“Ticības spēkā Ābrahāms paklausīja aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” Ebr. 11:8
Dievs izraudzīja Ābrahāmu par savu vēstnesi, lai ar viņa starpniecību nestu pasaulei gaismu. Dieva Vārds nāca pie viņa ne ar glaimojošām liela atalgojuma iespējām šajā dzīvē, ne arī ar izredzēm uz ievērību un pasaules godu. “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu,” (1. Moz. 12:1) - tāda bija dievišķā vēsts Ābrahāmam. Sentēvs paklausīja. Viņš atstāja savu zemi, savus radus un patīkamos biedrus, visu kas bija saistīts ar viņa agrāko dzīvi, lai kļūtu ceļinieks un svešinieks.
Ābrahāms varēja interesēties un jautāt, ko Dievs ar to ir domājis. Viņš tomēr rādija, ka pilnīgi uzticas Dieva vadībai; viņš nejautāja, vai tā zeme būs auglīga un jauka, vai arī nebūs tāda un vai viņam tur būs viegla dzīve. Viņš gāja, kur Dievs lika. Te ietverta mācība mums visiem.
Ir cilvēki, kas var ieņemt labvēlīgu stāvokli, ja runājam par visām šīs zemes lietām, bet viņus, varbūt, gaida Dieva darbs kaut kur citur, darbs, kuru tie nevar veikt starp saviem draugiem un radiem. Tieši labais stāvoklis un ap viņiem esošie draugi var kavēt tiem attīstīt tādas rakstura īpašības, kādas Dievs vēlētos, lai tiem būtu. Un Dievs redz, kā izmainīt viņu stāvokli, kā radīt viņiem tādus apstākļus, kas tiem būtu vislabākie Kungu pagodinoša rakstura izveidošanai.
Ja mēs apmetamies uz dzīvi tur, kur ir visas ērtības un viegla dzīve, mēs tik lielā mērā neizjūtam vajadzību paļauties uz Dievu no mirkļa uz mirkli un justies atkarīgiem no Viņa. Dievs savās rūpēs rada mums apstākļus, kur mēs izjūtam vajadzību pēc Viņa palīdzības un spēka.
Par Ābrahāmu rakstīts, ka viņš meklēja pilsētu, kuras cēlējs un veidotājs ir Dievs, Tā tas ir ar ikvienu no mums. Mēs šajā pasaulē esam tikai ceļinieki un svešinieki. Mēs meklējam pilsētu, uz kuru raudzījās Ābrahāms un kuras cēlējs ir Dievs.
