“Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?” Rom. 8:24
Mūsu Pestītājs jautā: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) Ar to Jēzus pieļauj domu, ka patiesa ticība tad būs gandrīz noslāpēta. Tiešām, pārāk liela patiesība ir tā, ka šaubu gars, kritika un kļūdu meklēšana ir izpostījusi uzticēšanos Dieva Vārdam un Viņa darbam. Miesīgam prātam nav iespējams izprast un novērtēt Dieva darbu. Visi, kas vēlas šaubīties un pieķerties sīkumiem, atradīs tam iemeslu. Visi, kas sirds pazemībā sekos gaismai, kura spīd pār tiem, saņems vēl skaidrāku gaismu, bet tie, kas atsakās paklausīt, kamēr nav atņemtas visas šaubu iespējas, tiks atstāti tumsā.
Dievs sniedz mums pietiekami daudz pierādījumu, lai ļautu mums patiesību pieņemt ar prātu, tomēr Viņš nedomā atņemt visas iespējas šaubām un neticībai. Ja Viņš to darītu, tad nebūtu vajadzības izmantot ticību; jo mēs tad varētu “staigāt skatīšanā”. Kas pētīs Dieva Vārdus ar tādu garu, kas gatavs pieņemt katru pamācību, tie visi tajos varēs atrast pestīšanas ceļu, tomēr ikkatru Svēto Rakstu daļu viņi izprast nespēs. Kas Dieva Vārdā skaidri pateikts, to mums vajadzētu pieņemt, nemēģinot izskaidrot visas šaubas, kuras sātans varētu iedvest, vai ar savu aprobežoto saprātu izdibināt bezgalīgā Dieva padomus vai kritizēt Viņa žēlastības un spēka atklāsmes.
Ja mēs pazemībā centīsimies iepazīt Dieva gribu, kā tā atklāta Viņa Vārdā, un paklausīt šai Viņa gribai, kā mēs to saprotam, tad mēs patiesībā iesakņosimies un nopamatosimies. Kristus saka: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs. ” (Jāņa 7:17)
Iesim aizvien tuvāk skaidrajai Debesu gaismai, atceroties, ka dievišķais apgaismojums pieaugs līdz ar iešanu uz priekšu, darot mūs spējīgus sastapties ar jauniem atbildīgiem uzdevumiem un ārkārtējiem apstākļiem. Taisnā ceļš ir progresīvs, kas ved no spēka uz spēku, no godības uz godību.
