“Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi.” Mat. 6:26
Raugoties uz varenajiem kokiem, kas vējā šūpo savu svaigo, zaļo lapotni, uz zemi, ko klāj tās zaļais paklājs, un uz puķēm un krūmiem, kas izplaukst no zemes, mums vajadzētu atcerēties, ka visu šo dabas skaistumu Kristus ir izmantojis, mācot savas patiesības vārdus. Raugoties uz viļņojošos labības tīrumu vai klausoties uz jautrajiem dziedoņiem to lapotajās mājās, redzot laivas ezera ūdeņos, mums vajadzētu atcerēties Kristus vārdus, kurus Viņš ir teicis ezera krastā, birzis un pakalnos, un šai mūs apņemošajai radībai vajadzētu mums atgādināt tur sniegtās Viņa mācības.
Viņš izmantoja varenos kokus, apstrādāto zemi, kailās klintis, skaistās puķes, kas ar grūtībām uzplauka akmeņu spraugās, mūžīgos kalnus, spilgtos ielejas ziedus, putnus, kas vīteroja savas dziesmas lapotajos zaros, un baltās ūdensrozes, kas savā šķīstumā rotāja ūdens virsmu. Visas šīs lietas, kas veidoja iespaidīgo ainu ap klausītājiem, tika izmantotas kā līdzekļi, lai Kristus mācības tiktu ierakstītas ļaužu prātos un skartu viņu sirdis, uzmanīgi tos vadot no Radītāja darbu apceres dabā pie paša dabas Radītāja Dieva.
Vienā no savām visiespaidīgākajām pamācībām Kristus saka: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Lielais Skolotājs te vada mūsu prātus, lai mēs spētu izprast tēvišķās rūpes un mīlestību, kādu Dievs veltī saviem bērniem. Viņš liek mums vērot putnus, lidināmies no koka uz koku vai slīdam pa ezera virsmu bez vismazākās neuzticēšanās vai baiļu ēnas. Dieva acs redz šos mazos radījumus. Viņš gādā tiem barību, Viņš apmierina visas viņu vienkāršās vajadzības. Jēzus jautā: “Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”
Ja Dievs tā rūpējas un gādā par mazajiem putniņiem, vai tad Viņš daudz vairāk nemīlēs un nerūpēsies par radījumiem, kas veidoti līdzīgi Viņam?
