“Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” 1. Tim. 6:12
Ir nepārtraukti jācīnās, un droši mēs neesam nevienu mirkli, ja nenododam sevi Tā apsardzībai, kas atdeva savu dārgo dzīvību, lai ikvienam, kas tic Viņam kā Dieva Dēlam, sagādātu iespēju, sastopoties ar sātana dažādajiem uzbrukumiem, izbēgt no samaitātības, kas ir pasaulē iekāres dēļ. Viņš, atbildot mūsu ticībai, pilnībā spēj savienot mūsu cilvēcisko dabu ar savu dievišķo. Uzticoties šai dievišķajai dabai un kļūstot par tās līdzdalībniekiem. Pieliekot savas pūles, mums jādara zināma Kristus misija uz šīs zemes, lai miers ir virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Mums ir jārunā par bīstamību karā pret neredzamo ienaidnieku, un mums jābūt pilnīgi apbruņotiem, jo mēs karojam ne tikai pret miesu un asinīm, bet arī pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem pasaules telpā (gaisā). Tāpēc mums pastāvīgi jāatrodas svēto eņģeļu vadībā un apsardzībā.
Sekošana Kristum nenozīmē atbrīvošanos no cīņas, tā nav bērnišķa rotaļa vai garīgs kūtrums. Viss prieks kalpošanā Kristum ir svēts pienākums bieži iesaistīties pat ļoti nopietnās cīņās. Sekošana Kristum nozīmē bargas cīņas, rosīgas pūles, karagājienu pret pasauli, miesu un velnu. Mūsu prieks ir dedzīgā, smagā cīņā, tiecoties pēc Kristus gūtās uzvaras. Mēs esam apņēmušies meklēt “nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 6:27)
Ikkatrai dvēselei jāaprēķina, ko viss maksās. Neviens negūs panākumus bez ļoti nopietnas piepūles. Mums garīgi jāizmanto visi savi spēki un jāsit krustā miesa ar tās iegribām un iekārēm. Šī krustā sišana nozīmē daudz vairāk, kā daži domā.
Tā ir pastāvīga modrība, lai paliktu uzticīgi līdz nāvei, lai cīnītos labo ticības cīņu, līdz beigsies karš un uzvarētāji saņems dzīvības kroni.
Es varu raudzīties uz savu Pestītāju, kura es gūstu jaunu drosmi ka neizsīkstošā spēka Avotā.
