365.g.m.ē.) pieņēma dekrētu, saskaņā ar kuru "kristiešiem nevajadzētu būt jūdaistiem, atpūšoties sestdienā, bet gan jāstrādā šajā dienā... Ja kāds ir jūdaists, tad viņam lai ir anafēma". Tādējādi šis baznīcas likums ticīgajiem aizliedza turēt Sabatu svētu, turklāt tas apzīmogoja tos, kas to ievēroja, un sauca tos par jūdaistiem.
Var jau uzskaitīt daudzus agrīnās baznīcas autorus, lai parādītu, ka kristiešu draudzes vairākus gadsimtus parasti ievēroja Sabatu kā septīto nedēļas dienu un šajā dienā atpūtās no visiem darbiem. Daudzas draudzes svinēja arī Kristus augšāmcelšanās dienu, šajā dienā rīkojot reliģiskas sapulces. Bet viņi šo dienu neturēja kā svētu dienu saskaņā ar ceturto bausli.
Kas attiecas uz doktrīnām un praksi, gandrīz visā pasaulē draudzes tika veidotas pēc tās draudzes parauga, kas bija Jeruzalemē. "Tā ir taisnība, ka Antiohijas liturģija Jeruzalemi sauc par visu draudžu māti." Pāvils rakstīja: "Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā" (1.Tes.2:14).
Tādējādi apustulis Pāvils ir viens no jūdu kristietības modeļa dibinātājiem. Cik ilgi šis modelis varētu pastāvēt? Iepriekš minētais katoļu enciklopēdijas citāts (raksts "Calendar" ) apgalvo, ka milzīgs skaits izkaisīto kristiešu, nevis tikai daži, bija pievērsti no jūdiem, tāpēc jūdu kristietības paraugs bija kļuvis gandrīz vispārējs, un šī situācija pastāvēja ilgu laiku.
Sīrijā, kur dzīvoja Lukiāns, pastāvēja jūdu tipa kristietība. "Tās (De Lacy O'Leary grāmatas) noteikti pierāda jūdu kristietības turpmāko eksistenci un plašo darbību Sīrijas provincē."
Jūdu kristietība izplatījās tik plaši, ka tā sasniedza Āfriku un pat Abesīniju. Abesīnijas draudze bija liela misionāru draudze. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ar raksturīgajām jūdu-kristiešu draudžu iezīmēm tā kļuva ļoti populāra 4. gadsimtā. Šī gadsimta otrajā pusē svētais Milānas Ambrozijs (St. Ambrose of Milan) oficiāli paziņoja, ka bīskaps Mozus no Abesīnijas "apceļojis gandrīz visu Seres valsti" [Ķīnu]. Septiņpadsmit gadsimtus ilgi Abesīnijas draudze turpināja turēt sabatu kā svētu dienu saskaņā ar ceturto bausli.
Jau otrajā gadsimtā jūdu kristietība Sīrijā izaudzināja slavenus zinātniekus, patiesus Bībeles manuskriptu ekspertus. "Malkhiona darbs tiek uzskatīts par Antiohijas "agrīnās skolas" sākumu... Labākais redakcijas darba speciālists bija Malkhiona students Lukiāns, kurš nāca no Edesas... Rezultātā parādījās Antiohijas pārskatītais Vecās un Jaunās Derības teksts grieķu valodā." Tāpat kā Origens, arī Lukiāns un viņa skola strādāja Bībeles teksta apstrādes jomā, taču viņi izmantoja dažādus manuskriptus. Roterdamas Erasmus noraidīja Origena manuskriptus, tāpat kā pats Lukiāns.
Tieši Lukiāna Svētiem Rakstiem draudze deva priekšroku, it īpaši Austrumos. "Sīrijas rakstu mācītāju sastādītā Bībele, parādīja Antiohijas skolas tekstu sīriešu valodā, un šie Svētie Raksti kļuva par paraugu, kas aizstāja visus pārējos Rakstus austrumu draudzēs. Tas ir tas pats "Textus Receptus" (Vispārpieņemtais teksts), no kura tika tulkota mūsu "Autorizētā versija(angļ.val.)."
Pirms savas nāves Lukiāns visā kristīgajā pasaulē tika atzīts par ortodoksālistu un fundamentālistu. Tomēr kardināls Ņūmens pēc piecpadsmit gadsimtiem augšāmcēla viņam izteiktos apmelojumus - apsūdzības par jūdaismu.
Zemāk sniegsim teoloģisko tēžu kopsavilkumu, kas dominēja Lukiāna dienās, kā arī viņa rakstu un ietekmes apskatu.
I. Teoloģija
Antiohijas skola, kuru dibināja Lukiāns, izstrādāja nenoliedzamu teoloģijas sistēmu. Un, kaut arī visas pāvestības spēki tika virzīti pret to, tā tomēr galu galā triumfēja.
Pāvestība arī izstrādāja savu teoloģisko sistēmu, kuru kritizēja gan Tuksneša draudze gan arī reformatori.
II. Kvalitāte, nevis kvantitāte
Antiohijas teoloģija, kuru mēs pārbaudījām, bija izcila. Tā izplatījās no Anglijas līdz Ķīnai, un no Turkestānas līdz Etiopijai.
Pāvesta teoloģiju arī var saukt par izcilu. Nav jāpierāda tās dominējošais stāvoklis visā pasaulē. Tomēr kvantitatīvs rādītājs vēl nav galīgais patiesības pierādījums. Piemēram, miljoniem cilvēku mūsu pasaulē ir Budas sekotāji, bet nevis kādas citas reliģijas piekritēji.
III. Patiesā Bībele
Lukiāns un viņa skola sastādīja un rediģēja precīzu un pilnīgu Bībeli - visas grāmatas no 1. Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai. Plaši pazīstami autori, piemēram: Jeronīms, Erasmus, Luters, kā arī Džons Viljams Burgons un Fentons Džons Entonijs Horts 19. gadsimtā vai nu viņa atbalstītāji, vai oponenti, visi bija vienisprātis, ka Lukiāns ir redaktors, kurš nodeva pasaulei Vispārpieņemto tekstu - Jaunās Derības tekstu, kas tika pieņemts par visu lielo reformācijas baznīcu pamatu. Visi no reformācijas baznīcas dzimušie - luterāņi, kalvinisti, anglikāņi, baptisti, prezbiteriāņi, metodisti, kongregacionālisti vai adventisti - pieņēma tikai to Bībeli, kuras Jaunās Derības teksts nācis no Lukiāna.
Pāvestība pasaulei ir devusi neprecīzu un nepilnīgu Bībeli. Lai arī zināmā mērā tā atzina visas grāmatas no 1. Mozus līdz Jāņa Atklāsmei, tomēr tām pievienoja vēl septiņas citas grāmatas, kuras iepriekšminētās baznīcas neuzskata par kanoniskām. Pāvestības latīņu valodas Vulgātā ir Jaunās Derības teksti, kas radikāli atšķiras no līdzīgiem Vispārpieņemtā teksta fragmentiem. Pāvestība pielīdzināja koncilu bullas un priekšrakstus Bībeles grāmatām. Citiem vārdiem sakot, Romas katoļu baznīca joprojām turpina rakstīt Bībeli. Pāvestība paaugstināja Katoļu Baznīcu pār Bībeli. Kardināls Gibons saka: "Raksti vien nesatur visas patiesības, kurām kristietim ir jātic."
IV. Īstie un viltotie rokraksti
Teksts, kuru Lukiāns atdeva pasaulei, bija absolūti neizkropļots un precīzs, pat viņa oponenti apgalvo, ka grieķu valodā nav vēl senāka Jaunās derības teksta, kā to sastādījis Lukiāns, un tieši ar šo tekstu vairums grieķu manuskriptu ir līdzīgi.
Romas katoļu Bībelē no 1.Mozus līdz Atklāsmei kanoniskais teksts un septiņas apokrifiskās grāmatas ir balstītas uz Origena manuskriptiem (vēlāk to rediģējis Jeronīms) un tajā ir kļūdas. Atzīti katoļu un ne-katoļu teologu ir atraduši un pasaulei atklājuši tūkstošiem šādu kļūdu. Katoļi atzīst, ka Jeronīms bija polemisks teologs, kurš ļāva viņa aizspriedumiem sagrozīt viņa tulkojumu."
V. Dieva baušļu ievērošana
Antiohijas teoloģija uzsvēra ievērot visus desmit baušļus.
Pāvestības teoloģija parādīja savu spēku mainīt desmit baušļus.
VI. Kristus mūsu Galvotājs un Pestītājs
Antiohijas teoloģija mācīja, ka grēcīgs cilvēks saņem pestīšanu ar Kristus aizstājošo nāvi pie krusta.
Pāvests nemāca un nekad nemācīs grēcinieka pestīšanu ar Kristus aizstājošo nāvi pie krusta.
Katoļu enciklopēdijā teikts: "Mūsdienās populārais termins "aizstājošā izpirkšana" baznīcas dogmās neatrod skaidru definīciju un nav adekvāts Kristus starpniecības nopelns ".
VII. Sabats (sestdiena)
Lielākā daļa baznīcu Sīrijā un Austrumos kopš apustuļu dienām ir ievērojuši sabatu saskaņā ar ceturto bausli un turpinājuši to darīt gadsimtiem ilgi. Sabata ievērošana bija par pamatu mēģinājumam viņus padarīt par jūdaistiem.
Pāvests vienmēr ir mēģinājis aizstāt Bībeles Sabata ievērošanu, kas ir saskaņā ar ceturto bausli ar svētdienas ievērošanu. Pāvests Gregorijs I 603. gadā paziņoja, ka, ierodoties antikristam, viņš ievēros sestdienu kā sabata dienu saskaņā ar bausli.
VIII. Baznīcas savienība ar valsti
Apustuļu radītā draudzes organizācija, kas turpināja savu veidošanos, pateicoties Sīrijas draudzei, bija vienkārša, evaņģēliska. Tā kategoriski noraidīja baznīcas un valsts savienību.
Baznīcas organizācija, ko izveidojusi pāvestība, balstās uz hierarhijas principu. Visu savu pastāvēšanas laiku tā ir atbalstījusi baznīcas un valsts savienību.
Lukiāns nomira, pirms Konstantīns apvienoja baznīcu ar valsti. Tomēr Lukiāna mācības turpināja dzīvot par lielu nožēlu pāvestībai. Viņa mantojumu saglabāja "Tuksneša draudze". Katoļu garīdznieki jau 15. gadsimtā bija ārkārtīgi naidīgi noskaņoti par grieķu valodas studijām. Tomēr grieķu valodas studijas turpināja "Tuksneša draudze" - Sīrijā, Itālijas ziemeļdaļā, ķeltu vidū vai austrumu zemēs. Visur, kur kristieši uztur patiesu ticību, viņi godināja un izmantoja Jauno Derību, kuru rediģējis un pārtulkojis Lukiāns.
Šis stāvoklis turpinājās līdz Luteram. Pāvestība kļuva stiprāka un despotiskāka. Draudzes, kas palika uzticīgas Jaunās Derības kristietībai, savu aicinājumu turēja vēl stingrāku. Kad beidzot sākās Lielā Reformācija, tās vadītāji nekavējoties novietoja reformētās draudzes pamatos grieķu valodā esošo Lukiāna Jauno Derību. No otras puses, pašos pirmajos četros nolēmumos Trentas koncilā (pirmajā katoļu ekumeniskajā koncilā pēc Lielās Reformācijas sākuma) tika nosodīts Lukiāna darbs un apstiprināts Jeronīma "Vulgāta".
Reformācijas līderi faktiski nebija šķīrušies no pāvestības mācībām, kuras pēc tam protestantu konfesijas uzskatīja par nebībeliskām. Tās ietvēra baznīcas un valsts savienību, rituālu ievērošanu, hierarhisko organizāciju utt. Protestantismam vēl bija daudz darāmā, lai atgrieztos pie "Tuksneša draudzes" ticības skaidrības.
Dzīves laikā un cīņā pret Aleksandrijas maldiem Lukiāns pierādīja, ka nekad nepieņems nekādu Trīsvienības doktrīnu, kas atceļ desmit baušļus. Viņš noraidītu jebkuru doktrīnu, ja tā baznīcu paaugstinātu pār Bībeli un jebkuru autoritāti, kas dalītu dekalogu morālajās un ceremoniālajās daļās. Par to liecina viņa darbi.
Lukiāns ir viena no ietekmīgākajām kristiešu personībām pasaules vēsturē. Mēs varam droši teikt, ka viņš pats sev uzcēla brīnumainu pieminekli, nododot nākamajai paaudzei "vispārpieņemto tekstu" vienkāršībā un skaidrībā. Vēl viena Lukiāna darbības epizode ir viņa milzīgā ietekme uz lielo austrumu draudzi, kuras darbībā un mācībā nevar nepamanīt viņa ietekmi. Šīs draudzes vēsturē ir redzama Dieva roka, kas radīja stabilu pamatu Dievišķajām patiesībām, kuras glabātājiem bija jāpārdzīvo ilgs draudzes "tuksneša" periods.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
