“Tātad ticība ir cerējama lietu būtība, apliecinājums neredzamām lietam.” Ebr. 11:1; angļu tulk.
Ticība nav mūsu pestīšanas pamats, tomēr tā ir liela svētība - acs, kas redz, auss, kas dzird, kāja, kas skrien, un roka, kas satver. Tā ir līdzeklis, bet nevis mērķis. Ja Kristus grēcinieku glābšanai atdeva savu dzīvību, kāpēc lai es nepieņemtu šo svētību? Mana ticība to satver, un tā mana ticība ir apliecinājums neredzamajām lietām. Tā dusot un ticot, man ir miers ar Dievu caur Kungu Jēzu Kristu.
Ticība, glābjoša ticība ir dvēseles darbs, ar ko cilvēks nodod visu sevi Jēzus Kristus apsardzībai un pārraudzībai. Viņš paliek Kristū, un Kristus kā Visaugstākais paliek mūsu dvēselē. Ticīgais uztic savu dvēseli un miesu Dievam un droši var teikt, ka Kristus spēj pasargāt to, ko Viņam uztic līdz “viņai dienai”. Kas tā rīkosies, tie visi tiks glābti mūžīgai dzīvei. Būs droša pārliecība, ka dvēsele ir mazgājusies Kristus asinīs, ir ietērpta Viņa taisnībā un ir dārga Jēzus acīs.
Pieminiet, ka ticības vingrināšana ir viens no tās saglabāšanas līdzekļiem. Ja jūs vienmēr sēdēsiet vienā stāvoklī bez kustēšanās, jūsu muskuļi zaudēs spēku un locekļi nespēs kustēties. Tā tas ir arī ar jūsu reliģiskajiem piedzīvojumiem. Jums jātic Dieva apsolījumiem. Darbojoties un vingrinot ticību, tā kļūst stiprāka.
Ļoti svarīgi, lai mēs dvēseli apņemtu ar ticības atmosfēru. Ik dienas mēs izšķiram savu mūžīgo likteni pēc tās atmosfēras, kas apņem mūsu dvēseli. Mēs katrs esam atbildīgi par iespaidu, kādu atstājam uz citiem, un mūsu vārdu un darbu rezultātā rodas sekas, kuras mēs neaptveram. Ja Dievs desmit taisnu dēļ būtu saudzējis Sodomu, kādu labvēlīgu iespaidu tad atstātu Dieva ļaužu uzticība, ja ikviens, kas saucas Kristus vārdā, būtu ietērpts ari Viņa taisnībā?
