Pirmais no tiem, kas baznīcā iebilda pret pagānu paražām, bija Helvidius I (350-420.g. m.ē.). Interesanti atzīmēt, ka trīs ievērojamie pāvestības jauninājumu pretinieki "latīņu kristietībā" bija ieradušies no Itālijas ziemeļiem - Helvidijs, Jovinians un Vigilancijs.
Kas attiecas uz Helvidiju, tad viss, kas bija par viņu vai arī viņa paša uzrakstīts, diemžēl tika iznīcināts. Lai arī viņš dzīvoja pusotru gadsimtu vēlāk par Justinu Martiru (Justīns Moceklis) un vairāk nekā gadsimtu pēc Tertuliāna, Kipriāna, Origēna un Klementa, viņu rokraksti ir saglabājušies, bet viņam tādu nav. Helvidijs piederēja baznīcai, kura centās saglabāt neskartas Bībeles mācības. Viņš ir pazīstams ar to, ka atmaskoja Jeronīmu, kurš izmantoja izkropļotos grieķu Bībeles manuskriptus, lai tulkotu Vulgātu, latīņu pāvestības Bībeli. Ja Jeronīma niknums nebūtu vērsts pret Helvidiju, tad mēs par viņu zinātu vēl mazāk.
"Helvidijs bija tā sauktais 4. gadsimta ķeceris un lajs, kurš iebilda pret pieaugošajām baznīcas māņticībām. Viņš bija Auksentija, Milānas bīskapa māceklis, un Joviniana priekšgājējs."13
Dučesne norāda, ka Auksentijs, kurš divdesmit gadus vadīja Milānas draudzi, dzīvoja Mazāzijā un šajos reģionos organizēja Sīrijas tipa kristiešu vadību. Drosmīgais un izglītotais kristietis Helvidijs apsūdzēja Jeronīmu, kā viņš pats atzinās, izkropļoto grieķu manuskriptu lietošanā.
Jeronīms kļuva par IV gadsimta baznīcas sistēmas iemiesojumu, kas izcēlās ar īpašu askētismu un stingrību. Viņš parādīja tās sliktākās un visnožēlojamākās iezīmes savā dzīvesveidā un komunikācijā. Aizkaitināmība, rūgtums, skaudība, neiecietība un neapmierinātība bez jebkādām svētuma izpausmēm, kas neatbilda viņa paša standartam, kļuva par viņa ieradumu un ir sastopamas gandrīz visā, ko viņš rakstījis, teicis vai darījis. Nosodīšanas tieksme un apvainojuma gars izrādījās viņa pamanāmākie trūkumi, un pat labākie tā laika cilvēki nevarēja izvairīties no viņa kritikas.
Vēl viens ievērojams reformu veicējs Itālijas ziemeļos bija Jovinians, Vigilancija priekštecis (330-390.g. m.ē.). Šim cilvēkam bija tik lieliskas zināšanas, ka tādu pāvesta atbalstītāju kā Jeronīma, Augustīna un Ambrosija kopīgie centieni tika pilnīgi uzvarēti, kad viņi mēģināja atspēkot viņa Bībeles un vēstures argumentus. Alberts H. Ņūmens apgalvoja:
"Tas, ka Jovinians protests izraisīja lielu interesi un saņēma ietekmīgu atbalstu, ir redzams no Jeronīma strīdiem un publiskajām tiesvedībām pret viņu Romā un Milānā... Joviniana ietekmes spēks bija labi redzams Vigilancija vadītajā kustībā."
"Visticamāk, Joviniana sekotāji atrada patvērumu Alpu ielejās un ievēroja evaņģēlija mācības, kas XII gadsimtā atkal tika atdzīvināta ar lielu spēku."
Beuzarts minēja, kā viens izglītots franču vēsturnieks runāja par nežēlīgo vajāšanu, ko mūki organizēja jau 1215. gadā pret tā sauktajiem ķeceriem, kurus sauca par jovinianistiem, patarīniem un albigijiešiem.
Jovinians izraisīja Jeronīma dusmas, jo viņš mācīja, ka precēti cilvēki var kalpot Dievam, tāpat kā neprecēti cilvēki, un viņu dzīvi Dievs tikpat labi pieņems. Jovinians sludināja, ka ēšana Dieva acīs ir tikpat pieņemama kā atturība un ka kristībā dotais zvērests tāpat tiks apbalvots tiesas dienā. Šī iemesla dēļ Jeronīms Joviniana runas sauca par "vecas čūskas šņākšanu", "atkritumu smaku" un "sātaniski indīgu dziru".
Vigilancijs bija pārliecināts, ka jaunā askētisma, ceremoniju un sakramentu sistēma nepadara cilvēkus laimīgākus un svētākus. Viņš bija liecinieks daudziem tā laika baznīcas pārkāpumiem.
Kad Damasijs I tika ievēlēts par pāvestu (366.g. m.ē.), Romā nesaskaņas kļuva tik spēcīgas, ka bazilikas vārti, kur tika ievēlēts viņa sāncensis, ar spēku tika atvērti, jumts tika nojaukts un ēka tika nodedzināta. Tika nogalināti simts trīsdesmit septiņi cilvēki."
Līdzīgi baznīcas nemieri tajā laikā notika Palestīnā. Vienā no savām vēstulēm Jeronīms rakstīja, ka viņu biežās ķildas bija tikpat vardarbīgas kā barbariem.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
