Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZEI IX
1. TĀ ĶĒNIŅA VĀRDĀ, KAS NĀK
PĒDĒJĀ KRĪZE
Mēs dzīvojam gala laikā. Laika zīmju straujā piepildīšanās rāda, ka Kristus nākšana ir ļoti tuvu. Dienas, kurās mēs dzīvojam, ir svinīgas un nozīmīgas. Dieva Gars pakāpeniski, tomēr neapšaubāmi tiek atņemts no Zemes. Dieva žēlastības nicinātājus jau skar mocības un Dieva sods. Nelaimes uz sauszemes un jūrā, nenoteiktais sabiedriskais stāvoklis un trauksmainās kara ziņas ir ļaunas un draudošas vēstis. Tās visas liecina par daudz svarīgāku un varenāku notikumu tuvošanos.
Ļaunā spēki arvien vairāk apvienojas un saliedējas. Viņi gatavojas pēdējai lielai krīzei. Mūsu pasaulē drīz notiks lielas pārmaiņas, un pēdējās kustības norisināsies ātri.
Lietu stāvoklis pasaulē rāda, ka bēdu laiks ir ļoti tuvu. Dienas laikrakstos rakstīti norādījumi par briesmīgu cīņu vistuvākajā nākotnē. Pārdrošas laupīšanas ir pierasts notikums. Pierasta parādība ir arī streiki. Zādzības un slepkavības notiek visās malās. Dēmonu pārvaldīti cilvēki nonāvē vīrus, sievas un mazus bērnus. Cilvēki nodevušies netiklībai, un uzvaru svin visāda veida grēki.
Ienaidniekam ir izdevies sagrozīt tiesu un iedegt cilvēku sirdīs kāri pēc savtīgas peļņas.
“Tā ir nostumta pie malas tiesa, un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.” (Jes. 59:14)
Lielajās pilsētās ļoti daudzi dzīvo nabadzībā un postā, gandrīz bez iztikas, pajumtes un apģērba; kamēr tajās pašās pilsētās ir ļaudis, kam pieder vairāk, kā sirds var vēlēties, kas dzīvo greznībā, izšķiež savu naudu par bagāti iekārtotiem namiem, rotas lietām, vai vēl ļaunāk, juteklīgu tieksmju apmierināšanai, alkoholam, tabakai un citām lietām, kas izposta prāta spējas, izsit cilvēku no līdzsvara un pazemo dvēseli. Kad ar visāda veida apspiešanu un izspiešanu citi cilvēki turpina sev krāt milzīgas bagātības, Dieva priekšā nonāk badu ciešošās cilvēces kliegšana.
Kādā nakts parādībā Ņujorkas pilsētā mani aicināja aplūkot celtnes, kas stāvu pēc stāva cēlās pret debesīm. Šīs celtnes bija izsludinātas par ugunsdrošām, un tās cēla viņu īpašnieku un konstruktoru pagodināšanai. Šīs ēkas pacēlās augstāk un augstāk, un to celšanai izlietoja visdārgākos materiālus. Tie, kam šīs celtnes piederēja, nejautāja sev: “Kā mēs vislabāk varētu pagodināt Dievu?” Viņi Kungu nepieminēja.
Es domāju: “Ak, kaut tie, kas tā izlieto savus līdzekļus, varētu savu rīcību saskatīt tā, kā Dievs to redz! Viņi uzceļ krāšņas celtnes, bet cik neprātīgi ir viņu plāni un izskaidrojumi Universa Valdnieka skatījumā. Viņi nemācās pagodināt Dievu ar visiem savas sirds un prāta spēkiem. Šo pirmo cilvēka pienākumu viņi neredz.”
Šīm dižajām celtnēm augot, to īpašnieki priecājas godkārīgā lepnumā, ka tiem ir nauda sava es apmierināšanai un skaudības radīšanai kaimiņos. Liela daļa naudas, ko viņi izlietoja tādā veidā, bija iegūta izspiešanas un nabagu nomocīšanas ceļā. Viņi nezin, ka Debesīs uzskaita katru veikalniecisku darījumu, tur atzīmē katru netaisnu rīcību, katru krāpšanu. Tuvojas laiks, kad cilvēku netaisnība un krāpšana sasniegs līmeni, par kuru tālāk Kungs neļaus tiem iet , un viņi mācīsies saprast, ka Jehovas iecietībai ir robeža.
Ainā, kuru man pēc tam rādīja, es redzēju ugunsgrēka trauksmi. Cilvēki uzlūkoja diženās un šķietami ugunsdrošās celtnes un sacīja: “Tās ir pilnīgi drošas.” Tomēr uguns tās aprija, it kā viņas būtu gatavotas no darvas. Ugunsdzēsēju mašīnas nespēja apturēt šo postošo darbu. Apkalpes nespēja ar šīm mašīnām rīkoties.
Man rādīja, ka pienākot Kunga dienai, ja lepno, godkārīgo cilvēcīgo būtņu sirdīs nenotiks nekāda pārmaiņa, tad tās būs spiestas redzēt, ka Roka, kas bija stipra glābt, būs stipra arī iznīcināt. Nekādi Zemes spēki nevar apturēt Dieva roku. Nav materiāls, ko varētu izmantot celtnēm, lai tās aizsargātu no izpostīšanas, kad atnāks Dieva noliktais laiks atmaksāt cilvēkiem par viņu savtīgo godkāri un necienīgo izturēšanos pret Dieva likumiem.
Nav daudz, pat starp sludinātājiem un valstsvīriem, kuri izprot iemeslus, kas izsaukuši sabiedrības tagadējo stāvokli. Tie, kas tur valdības grožus, nav spējīgi atrisināt morālā pagrimuma, nabadzības un pieaugušo noziegumu problēmas. Viņi velti pūlas nostādīt darba un veikala darīšanas uz drošāka pamata. Ja cilvēki veltītu vairāk uzmanības Dieva Vārda mācībām, tad viņi arī atrastu atrisinājumus savām grūtajām problēmām.
Raksti ziņo par pasaules stāvokli tieši pirms Kristus otrās nākšanas. Par cilvēkiem, kuri ar laupīšanu un izspiešanu sakrājuši lielas bagātības, ir rakstīts: “Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:3-6) (BRI)
Bet, kas ņem vērā brīdinājumus, ko sniedz laika zīmju straujā piepildīšanās? Kādu iespaidu tas atstājis uz pasaules cilvēkiem? Kādas pārmaiņas redzamas viņu nostājā? Tiešām, nav redzams nekas vairāk, kā Noasa laikā. Aizņemti laicīgos darījumos un izpriecās, pirmsplūdu laika cilvēki “…un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus…” (Mat. 24:39) Viņiem tika doti Debesu sūtīti brīdinājumi, tomēr ļaudis atteicās tos uzklausīt. Mūsu dienu pasaule, pilnīgi vienaldzīga pret Dieva brīdinošo balsi, traucas pretī mūžīgai bojā ejai.
Pasauli satrauc kara gars. Daniēla vienpadsmitās nodaļas pravietojumi gandrīz pilnīgi ir piepildījušies. Drīz būs redzamas bēdīgās ainas, par kurām runāts pravietojumos.
“Redzi, Tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus… jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem… Apklusis jautrais bungu prieks, izbeigušās ļaužu gaviles, neskan vairs priecīgi cītara.” (Jes. 24:1-8) (BRI)
“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta… Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst. Vīna koks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis. (Joēla 1:15-18, 12) (BRI)
“Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak, jūs, manas sirds audi! … es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme.” (Jer. 4:19, 20) (BRI)
“Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā!” (Jer. 4: 23-26)(BRI)
“Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jer. 30:7) (BRI)
Ne visi šai pasaulē ir nostājušies ienaidnieka pusē pret Dievu. Ne visi ir palikuši neuzticīgi. Ir nedaudz uzticīgo, kuru attiecības pret Dievu ir pareizas, jo Jānis raksta: “Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” (Atkl. 14:12) Drīz sāksies nikna cīņa starp tiem, kas dievam kalpo, un tiem, kas viņam nekalpo. Drīz viss, kas ir kustināms, tiks kustināts, lai paliktu tas, kas nav kustināms.
Sātans ir uzcītīgs Bībeles pētnieks. Viņš zina, ka tam palicis maz laika, un viņš vienmēr un visur uz šīs Zemes cenšas izjaukt Kunga darbu. Nav iespējams sniegt kaut kādu priekšstatu par to, ko piedzīvos dzīvi palikušie Dieva ļaudis virs zemes, kad dievišķās godības atklāsmēm pāri klāsies pagātnes vajāšanu atkārtošanās. Viņi staigās no Dieva troņa izplūstošā gaismā. Ar eņģeļu starpniecību būs pastāvīga satiksme starp Debesīm un Zemi. Sātans, ļauno eņģeļu apņemts pieprasot sevi atzīt par Dievu, darīs visāda veida brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos. Dieva ļaudis savu drošību neatradīs notiekošos brīnumdarbos; jo sātans atdarinās visus darītos brīnumus. Dieva pārbaudītie ļaudis savu spēku atradīs zīmē, par kuru runā 2.Mozus 31: 12-18. Viņu nostāju nosaka dzīvie vārdi: “Stāv rakstīts.” Tas ir vienīgais pamats, uz kura viņi var droši pastāvēt. Tie, kas lauzuši savu derību ar Dievu, tai dienā būs bez Dieva un cerības.
Dieva pielūdzēji sevišķi iezīmēsies ar savu attieksmi pret ceturto bausli, jo tā ir Dieva Radītāja spēka zīme un tā nodod liecību, ka Viņš no cilvēkiem prasa cieņu un godbijību. Bezdievīgie izcelsies ar savām pūlēm iznīcināt Radītāja pieminekli un paaugstināt Romas iestādījumu. Cīņas pēdējā posmā visa kristīgā pasaule sadalīsies divās lielās šķirās, cilvēkos, kuri tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, un tādos, kuri pielūdz zvēru un viņa tēlu, un pieņem viņa zīmi. Kaut arī baznīca un valsts apvienos savus spēkus, lai piespiestu visus, “mazus un lielus, bagātus un nabagus, svabadus un kalpus,” pieņemt zvēra zīmi, taču Dieva ļaudis to nepieņems. Atkl. 13:16 Patmas salas pravietis redz “tos, kuri uzvarējuši zvēru un viņa tēlu, un viņa zīmi, un viņa vārda skaitli, stāvam pie kristāljūras, turot Dieva kokles”, un dziedot Mozus, un Jēra dziesmu - Atkl. 15:2.
Dieva ļaudis sagaida briesmīgi pārbaudījumi. Kara gars satraucis tautas no viena Zemes gala līdz otram. Taču bēdu laikā, kas tuvojas, - bēdu laikā, kam līdzīga nav bijis, kamēr pastāv cilvēce, - Dieva izredzētie ļaudis stāvēs neizkustināmi. Sātans un viņa pulks (eņģeļi) nespēs tos iznīcināt, jo tos aizsargās daudz stiprāki eņģeļi.
Dieva Vārds Viņa cilvēkiem skan: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, … un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit mani dēli un meitas.” “Jūs esat izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis, lai pasludinātu Tā likumus, kas jūs aicinājis no tumsības pie savas brīnišķās gaismas.” (2.Kor. 6:17, 18; 1.Pēt. 2:9) Dieva cilvēkiem jāiezīmējas kā tautai, kas kalpo tikai Viņam, no visas sirds, neņemot godu sev, un pieminot, ka ir saistījušies vissvinīgākajā derībā kalpot Kungam un vienīgi Viņam.
“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: Runā uz Izraēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Izraēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp mani un Izraēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.” (2.Mozus 31:12-17) (BRI)
Vai šie vārdi nenorāda uz mums kā uz Dieva sevišķiem ļaudīm? Vai tie mums nesaka, ka, cik ilgi vēl būs laika, mums ar visu sirdi jānostājas par mums nozīmēto svēto atšķirību? Izraēla bērniem sabatu vajadzēja ievērot cauri visām paaudzēm “par mūžīgu”. Sabats savu nozīmi nav zaudējis. Tas joprojām ir zīme starp Dievu un Viņa ļaudīm, un tāds būs mūžīgi.
Aicināti par lieciniekiem
Septītās dienas adventisti ir likti pasaulē par sargiem un gaismas nesējiem sevišķā nozīmē. Viņiem uzticēts pēdējais brīdinājums bojā ejošajai pasaulei. Uz viņiem no Dieva Vārda spīd brīnišķa gaisma. Viņiem uzdots vissvarīgākais un vissvinīgākais darbs - pirmās, otrās un trešās eņģeļu vēsts pasludināšana. Cits tik ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs nav. Viņi nekam citam nedrīkst atļaut saistīt savu uzmanību.
Vissvarīgākās patiesības, kādas jebkad ir uzticētas mirstīgajiem, ir dotas mums, lai mēs tās pasludinām pasaulei. Šo patiesību pasludināšanai jābūt mūsu darbam. Pasaule ir jābrīdina, un Dieva ļaudīm jāattaisno tiem veltītā uzticība. Tie nedrīkst iesaistīties prātojumos, ne arī veikalnieciskos pasākumos ar neticīgajiem, jo tas aizkavētu darbu, ko tiem devis Dievs.
Kristus par saviem cilvēkiem saka: “Jūs esat pasaules gaisma.” (Mat.5:14) Tā nav mazsvarīga lieta, ka mums tiks skaidri atklāti Dieva nodomi un viņa plāni. Brīnišķīga ir priekštiesība spēt saprast Dieva gribu - kā tā atklāta drošajā praviešu vārdā. Tas mums uzliek smagu atbildību. Dievs sagaida, lai mēs šo Viņa doto atzīšanu sniegtu tālāk citiem. Viņš grib, lai brīdinājuma vēsts pasludināšanā apvienotos dievišķīgie un cilvēcīgie spēki.
Cik tālu sniedzas viņa izdevības, katrs viens, kas saņēmis patiesības gaismu, ir pakļauts tai pašai atbildībai, kāda bija Izraēla pravietim, kuram tika teikti vārdi: “Cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Izraēla namam, ka tev no Manas mutes jāklausās Vārds un tos jāmāca no Manas puses. Kad Es uz bezdievīgo saku: bezdievīgais, tu mirdams mirsi, - un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu bezdievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis.” (Ecec. 33:7-9)
Vai mēs gaidām , lai gala laika pravietojumi piepildās, pirms kaut ko par tiem sakām? Kāda būs tad nozīme jūsu vārdiem? Vai gaidīsim, lai pār pārkāpēju krīt Dieva sodības, pirms viņam stāstam, kā no tām izvairīties? Kur ir mūsu ticība Dieva Vārdam? Vai mums jāredz pravietojumu piepildīšanās, pirms ticam tam, ko viņš ir sacījis? Gaisma pie mums nonākusi skaidros staros, rādīdama, ka Kunga lielā diena ir tuvu klāt, tieši “pie durvīm”. Lasīsim un sapratīsim, pirms nav par vēlu.
Mums jābūt svētītiem kanāliem, pa kuriem Debesu dzīvībai jāplūst uz citiem. Svētajam Garam jāatdzīvina un jāpiepilda visa draudze, šķīstot un savienojot sirdis. Tiem, kas aprakti ar Kristu kristībās, jāceļas atjaunotā dzīvībā, sniedzot iespaidīgu Kristus dzīves attēlu. Mums uzdots svēts darbs. Mums uzliktais pienākums izteikts vārdos: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā; tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19,20) Jūs esiet aicināti glābšanas evaņģēlija pasludināšanas darbam. Debesu pilnībai jābūt jūsu spēkam.
Svēta dzīve
Ne tikai ar patiesības sludināšanu, ne tikai ar literatūras izplatīšanu mēs liecinām par Dievu. Atcerēsimies, ka Kristum līdzīga dzīve ir spēcīgākais pierādījums par labu kristietībai, bet mazvērtīgs kristieša raksturs pasaulē izdara vairāk ļauna nekā pasaules cilvēka raksturs. Pat visas uzrakstītās grāmatas nedos iespēju svēti dzīvot. Cilvēki neticēs sludinātāja svētrunai, bet gan draudzes dzīvei. Pārāk bieži no paaugstinājuma teiktās svētrunas iespaidu izposta to cilvēku dzīve, kas sevi apliecina par patiesības aizstāvjiem.
Dievs pasaules priekšā grib pagodināties savos cilvēkos. Viņš vēlas, lai tie, kas nes Kristus vārdu, ir Viņa pārstāvji savās domās, vārdos un darbos. Viņu domām jābūt tīrām un viņu vārdiem cēliem, un augšupceļošiem, vadot apkārtējos cilvēkus tuvāk Pestītājam. Kristus reliģijai jābūt ieaustai visā, ko viņi saka vai dara. Visiem viņu darbiem un biznesam jāizstaro Dieva klātbūtnes smarža.
Grēks ir ienīstams. Tas aptraipījis daudzu eņģeļu morālo skaistumu. Tas ienāca mūsu pasaulē un gandrīz iznīcināja Dieva tikumisko attēlu cilvēkā. Tomēr savā lielajā mīlestībā Dievs ir sagatavojis ceļu, pa kuru ejot cilvēks atkal var atgūt stāvokli, ko bija zaudējis padodoties kārdinātājam. Kristus nāca, lai stātos cilvēces priekšgalā un mūsu dēļ dzīvotu pilnīgam raksturam atbilstošu dzīvi. Tie, kas Viņu uzņem, piedzimst no jauna.
Kristus redzēja cilvēci grēka varenās pieaugšanas dēļ piederošu lielkungam, kurš valda pār varām gaisā. Viņš redzēja cilvēci ļoti mokāmies grēka verdzībā. Viņš arī saprata, ka bija jānāk varenākam spēkam, lai stātos pretī sātanam un to uzvarētu. “Tagad ir šīs pasaules tiesa,” Viņš sacīja, “…tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā.” (Jāņa 12:31) Viņš redzēja - ja cilvēcīgās būtnes Viņam ticētu, tad tām tiktu dots spēks stāvēt pretī kritušo eņģeļu pulkam, kura vārds ir leģions. Kristus savu dvēseli stiprināja ar domām, ka gatavojoties pienest šo brīnišķīgo upuri, šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā, tāpēc vīri un sievas caur Dieva žēlastību atkal varēs atgūt zaudēto.
Kristus spēkā un paklausot Viņa norādījumiem, vīri un sievas var dzīvot tādu dzīvi, kādu Kristus dzīvoja šai pasaulē. Cīņā pret sātanu viņi var saņemt tādu pašu palīdzību, kādu saņēma Kristus. Tie var būt vairāk kā uzvarētāji caur Viņu, kurš tos mīlēja un pats par tiem nodevās.
Tie, kas sevi sauc par kristiešiem, bet nedzīvo Kristum līdzīgu dzīvi, ir izsmiekls reliģijai. Katram, kura vārds ierakstīts draudzes grāmatā, pienākas pārstāvēt Kristu, parādot klusa un lēna gara rotājumu. Tiem jābūt Viņa lieciniekiem, norādot uz priekštiesībām, kādas sniedz kalpošana un strādāšana, vadoties pēc Kristus priekšzīmes. Šī laika patiesībai jāparādās visā savā spēkā to dzīvē, kas tic šai patiesībai, un tāda veidā tā jāsniedz pasaulei. Ticīgajiem savā dzīvē jāparāda patiesības svētījošais un izdaiļojošais spēks.
Kristus pārstāvji
Debesu Universa iedzīvotāji vēlas, lai Kristus sekotāji spīdētu līdzīgi gaismai pasaulē. Viņiem jāparāda žēlastības spēks, ko cilvēki saņem caur Kristus nāvi. Dievs vēlas, lai tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, savā dzīvē atklātu kristietības attīstības visaugstākās iespējas. Viņus pazīst kā Kristus pārstāvjus, un viņiem jāparāda, ka kristietība ir īstenība. Viņiem jābūt ticības vīriem, drošsirdīgiem vīriem, garīgi veseliem vīriem, kas nešauboties uzticas Dievam un Viņa apsolījumiem.
Visiem, kuri grib ieiet Dieva pilsētā, savā Zemes dzīves laikā ikvienā rīcībā jāatklāj Kristus. Tieši tas ir viņu - kā Kristus vēstnešu un liecinieku uzdevums. Tiem jānes skaidra, noteikta liecība pret visiem sliktiem ieradumiem, norādot grēciniekiem uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņš visiem, kas Viņu pieņem, dod spēku kļūt par Dieva bērniem. Atdzimšana ir vienīgais ceļš pa kuru mēs varam ieiet Dieva pilsētā. Tas ir šaurs, un vārti, pa kuriem mēs ieejam, ir šauri, bet pa to iet mums jāaicina vīri, sievas un bērni, mācot viņiem, ka, lai tiktu glābti, tiem vajadzīga jauna sirds un jauns gars. Vecās, mantotās rakstura īpašības ir jāuzvar. Dabīgajām dvēseles alkām (tieksmēm) ir jāmainās. Jāatstāj visa krāpšana, visa nepatiesība, viss ļaunums. Jādzīvo jauna dzīve, kas vīrus un sievas dara līdzīgus Kristum.
Nelokāma uzticība patiesībai
Ne ar ko savā dzīvē nedrīkst aizbildināties cilvēki, kuriem uzticēta tik svēta un svinīga vēsts, kādu nest esam aicināti mēs. Pasaule modri vēro septītās dienas adventistus, tāpēc, ka tā kaut ko zina par viņu ticības apliecību un augsto mērķi (standartu), un, redzot cilvēkus, kas nedzīvo saskaņā ar savu apliecību, tā uz viņiem raugās ar izsmieklu.
Tie, kas mīl Jēzu, savā dzīvē visu saskaņo ar Viņa gribu. Viņi ir izvēlējušies stāvēt Kunga pusē, un šo cilvēku dzīvei jābūt spilgtā pretstatā pasaules cilvēku dzīvei. Kārdinātājs nāks pie tiem ar saviem glaimiem un piedāvājumiem, sacīdams: “Visu to es gribu tev dot , ja tu mani pielūgsi.” Taču viņi zina, ka sātanam nav nekā, ko būtu vērts pieņemt, un tie atsakās padoties viņa kārdināšanām. Dieva žēlastībā viņi spēj turēties pie saviem pamatlikumiem neaptraipītā skaidrībā. Viņu tiešā tuvumā stāv svētie eņģeļi, un viņu stiprā pieķeršanās patiesībai stāsta par Kristu. Viņi vienmēr ir gatavi pildīt Kristus pavēles, nododot skaidru un izšķirošu liecību par patiesību. Viņi rāda, ka pastāv garīgs spēks, kas vīrus un sievas var darīt spējīgus ne sprīdi nenovirzīties no patiesības un taisnības, neskatoties ne uz kādiem cilvēku piedāvājumiem. Tādus cilvēkus godās Debesis, lai kur viņi atrastos, tāpēc, ka tie savu dzīvi pakļāvuši Dieva gribai, nedomājot par iespējamiem upuriem, kas tiem varētu būt.
Vispasaules vēsts
Gaismu, ko Dievs sniedzis saviem cilvēkiem, nedrīkst ieslēgt draudzēs, kas jau pazīst patiesību. Tai jāļauj spīdēt visās Zemes tumšajās vietās. Kas staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā, tie sadarbosies ar Pestītāju, atklājot citiem to, ko Pestītājs atklājis viņiem. Dievs grib, lai šim laikam doto patiesību darītu zināmu visām ciltīm, tautām, valodām un cilvēkiem. Šodien cilvēki pasaulē ir aizņemti ar dzīšanos pēc īslaicīgiem ieguvumiem un laicīgiem priekiem. Tūkstoš tūkstoši nemaz nedomā par dvēseļu glābšanu. Ir pienācis laiks, kad vēstij par Kristus drīzo atnākšanu jāatskan visā pasaulē.
Nemaldīgi pierādījumi liecina par gala tuvumu. Brīdinājums jāsniedz noteikti un skaidri. Ir jāsagatavo ceļš Miera Lielkunga nākšanai debesu padebešos. Vēl daudz darāms pilsētās, kurās nekad nav dzirdēta šī laika patiesība. Mums nav jādibina iestādes, kas lielumā un krāšņumā sacenstos ar pasaules iestādēm, bet Kunga Vārdā, ar nenogurstošu neatlaidību un neatslābstošu dedzību, kādu Kristus parādīja savā darbā, mums jāvirza uz priekšu Kunga lieta.
Kā tautai mums ļoti vajag pazemot savas sirdis Dieva priekšā, lūdzot piedot mūsu nolaidību evaņģēlija sludināšanas uzdevuma pildīšanā. Mēs dažās vietās esam izveidojuši lielus centrus, novārtā atstājot daudzas ievērojamas pilsētas. Uzņemsimies tagad mums norādīto darbu un pasludināsim vēsti, kurai cilvēkos jāatmodina izpratne par viņiem draudošajām briesmām. Ja katrs septītās dienas adventists būtu padarījis savu darba daļu, ticīgo skaits tagad būtu daudz lielāks. Visās Amerikas pilsētās atrastos cilvēki, kas ņemtu vērā vēsti par paklausību Dieva likumiem.
Dažās vietās vēsts par sabata ievērošanu ir atklāta skaidri un spēcīgi, bet citas vietas atstātas bez brīdinājuma. Vai cilvēki, kas pazīst patiesību, nepamodīsies savai atbildības izjūtai? Mani brāļi, jūs nedrīkstiet atļauties neizpildīt jums doto Pestītāja uzdevumu.
Itin viss Universā aicina tos, kas pazīst patiesību, pilnīgi nodoties patiesības pasludināšanai, kāda tā viņiem atklāta trešā eņģeļa vēstī. Tas, ko mēs redzam un dzirdam, sauc mūs pildīt savu pienākumu. Sātana spēku darbošanās liek katram kristietim nostāties savā pienākuma vietā.
Kādi strādnieki šodien ir vajadzīgi
Mums uzticētais darbs ir liels un svarīgs, un tajā vajadzīgi gudri, nesavtīgi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē pilnīgi nodoties nesavtīgām pūlēm glābt dvēseles. Taču šai kalpošanai nemaz nav vajadzīgi remdeni cilvēki, jo tādus Kristus nevar izlietot. Ir vajadzīgi vīri un sievas, kuru sirdis jūt līdz cilvēku ciešanām, un kuru dzīve liecina , ka tie saņem un dod tālāk gaismu, dzīvību un žēlastību.
Dieva ļaudīm, aizliedzot sevi un uzupurējoties, jānonāk ciešā savienībā ar Kristu, viņu vienīgajam mērķim jābūt žēlastības vēsts sniegšanai visā pasaulē. Daži strādās vienā veidā un citi citā, kā Kungs tos aicinās un vadīs. Taču tiem visiem jāstrādā kopā, cenšoties izveidot visu aptverošu un pilnīgu darbu. Tiem jāstrādā Kunga labā gan ar spalvu gan ar balsi. Patiesības iespiestais Vārds jāpārtulko dažādās valodās un jānes līdz Zemes galiem.
Mana sirds bieži jūtas nospiesta, tāpēc, ka tik daudzi, kas varētu strādāt, nedara neko. Viņi ir sātana kārdināšanu mērķis. No katra draudzes locekļa, kas pazīst patiesību, tiek sagaidīts, ka viņš strādās, kamēr vēl ir diena; jo nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Drīz mēs sapratīsim, ko nozīmē šī nakts. Zeme apbēdina Dieva Garu, un tas to atstāj. Tautas viena ar otru sanaidojušās. Notiek pasaulplaša gatavošanās karam. Nakts ir tuvu klāt. Draudzei ir jāatmostas un jāiziet darīt tai norādītais darbs. Katrs ticīgais, izglītots vai neizglītots, var nest vēsti.
Mūsu priekšā ir mūžība, priekškars gatavs pacelties. Par ko mēs domājam, pieķeroties savtīgajai ērtību mīlestībai, kamēr mums visapkārt iet bojā dvēseles? Vai mūsu sirdis kļuvušas pilnīgi nejūtīgas? Vai mēs nespējam ieraudzīt un saprast, ka mums ir darāms darbs citu labā? Mani brāļi un māsas, vai jūs esiet starp tiem, kam ir acis, bet, kas neredz, un kam ir ausis, bet, kas nedzird? Vai Dievs velti jums devis savas gribas atziņu? Vai veltīgi Viņš jums sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma par tuvojošos galu? Vai jūs ticiet Viņa Vārda ziņojumiem par notikumiem, kas nāk pār pasauli? Vai jūs ticiet, ka Dieva sodība jau draud skart Zemes iedzīvotājus? Kā tad jūs variet bezrūpīgi un vienaldzīgi nodoties mierīgai un ērtai dzīvei?
Ar katru aizejošo dienu mēs tuvojamies galam. Vai līdz ar to mēs nākam arī tuvāk Dievam? Vai mēs esam nomodā lūgšanās? Tiem, ar kuriem mēs dienu dienā satiekamies, vajadzīga mūsu palīdzība un vadība. Viņi var atrasties tādā gara stāvoklī, ka laikā teiktais Svētā Gara Vārds būs kā nagla īstā vietā. Rīt dažas no šīm dvēselēm var atrasties jau tur, kur mēs nekad tās vairs nevarēsim aizsniegt. Kāds ir mūsu iespaids uz šiem līdzceļotājiem? Ko mēs cenšamies darīt, lai tos mantotu Kristum?
Laika ir maz, un mūsu spēki ir jāorganizē, lai darītu plašāku darbu. Ir vajadzīgi strādnieki, kas aptver darba lielumu un tajā nesaistās saņemtās algas dēļ, bet gan izprotot gala tuvumu. Laiks prasa lielākas iemaņas un dziļāku svētošanos. Ak, man par to pastāvīgi jādomā, tā, ka esmu spiesta kliegt uz Dievu: “Pamodini un izsūti vēstnešus, kas pilnīgi apzinātos savu atbildību, vēstnešus, kuru sirdīs sista krustā elku dievu kalpošana savam es, kas atrodas visu grēku pamatā.”
Iespaidīgais skats
Nakts parādībās redzēju ļoti iespaidīgu skatu. Milzīga ugunīga bumba krita dažu lielu, skaistu un atsevišķi stāvošu namu vidū, un acumirklī tos iznīcināja. Es dzirdēju kādu sakām: “Mēs zinājām, ka Dieva sodībai jānāk pār zemi, bet mēs nezinājām, ka tā nāks tik drīz.” Citi, izmisuma un nāves baiļu pārņemti, sacīja: “Jūs zinājāt! Kāpēc tad jūs mums nesacījāt? Mēs to nezinājām.” Visās malās es dzirdēju atskanam līdzīgus pārmetumu vārdus.
Es atmodos lielu bēdu nomākta. Kad atkal aizmigu, man likās, ka atrodos lielā sanāksmē. Viens, kam bija autoritāte un vara, uzrunāja sapulcējušos, kuru priekšā bija atvērta pasaules karte. Viņš sacīja, ka karte rāda Dieva vīna kalnu, kas jāapstrādā un jākopj. Ja uz kādu spīd gaisma no Debesīm, tam tā jāatstaro tālāk uz citiem. Gaisma jāiededz daudzās vietās, un no šiem gaismas avotiem gaisma jāiededz arvien tālāk.
Tiks atkārtoti vārdi: “Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mat. 5:13-16)
Es redzēju gaismas plūsmas atspīdam no pilsētām un ciemiem, no Zemes augstām un zemām vietām. Dieva Vārds bija ņemts vērā, un rezultātā katrā pilsētā un ciemā Viņam tika celti pieminekļi. Viņa patiesība tika pasludināta visā pasaulē.
Tad šo karti aiznesa, un tās vietā nolika citu. Tajā gaisma spīdēja tikai nedaudzās vietās. Pārējā pasaule atradās tumsā, un tikai šur un tur bija redzami atsevišķi gaismas stari. Mūsu Pamācītājs sacīja: “Šī tumsa ir sekas cilvēku rīcībai, vadoties pēc sava prāta. Viņi ir nodevušies iedzimtajām un piekoptajām ļaunajām tieksmēm. Neuzticību, kļūdu meklēšanu un apvainošanu viņi ir darījuši par savas dzīves galveno uzdevumu. Viņu sirdis nav taisnas Dieva priekšā. Viņi savas sveces apslēpuši zem pūra.”
Ja katrs Kristus karavīrs būtu darījis savu uzdevumu, ja katrs sargs uz Ciānas mūriem bazūnei būtu devis skaidru skaņu, pasaule brīdinājuma vēsti jau būtu dzirdējusi. Bet darbs ir aizkavējies par daudziem gadiem. Cilvēkiem guļot, sātans netiešā veidā mums ir uzbrucis.
MISIJAS DARBS DZIMTENĒ
Dievs sagaida personīgu kalpošanu no katra, kam Viņš uzticējis šim laikam dotās patiesības atziņu. Ne visi var doties par misionāriem uz ārzemēm, bet visi var būt misionāri mājās - savās ģimenēs un pie kaimiņiem. Ir daudz veidu, kā draudzes locekļiem iespējams sniegt vēsti savai apkārtnei. Viens no vissekmīgākajiem veidiem ir derīga, izpalīdzīga, nesavtīga kristieša dzīve. Kam dzīves cīņa ir ļoti grūta, tas var atspirdzināt un stiprināt ar nelielu uzmanību, kas neko nemaksā. Laipni, sirsnīgi vārdi un maza uzmanība var likt atkāpties kārdināšanu un šaubu mākoņiem, kas nomāc dvēseli. Kristum līdzīgas līdzjūtības patiesa, sirsnīga, vienkārša izteiksme ir spēks, kas atver siržu durvis, kurām vajadzīgs smalkjūtīgs un saudzīgs Kristus Gara pieskāriens.
Kristus pieņem, pie tam ar lielu prieku, katru cilvēcīgu darba rīku, kas pakļaujas viņiem. Viņš cilvēcīgo savieno ar dievišķo, lai pasaulei darītu zināmu iemiesotās mīlestības noslēpumu. Runājot par to, lūdziet par to, dziediet par to un piepildiet pasauli ar Viņa patiesības vēsti un neatlaidīgi virzieties tālāk arī citos apgabalos.
Debesu augstāk attīstītās būtnes grib strādāt kopā ar cilvēcīgajiem darba rīkiem, lai atklātu pasaulei, kāds var kļūt cilvēks, un ko tas ar savu iespaidu var darīt bojā ejošo dvēseļu glābšanai. Tas, kas pats ir patiesi atgriezies, būs tā piepildīts ar Dieva mīlestību, ka ilgosies arī citiem līdzdalīt savu prieku. Kungs vēlas, lai Viņa draudze pasaulei atklāj svētuma skaistumu. Tai jāparāda kristīgās reliģijas spēks. Kristieša raksturam jāatstaro debesis. Tumsībā esošajiem jādzird patiesības un slavas dziesmas. Evaņģēlija labajām vēstīm, par tā apsolījumiem un apgalvojumiem mums jāpateicas, cenšoties darīt citiem labu. Šis darbs nogurušajām, samulsušajām un cietušajām dvēselēm nesīs debesu taisnības starus. Tas ir kā avots, kas atvērts nogurušajiem un izslāpušajiem ceļiniekiem. Pie katra žēlastības un mīlestības darba ir klāt Dieva eņģeļi.
Mūsu piemērs
Kristus darbam jābūt mūsu piemēram. Viņš pastāvīgi gāja apkārt darīdams labu. Dievnamā un sinagogās, pilsētas ielās, tirgus laukumā un darbnīcā, ezera malā un starp pakalniem Viņš sludināja evaņģēliju un dziedināja slimos. Viņa dzīve bija viena vienīga nesavtīga kalpošana, un tai jābūt mūsu mācību grāmatai. Viņa maigā, līdzjūtīgā mīlestība norāj mūsu savtīgumu un nejūtīgumu.
Kur vien Kristus gāja, visur Viņš savā ceļā kaisīja svētības. Cik daudzi no tiem, kas saka, ka tic Viņam, ir mācījušies Viņa laipnību, maigo mīlestību un līdzjūtību? Dzirdiet Viņa balsi runājam uz vājajiem, nogurušajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28) Nekas nenogurdināja Viņa pacietību un neizdzēsa Viņa mīlestību.
Kristus mūs aicina pacietīgi un neatlaidīgi strādāt to tūkstošu labā, kas iet bojā savos grēkos, izkaisīti visās zemēs, līdzīgi avāriju cietušiem kuģiem vientuļā krastā. Tiem, kam dalība pie Kristus godības, jābūt dalībai Viņa kalpošanas darbā, palīdzot vājajiem, nelaimīgajiem un izmisušajiem.
Lai cilvēki, kas uzņemas šo darbu, pastāvīgi mācās un pētī Kristus dzīvi. Lai tie neatslābstošā dedzībā izlieto katru spēju kalpošanā Kristum. Sirsnīgām, nesavtīgām pūlēm sekos dārgi augļi. No lielā Skolotāja darbinieki saņems visaugstāko izglītību. Taču tie, kas saņemto gaismu nedod tālāk, kādā dienā sapratīs, ka ir cietuši briesmīgu zaudējumu.
Cilvēcīgajām būtnēm nav tiesību domāt, ka pūlēm dvēseļu glābšanas darbā kaut kur ir robežas. Vai Kristus kādreiz paguris, darot savu darbu? Vai Viņš kādreiz atkāpās no upuriem vai grūtībām? Draudzes locekļiem jāpūlas tikpat nepārtraukti un neatlaidīgi, kā Viņš to darījis. Viņiem jābūt vienmēr gataviem iziet darbā paklausot Meistara pavēlēm. Kur vien mēs redzam darbu, kas jādara, mums tas arī jāuzņemas un jāpadara, pastāvīgi lūkojoties uz Jēzu. Ja mūsu draudzes locekļi šo pamācību būtu ievērojuši, tad Jēzum būtu mantotas simtiem dvēseļu. Ja katrs draudzes loceklis būtu darbīgs misionārs, tad evaņģēliju ātri pasludinātu visās zemēs, visiem ļaudīm, visām tautām un valodām.
Patiesu pūļu rezultāts
Lai šim laikam dotās patiesības pasludināšanas darbā tiek iesaistītas svētītas spējas. Ja ienaidnieka spēki tagad gūs uzvaru, tad tas notiks draudzes nolaidības dēļ, tai no Dieva uzticētajā darbā. Jau gadsimtiem ilgi mēs tiekam aicināti strādāt, tomēr daudzi turpina gulēt. Ja septītās dienas adventisti tagad atmodīsies un darīs tiem uzdoto darbu, tad patiesība skaidrās, noteiktās līnijās un Gara spēkā tiks pasludināta mūsu novārtā atstātajās pilsētās.
Ja strādātu no sirds, tad arī kļūs redzams Kristus žēlastības spēks. Sargiem uz Ciānas mūriem jābūt pilnīgā nomodā, un tiem jāatmodina citi. Dieva ļaudīm Viņa darbā jābūt tik nopietniem un uzticīgiem, ka to dzīve būtu pilnīgi brīva no katra savtīguma veida. Tad Viņa strādniekos valdīs vienprātība un atklāsies Kunga elkonis, spēks, kas bija redzams Kristus dzīvē. Atjaunosies uzticība, un mūsu vidū visas draudzes saistīs vienotība.
Dažādas kalpošanas nozares
Kungs savus ļaudis uzaicina sākt darbu dažādās nozarēs. Evaņģēlija vēsts jādzird ļaudīm kā pie lielajiem, tā pie mazajiem satiksmes ceļiem. Draudzes locekļiem evaņģelizācijas darbs jāstrādā savu kaimiņu mājās, kas vēl nav saņēmuši pilnīgus pierādījumus par šī laika patiesību.
Dievs aicina kristiešu ģimenes iet tuvākajā sabiedrībā, kas atrodas tumsā un maldos, gudri un neatlaidīgi strādāt priekš sava Meistara. Atsaukšanās uz šo aicinājumu prasa pašuzupurēšanos. Kamēr daudzi gaida, līdz tiks novērtēts katrs šķērslis, dvēseles pasaulē mirst bez cerības un bez Dieva. Pasaulīgu priekšrocību un apšaubāmu zinātnes atziņu dēļ ļoti daudzi ir gatavi iet apdraudētos apgabalos un paciest grūtības un trūkumu. Kur ir ļaudis, kas labprātīgi tā strādātu, lai stāstītu citiem par Pestītāju? Kur ir vīri un sievas, kas ir gatavi iet apgabalos, kas nepazīst evaņģēliju, lai tumsā esošajiem norādītu uz Pestītāju?
Mūsu literatūras izplatīšana
Daudziem no Dieva tautas jāiziet ar mūsu rakstiem vietās, kur vēl nekad nav pasludināts trešā eņģeļa vēsts. Mūsu grāmatas jāizdod dažādās valodās. Ar šīm grāmatām jāiziet kā kolportieriem - evaņģēlistiem, kas ir pazemīgi, uzticīgi cilvēkiem, nesot patiesību tiem, kas citādā veidā gaismu nekad nesaņemtu. Tiem, kas uzsāk strādāt šai nozarē, jābūt sagatavotiem arī ārstnieciskajam misijas darbam. Ir jāpalīdz slimajiem un cietējiem. Daudzi, kuru dēļ darīs šo žēlastības darbu, uzklausīs un pieņems dzīvības vārdus.
Grāmatu evaņģēlista darbs, kura sirdi pilda Svētais Gars ir bagāts ar brīnišķīgām iespējām darīt labu. Patiesības pasludināšana mīlestībā un vienkāršībā, ejot no mājas uz māju, ir saskaņā ar norādījumiem, kādus Kristus deva saviem mācekļiem, tos izsūtot pirmajā misijas ceļojumā. Daudzus var aizsniegt ar slavas dziesmām, ar pazemīgām, dziļi iejūtīgām lūgšanām. Klāt būs dievišķīgais Vadonis, kurš pārliecina sirdis. “Es esmu pie jums ikdienas, “ skan Viņa apsolījums. Pārliecināti par tāda Palīga pastāvīgo klātbūtni, mēs droši varam strādāt ticībā un cerībā.
Grāmatas, kas stāsta par Pestītāja drīzās nākšanas apsolījumu, tiem jānes no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi. Šie izdevumi jāpārtulko ikvienā valodā, jo evaņģēlijs ir jāpasludina visai pasaulei. Katram strādniekam Kristus apsola dievišķīgu palīdzību, kas viņa pūles darīs sekmīgas.
Tiem, kas jau ilgi pazīst patiesību, visā nopietnībā jāmeklē Kungs, lai viņu sirdis tiktu pildītas ar apņemšanos strādāt savu kaimiņu labā. Mani brāļi un māsas, apmeklējiet tos, kas dzīvo jūsu tuvumā, un centieties ar līdzjūtību un laipnību aizsniegt viņu sirdis. Strādājiet tādā veidā, kas novērš aizspriedumus, bet nevis tos rada. Un atceries, ka tiem, kas zina šim laikam doto patiesību un tomēr savas pūles aprobežo ar pašu draudzēm, atsakoties strādāt priekš saviem neatgrieztajiem kaimiņiem, būs jāatbild par neizpildītajiem pienākumiem.
Aizdodiet saviem kaimiņiem kādu no mūsu mazajām grāmatiņām. Ja viņu interese ir pamodusies, dodiet kādu lielāku grāmatu. Rādiet tiem “Daba un dzīve līdzībās”. Pastāstiet šīs grāmatas saturu un jautājiet, vai viņi to nevēlas. Ja viņiem tā jau ir, jautājiet, vai viņi nevēlas lasīt citas līdzīga rakstura grāmatas. Ja iespējams, meklējiet izdevības mācīt tiem patiesību. Patiesības sēkla jums jāsēj pie visiem ūdeņiem, kaut arī nav zināms, kas izdosies šajās vietās.
Darbs - ejot no mājas uz māju
Daudzos štatos ir čaklu, turīgu fermeru apmetnes, kurās nekad nav dzirdēta šī laika patiesība. Tādās vietās vajadzētu strādāt. Šo kalpošanas darba nozari lai uzņemas mūsu draudzes ierindas locekļi. Aizdodot vai pārdodot grāmatas, izplatot laikrakstus un kopīgi lasot Bībeli, vienkāršie draudzes locekļi varētu daudz darīt pie saviem kaimiņiem. Pildīti ar mīlestību uz dvēselēm, tie varētu pasludināt vēsti ar tādu spēku, ka daudzi atgrieztos.
Ģimenē bija apmetušies divi Bībeles strādnieki. Ar atvērtu Bībeli savā priekšā viņi pasludināja Kungu Jēzu Kristu, kā grēku piedodošu Pestītāju. Viņi Dievam pienesa nopietnu lūgšanu, un sirdis skāra Dieva Gara pārveidojošais iespaids. Viņu lūgšanas bija dzīvas un spēcīgas. Kad izskaidroja Dieva Vārdu, es redzēju, ka raksturs apgaismoja maigi, mirdzoši stari, un es klusu sacīju: “Izej uz lielceļiem un pie sētmalēm un spied tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns.” (Lūk. 14:23)
Dārgo gaismu pārnesa no kaimiņa uz kaimiņu. Sagrautie ģimenes altāri tiks atkal uzcelti, un daudzi atgriezās.
Mani brāļi un māsas, nododieties kalpošanai Kungam. Neatstājiet neizmantotu nevienu izdevību. Apmeklējiet slimos un cietējus un parādiet viņiem laipnu līdzjūtību. Jūs iespējams, dariet kaut ko, lai tos iepriecinātu un tiem būtu vieglāk dzīvot. Tādā veidā jūs variet aizsniegt viņu sirdis un kaut ko pateikt par Kristu.
Vienīgi mūžība atklās, cik šāda veida pūlēm var būt tālu sniedzošas sekas. Arī citi veidi, kā būt derīgam, atklāsies to priekšā, kas ir labprātīgi pildīt vistuvāk esošo pienākumu. Tagad nav vajadzības mācīt, daiļrunīgi sludinātāji, bet pazemīgi Kristum līdzīgi vīri un sievas, kas no Jēzus mācījušies lēnprātību un vienkāršību, un, kas, paļaudamies uz Viņa spēku, izies uz lielceļiem un sētmalās ar aicinājumu: “Nāciet, jo visas lietas ir sagatavotas.” (Lūk. 14:17)
Tie, kas ir gudri zemkopībā, augsnes apstrādāšanā, tie, kas prot uzcelt vienkāršas ēkas, var palīdzēt citiem. Viņi var darīt labu darbu un tai pašā laikā savos raksturos atklāt augstu priekšzīmi, kādu iegūt ir arī šo ļaužu priekštiesība. Lai zemkopji, finansisti, celtnieki un tie, kas prasmīgi dažādos citos amatos, iziet novārtā atstātajos laukos, kopj zemi, nodibina rūpniecības uzņēmumus, uzceļ paši sev vienkāršus mājokļus un sniedz saviem kaimiņiem atziņu par šī laika patiesību.
Darbs sievietēm
Sievietēm tāpat kā vīriešiem ir plašs lauks kalpošanai. Visiem ir vajadzīga palīdzība, ko sniedz prasmīga pavāre, šuvēja, kopēja un aukle. Apmāciet nabadzīgo ģimeņu sievietes, gatavot ēdienus, pašām šūt un izlabot apģērbu, kopt slimos un pareizi rūpēties par ģimeni. Pat bērnus vajadzētu mācīt veikt mazus mīlestības un žēlastības darbus to labā, kas ir mazāk laimīgi.
Mājas kā misijas darba lauks
Lai vecāki neaizmirst lielo misijas lauku, kas atrodas viņu priekšā mājās. Katra māte ar tai uzticētiem bērniem ir saņēmusi svētu uzdevumu no Dieva. “Ņem šo dēlu, šo meitu,” saka Dievs, “un audzini to Man. Veido viņu raksturus līdzīgus skaistām celtnēm, lai tie varētu mūžīgi mirdzēt Kunga pagalmos.” Gaisma un godība, kas nāk no Dieva troņa, neatstās uzticīgu māti, kad tā cenšas mācīt bērnus pretoties ļaunā iespaidiem.
Darbs katram
Katram roku pārim ir darāms nopietns darbs. Lai katra kustība ir domāta cilvēces pacelšanai. Ir tik daudz cilvēku, kam vajadzīga palīdzība. Sirds, kas nedzīvo, lai patiktu sev, bet, lai būtu par svētību tiem, kas saņēmuši tikai nedaudz svētību, jutīsies apmierināta un atspirdzināta. Lai pamostas katrs kūtrais un ieskatās dzīves īstenībā. Ņemiet Dieva Vārdu un pētiet tā lappuses. Ja jūs esiet vārda darītāji, tad dzīve tiešām jums būs darba pilna īstenība, un jūs redzēsiet bagātu atalgojumu.
Kungam Viņa lielajā plānā vieta ir katram. Nevajadzīgi podi nevienam netiek dāvināti. Ja arī kādam liekas, ka tam maz spēju, tomēr Kungam priekš viņa ir vieta, un viens pods, uzticīgi izlietots padarīs tieši to darbu, kam Dievs to paredzējis. Nepieciešamas ir pat pazemīga būdiņas iemītnieka spējas darbam, ejot no mājas uz māju, un te tas var paveikt daudz vairāk nekā visspožākais talants.
Mūsu priekšā ir tūkstotis iespēju būt derīgiem. Mēs žēlojamies, ka patlaban tik maz varam darīt, lai gan dažādas un neatliekamas vajadzības prasa kā naudu, tā pašus cilvēkus. Ja mēs strādātu visā nopietnībā, tad jau tagad iespējas un līdzekļus varētu pavairot simtkārtīgi. Ceļu aizsprosto savtība un savu iegribu apmierināšana.
Draudzes locekļi, lieciet gaismai spīdēt. Lai jūsu balsis ir dzirdamas pazemīgās lūgšanās, liecībās pret nesātību, pret šīs pasaules ģeķībām un izpriecām, un arī šī laika patiesības pasludināšanā. Jūsu balss, jūsu iespaids un jūsu laiks - viss ir Dieva dāvanas, un tās jāizlieto dvēseļu mantošanā Kristum.
Apmeklējiet savus kaimiņus un parādiet, ka esiet ieinteresēti viņu dvēseļu glābšanā. Atmodiniet darbam katru garīgu spēju. Tiem, kurus jūs apmeklējiet, stāstiet, ka visu lietu gals ir tuvu. Kungs Jēzus Kristus atvērs viņu siržu durvis un paliekoši ietekmēs viņu prātu.
Centieties vīrus un sievas atmodināt no viņu garīgās vienaldzības. Stāstiet tiem, kā jūs atradāt Jēzu un cik laimīgi esat , kopš jūs kalpojiet viņiem. Stāstiet, kādas svētības jūs saņemiet, sēžot pie Jēzus kājām un mācoties dārgās mācības no Viņa Vārda. Stāstot par kristieša dzīves prieku un līksmību, jūsu siltie, dedzīgie vārdi tos pārliecinās, ka esiet atraduši sevišķi vērtīgu pērli. Lai jūsu priecīgie, iedrošinošie vārdi rāda, ka jūs tiešām esiet atraduši augstāku ceļu. Tāds ir īstais misijas darbs, un , to darot, daudzi atmodīsies kā no sapņa.
Kad pildot savu ikdienas darbu, Dieva ļaudis var citus vadīt pie Kristus. To darot, tie izjutīs brīnišķīgu prieku, ka Pestītājs ir viņu tuvumā. Nav jādomā, ka tiem jāpaļaujas tikai uz savām vājajām pūlēm. Kristus tiem dos vajadzīgos vārdus, kas atspirdzinās, iedrošinās un stiprinās nabaga cīnošās un tumsā esošās dvēseles. Redzot, ka Pestītājs piepilda savus apsolījumus, stiprāka kļūst viņu pašu ticība. Ne tikai viņi būs par svētību citiem, bet darbs, ko tie dara priekš Kristus, nesīs svētības viņiem pašiem.
Ir daudzi, kuri var un kam vajadzētu darīt darbu, ko es te runāju. Mani brāļi, manas māsas, ko jūs dariet priekš Kristus? Vai jūs centieties būt par svētību citiem? Vai jūsu lūpas izsaka laipnus, līdzjūtīgus un mīlestības pilnus vārdus? Vai jūs nopietni pūlaties, lai citus mantotu Pestītājam?
Darba nedarīšanas sekas
Misijas darbs ir strādāts samērā maz. Kāds ir iznākums? Kristus dotās patiesības nav mācītas. Daudzi Dieva ļaudis nepieaug žēlastībā. Daudzi izjūt nepatiku un vēlēšanos sūdzēties. Tiem, kas nav palīdzējuši citiem ieraudzīt šī laika patiesības lielo nozīmi, jājūtas ar sevi neapmierinātiem. Sātans jūt viņu piedzīvojumu īpatnību un vada tos uz kritizēšanu un kļūdu meklēšanu. Ja tie visiem spēkiem censtos uzzināt un darīt Dieva gribu, tad viņi izjustu tādu nastu par bojā ejošajām dvēselēm, ka nekas tos nespētu atturēt pildīt uzdevumu: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15)
Aicinājums uz nepārtrauktu darbu
Kungs aicina savus ļaudis uzmosties no miega. Visu lietu gals ir tuvu. Kad tie, kas pazīst patiesību, kļūs par Dieva līdzstrādniekiem, tad parādīsies taisnības augļi. Misijas darbā atklātā Dieva mīlestība daudzus pamodinās ieraudzīt savas personīgās dzīves grēcīgumu. Tie sapratīs, ka pagātnē viņu savtība tiem nav ļāvusi būt par derīgiem Dieva līdzstrādniekiem. Dieva mīlestības atklāsme nesavtīgā kalpošanā citiem lika daudzām dvēselēm ticēt Dieva Vārdam tādam, kā to lasām.
Dievs savus ļaudis vēlas atspirdzināt ar Svētā Gara dāvanu, kristot tos no jauna Savā mīlestībā. Draudzē Gara trūkums nedrīkst valdīt. Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Svētais Gars nāca pār gaidošajiem, lūdzošajiem un ticošiem mācekļiem ar tādu pilnību un spēku, ka aizsniedza katru sirdi. Arī nākotnē Zemi apgaismos Dieva godība. No cilvēkiem, kas svētījušies caur patiesību, pasaulē izplūdīs svēts iespaids. Zemi apņems žēlastības atmosfēra. Svētais Gars strādās pie cilvēku sirdīm, saņemot un rādot tiem Dieva lietas.
Misionāru ģimenes
Daudz, daudz vairāk varētu padarīt priekš Kristus, ja visi, kam ir patiesības gaisma, īstenotu patiesību dzīvē. Ir veselas ģimenes, kuras varētu būt misionāri, personīgi strādājot un pūloties priekš Meistara ar čaklām rokām un darbīgām smadzenēm, atrodot jaunas metodes Viņa darba sekmēšanai. Ir sirsnīgi, gudri un līdzjūtīgi vīri un sievas, kas varētu daudz darīt Kristus labā, ja tie nodotos Dievam, spiestos Viņam tuvāk un meklētu Viņu no visas sirds.
Mani brāļi un māsas, piedalieties personīgi dvēseļu glābšanas darbā. Šis darbs dos dzīvību un spraigumu garīgajiem spēkiem. Dvēselē iespīdēs Kristus gaisma. Jūsu sirdīs paliks Pestītājs, un Viņa gaismā jūs redzēsiet gaismu.
Svētījieties Dieva darbam pilnīgi. Viņš ir jūsu stiprums, un Viņš būs jums pie labās rokas, palīdzot piepildīt Viņa žēlastības pilnos nodomus. Ar personīgām pūlēm aizsniedziet ap jums esošos cilvēkus. Iepazīstieties ar tiem. Sludināšana nepadarīs to darbu, kas jāpadara. Dieva eņģeļi ies jums līdz dzīvokļos, kurus jūs apmeklēsiet. Šo darbu nevar padarīt pilnvarotie cilvēki. To nepaveiks aizdota vai iedota nauda. To nepadarīs svētrunas. Apmeklējot cilvēkus, sarunājoties, lūdzot kopā ar tiem un simpatizējot viņiem, jūs mantosiet sirdis. Tas ir visaugstākais misijas darbs, ko jūs variet darīt. Lai to darītu, jums vajadzīga apņēmīga, neatlaidīga ticība, nenogurstoša pacietība un dziļa mīlestība uz dvēselēm.
Atrodiet pieeju ļaudīm, kuru tuvumā jūs dzīvojiet. Stāstiet tiem par patiesību, lietojiet vārdus, kas izsacītu Kristum līdzīgu līdzjūtību. Atcerieties, ka Kungs Jēzus ir mūsu Paraugs. Viņš aplaista sēto sēklu. Viņš atgādinās jums vārdus, kas aizsniegs sirdis. Ticiet, ka Dievs atbalstīs nesavtīgus svētījušos strādniekus. Paklausība, bērnam līdzīga ticība, paļaušanās uz Dievu,- nesīs mieru un prieku. Nesavtīgā mīlestībā un pacietīgi strādājiet visu labā, ar kuriem jūs nonākiet saskarē. Neparādiet nepacietību. Neizsakiet nevienu nelaipnu vārdu. Lai jūsu sirdīs mīt Kristus mīlestība un uz jūsu lūpām laipnības likums.
Ir neizprotami, ka tur, kur vajadzētu būt simts strādniekiem, tagad strādā tikai viens. Debesu Universs brīnās par vienaldzību, aukstumu un to cilvēku kurlajām ausīm, kas sevi apliecina par Dieva dēliem un meitām. Patiesībā mīt dzīvs spēks. Izejiet ticībā un pasludiniet patiesību, paši būdami par to pārliecināti. Lai tie, kuru dēļ jūs strādājiet, redz, ka patiesība jums tiešām ir dzīva īstenība.
Attīstība caur kalpošanu
Tie, kas savu dzīvi nodod Kristum līdzīgai kalpošanai, zina, kas ir patiesa laime. Viņu intereses un lūgšanas sniedzas tālāk par viņiem pašiem. Cenšoties palīdzēt citiem, viņi paši aug. Viņi iepazīstas ar visplašākajiem plāniem, ar visaizkustinošākiem pasākumiem, un kā viņi paši lai neaug, nostājoties dievišķajā gaismas un svētību straumē. Tādi cilvēki saņem gudrību no Debesīm. Tie kļūst arvien vairāk un vairāk vienoti ar Kristu visos viņu plānos. Tad nav iespējams garīgi stāvēt uz vietas. Pastāvīga saskare ar interesēm, kas like sevi aizmirst, ar cēliem centieniem, kas prasa augstu un svētu darbību, uzvar savtīgo godkāri un egoismu.
NEPIECIEŠAMA NOPIETNA PIEPŪLE
Kristus kalpiem kā Viņa pārstāvjiem Gara spēkā jānodod liecība par savu Vadoni. Visām viņu pūlēm jāpauž Pestītāja dziļās ilgas glābt grēciniekus. Žēlastības pilno uzaicinājumu, ko vispirms izteica Kristus, jāpārņem cilvēku balsīm, un tam jāatskan visā pasaulē. “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) (BRI) Draudze lai saka : “Nāc!” Katrs spēks draudzē jāiesaista Kristus pusē. Kristus sekotājiem jāapvienojas, lai ar visiem spēkiem pūloties, pasaules uzmanību pievērstu Dieva Vārda pravietojumiem, kas strauji piepildās. Neticība un spiritisms pasaulē gūst stipru ietekmi. Vai tie, kuriem dota liela gaisma, turpinās palikt auksti un neuzticami?
Mēs dzīvojam tieši pie bēdu laika robežas, un mūs gaida grūtības, kādas nespējam pat iedomāties. Spēki, kas nāk no apakšas, vada cilvēkus karā pret Debesīm. Cilvēcīgās būtnes ir sabiedrojušās ar sātaniskajiem spēkiem, lai pasludinātu Dieva likumus par spēkā neesošiem. Pasaules iedzīvotāji ļoti ātri kļūst līdzīgi Noasa dienu cilvēkiem, kurus aizskaloja plūdi, un līdzīgi Sodomas iedzīvotājiem, kurus iznīcināja uguns no debesīm. Sātana spēki strādā, lai atturētu cilvēkus no mūžīgajām patiesībām. Ienaidnieks sakārtojis lietas atbilstoši saviem mērķiem. Laicīgais darbs, pasaulīgie pasākumi, sports un jaunākā mode aizņem vīru un sievu prātus. Izpriecas un nederīga lasāmviela sabojā saprātu. Pa plato ceļu, kas ved mūžīgā bojā ejā, iet liels un organizēts ļaužu pulks. Pasaule, piepildīta ar varas darbiem, uzdzīvi un dzeršanu, ietekmē draudzi. Dieva likums, taisnības dievišķais standarts, tiek atzīts par nevajadzīgu.
Šai laikā - nomācošas netaisnības laikā - jaunai dzīvībai, kas nāk no visas dzīvības Avota, jāpārņem tos, kuru sirdīs ir Dieva mīlestība, un tiem jāiziet pasaulē, lai ar spēku pasludinātu vēsti par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Viņiem nopietni un nenogurstoši jāpūlas glābt dvēseles. Viņu piemēram jābūt tādam, kas uz apkārtējiem cilvēkiem atstātu labu un paliekošu iespaidu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanas pārākuma priekšā tiem visas citas lietas jāuzskata par zaudējumu.
Mūsos tagad vajadzētu valdīt saspringtai nopietnībai. Mūsu snaudošie spēki jāpamodina nenogurstošām pūlēm. Strādniekiem, kas svētījušies, jāiziet darba laukā, sagatavojot Ķēniņam ceļu un iegūstot uzvaru jaunās vietās. Mans brāli un mana māsa, vai jums neko nenozīmē zināt, ka katru dienu kapā aiziet nebrīdinātas un neglābtas dvēseles, nezinot par mūžīgas dzīvības vajadzību un viņu dēļ Pestītāja pienesto salīdzinošo upuri? Vai tas jums nav nekas, drīz pasaulei būs jāatbild Jehovam par Viņa likumu pārkāpšanu? Debesu eņģeļi brīnās, redzot, ka tie, kam jau tik daudzus gadus ir gaisma, patiesības lāpu vēl nav ienesuši zemes tumšajās vietās.
Mūsu atpirkšanai pienestā upura bezgalīgā vērtība atklāj patiesību, ka grēks ir briesmīgs ļaunums. Šo radības kauna traipu Dievs būtu varējis notīrīt, iznīcinot grēciniekus no Zemes virsas. Bet Viņš “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) (BRI) Kāpēc tad mēs neesam nopietnāki un dedzīgāki? Kāpēc tik liels skaits kūtro? Kāpēc visi, kas sakās mīlam Dievu, necenšas pamācīt savus kaimiņus un biedrus, ka nedrīkst vairs ilgāk atstāt neievērotu tik lielu pestīšanu?
Līdzjūtības trūkums
Starp tiem, kas sevi šodien sauc par kristiešiem, ir ārkārtīgs līdzjūtības trūkums pret neizglābtajām dvēselēm. Ja mūsu sirds nepukst saskaņā ar Kristus sirdi, kā mēs tad varam saprast tā darba svētumu un svarīgumu, uz kuru esam aicināti ar vārdiem: “Esiet nomodā par dvēselēm kā tādi, kam būs jādod norēķins.” Mēs runājam par kristiešu misiju. Mūsu balss skaņa ir dzirdama; bet vai mēs par dvēselēm domājam ar tādām pat maigām sirds ilgām kā Kristus?
Pestītājs bija nenogurstošs strādnieks. Viņš savu darbu nemēroja stundās. Viņa laiks, Viņa sirds un Viņa spēks - viss bija atdots darbam cilvēces labā. Visas dienas bija pilnīgi veltītas darbam un naktis pavadītas lūgšanās, lai spētu uzvarēt viltīgo ienaidnieku visā tā krāpjošajā darbībā un gūtu spēkus darīt Savu cilvēces pacelšanas un atjaunošanas darbu.
Cilvēks, kas mīl Dievu, savu darbu nemēros ar astoņu stundu sistēmu. Viņš strādās visas stundas un nekad neatradīsies ārpus sava pienākuma. Visur, katrā laikā un katrā vietā, viņš atradīs izdevības strādāt priekš Dieva. Kad vien būs izdevība, viņš darīs labu. Visur, kur vien viņš ies, tas izplatīs jauku smaržu. Viņa dvēseli apņems dziedinoša atmosfēra. Viņa pareizi nokārtotās dzīves skaistums un dievbijīgās sarunas citos cilvēkos iedvesīs ticību, cerību un drosmi.
Ir vajadzīgi sirds misionāri. Lēkmjveidīgas pūles dos maz labuma. Mums nav jāpievērš citu cilvēku uzmanība. Mūsu dedzībai un nopietnībai jābūt dziļai.
Dvēseļu glābšanas darbs ir jāvirza uz priekšu uzbrūkošā veidā, neskatoties uz nikno pretestību, briesmām, zaudējumiem un cilvēcīgām ciešanām. Kādā cīņā, kad bija atsisti ienaidnieka uzbrūkošie pulki, karognesējs neatkāpās, bet palika uz vietas, no kuras karaspēks atkāpās. Pulka komandieris sauca, lai viņš karogu nes līdzi pulkam, kas atkāpjas, bet karognesējs atbildēja: “Vediet ļaudis pie karoga!” Šis ir darbs, kas jādara katram uzticīgam karognesējam, - vadīt cilvēkus pie karoga. Dievs aicina strādāt no visas sirds. Mēs visi zinam, ka daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, dzīvo grēkā, kas izpaužas drosmes un enerģijas trūkumā, lai ietu pie karoga paši un vestu sev līdz tos, kas saistīti ar viņiem.
No visām zemēm atskan maķedonieša sauciens: “Nāc un palīdzi mums!” Dievs mūsu priekšā atvēris laukus, un, ja tikai cilvēcīgie darba rīki būtu sadarbojušies ar dievišķīgajiem spēkiem, daudzas, daudzas dvēseles būtu mantotas patiesībai. Taču Kungu apliecinošie ļaudis ir aizmiguši viņiem uzticētajā darbā, un daudzās vietās tas paliek gandrīz neskarts. Dievs ir sūtījis vēsti pēc vēsts, cenšoties uzmodināt mūsu ļaudis, lai tie kaut ko darītu, un darītu to tagad. Bet uz saucienu: “Ko Es sūtīšu?” , tikai nedaudzi ir atbildējuši: “Še es esmu, sūti mani.” (Jes. 6:8)
Kad no draudzes būs aizslaucīts laiskuma un kūtruma negods, tad žēlojošā laipnībā atklāsies Kunga Gars. Būs redzams dievišķīgs spēks. Draudze redzēs Kunga Cebaota gādīgo darbu. Patiesības gaisma atspīdēs skaidros, spēcīgos staros, un kā apustuļu laikā daudzas dvēseles atgriezīsies no maldiem pie patiesības. Zemi apgaismo Kunga godība.
Debesu eņģeļi jau ilgi ir gaidījuši uz cilvēku līdzdalību - draudzes locekļiem,- lai ar tiem sadarbotos lielajā darbā, kas vēl jādara. Viņi gaida uz tevi. Darbības lauks ir tik milzīgs, plāni tik plaši, ka katra svētījusies sirds jutīsies pamudināta iesaistīties kalpošanā kā instruments dievišķīgo spēku rokās.
Tai pat laikā strādās arī ļaunie spēki. Kamēr Dieva žēlastības spēki strādās caur sevi atdodošām cilvēcīgām būtnēm, sātans liks darbā savus spēkus, uzliekot pienākumus visiem, kas pakļaujas viņa pārvaldei. Būs daudz kungu un daudz Dievu. Būs dzirdams sauciens: Redzi, še ir Kristus,” un “Redzi, tur ir Kristus”. Visur parādīsies sātana viltīgie plāni, cenšoties novērst vīru un sievu uzmanību no patreizējā pienākuma. Notiks zīmes un brīnumi, bet ticības acs visās izpausmēs ieraudzīs krāšņās un ļoti bijājamās nākotnes vēstnešus un uzvaru, kas sagaida Dieva ļaudis.
Strādājiet, ak strādājiet, domājot par mūžību! Vienmēr atcerieties, ka svētītai jātiek katrai spējai. Ir darāms liels darbs. Lai lūpas bez liekulības saka lūgšanu: “Lai Dievs par mums apžēlojas un mūs svētī, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums;… ka virs zemes Tavs ceļš top zināms, starp visām tautām tava pestīšana.” (Ps. 67:2,3)
Tie, kas kaut vai ierobežotā mērā sapratīs, ko viņiem un līdzcilvēkiem nozīmē pestīšana, staigās ticībā un nojautīs cilvēces milzīgās vajadzības. Viņu sirdis pukstēs līdzjūtībā, redzot mūsu pasaulē plaši izplatīto trūkumu - masu nabadzību, kas cieš, trūkstot uzturam un apģērbam, un cilvēku tūkstošu morālo nabadzību, kas nolemti drausmīgam liktenim, ar ko salīdzinot fiziskās ciešanas pilnīgi nobāl.
Lai draudzes locekļi atceras, ka viņu vārdu atrašanās draudzes grāmatās tos neizglābs. Viņiem jāpierāda, ka Dievs tos ir atzinis, ka tie ir strādnieki, kuriem nav jākaunas. Dienu no dienas tiem jāveido savs raksturs saskaņā ar Kristus norādījumiem. Tiem jāpaliek Viņā, pastāvīgi vingrinoties ticībā uz Viņu. Tā viņi uzaugs līdz pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū, veselīgi, priecīgi, pateicīgi kristieši, kurus Dievs vada arvien skaidrākā un skaidrākā gaismā. Ja viņu dzīve nebūs tāda, tad tie atradīsies starp ļaudīm, kuru balsis kādā dienā pacelsies rūgtās vaimanās: “Pļauja ir pagājusi, augļu laiks pagalam, un mana dvēsele nav atpestīta! Kāpēc es nebēgu pie stiprā patvēruma? Kāpēc es jokojos ar savas dvēseles pestīšanu un pretojos žēlastības Garam?”
“Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzas.” (Cef. 1:14) Lai mūsu kājas ir apautas ar evaņģēlija kurpēm, gatavas iet uz priekšu jebkurā brīdī. Dārga ir katra stunda, katra minūte. Mums nemaz nav laika, ko varētu izlietot savu iegribu apmierināšanai. Mums visapkārt ir dvēseles, kas iet bojā grēkos. Katru dienu kaut kas ir jādara Mūsu Kunga un Meistara dēļ. Katru dienu mums dvēselēm jānorāda uz Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus.
“Tāpēc ir jūs esiet gatavi: jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, Cilvēka Dēls nāks.” (Mat. 24:44) Naktī ejot gulēt, nožēlojiet un izsūdziet katru grēku. Tā mēs darījām, kad 1844.gadā cerējām sastapt savu Kungu. Tagad šis lielais notikums ir tuvāk nekā tad, kad mēs palikām ticīgi. Esiet vienmēr gatavi, vakarā, rītā, dienas vidū, lai atskanot saucienam: “Redzi, Līgavainis nāk! Izejiet Viņam pretī!” Jūs varētu, kaut vai no miega atmodināti, iziet Viņu satikt ar uzpostiem un degošiem lukturiem.
“BEZ MAKSAS ESIET DABŪJUŠI, BEZ MAKSAS DODIET”
Sevis upurēšana ir Kristus mācību pamatdoma. Tā bieži ir atklāta un uzsvērta tādā valodā, kas liekas valdonīga (autoritatīva), jo Dievs redz - lai glābtu cilvēku, cita ceļa nav - no viņa ceļa jānogriež savtība, kuru neatstājot, tiktu izsaukta visas būtnes pagrimums.
Kristus kļuva nabags, lai mēs varētu būt “neizsakāmi lielas, mūžīgas un pastāvīgas godības” (2.Kor.4:17) dalībnieki. Mums jāparāda tā pati uzupurēšanās, kas Viņu vadīja nodot Sevi krusta nāvei, lai cilvēcīgajām būtnēm būtu iespējams iegūt mūžīgu dzīvību. Visos mūsu līdzekļu izlietošanas gadījumos jācenšas piepildīt Tā griba, kas ir visu kristiešu pūļu alfa un omega.
Visus līdzekļus, ko varam ietaupīt, mums jāiegulda Kunga mantu namā. Šos līdzekļus prasa nabadzīgi, neapstrādāti lauki. No daudzām zemēm atskan sauciens: “Nāciet un palīdziet mums.” Mūsu draudzes locekļiem vajadzētu justies dziļi ieinteresētiem iekšējā un ārējā misijā. Pašaizliedzīgi pūloties pacelt patiesības karogu jaunos laukos, tie paši saņems lielas svētības. Šai darbā ieguldītā nauda nesīs bagātus augļus. Jaunatgrieztie, līksmojoties Dieva Vārda gaismā, savukārt dos līdzekļus, lai patiesību sniegtu tālāk citiem.
Dieva devība
Dievs mums dod sistemātiski, labprātīgi un bagātīgi. Katra zemes svētība nāk no Viņa rokas. Kas notiktu, ja Kungs mitētos izliet pār mums Savas dāvanas? Kāds šausmīgs ciešanu un vajadzību kliedziens tad paceltos no zemes! Ik dienas mums nepieciešama pastāvīga Jehovas labumu straume.
Radītāja līdzjūtīgā mīlestība ir radījusi šo pasauli un to arī uztur. Dievs ir visu lietu Devējs. Viņš prasa, lai daļu no pārpilnības, ko Viņš mums devis, mēs atdodam atpakaļ Viņam. Domā par rūpēm un gādību, kādu no Viņa bauda zeme, saņemot lietu un Saules starus savā laikā, lai augu valsts varētu zelt un plaukt. Viņš savas dāvanas sniedz taisniem un netaisniem. Vai Viņa svētību saņēmēji neparādīs savu pateicību, dodot no saviem līdzekļiem, lai palīdzētu cietušai cilvēcei?
Pie glābjošās patiesības atzīšanas ir jāvada daudz dvēseļu. Pazudušais dēls atrodas tālu no sava tēva mājām un badā iet bojā. Mums jājūt viņam līdz. Vai esiet padomājuši par Dieva izturēšanos pret tiem, kas iet bojā savos grēkos? Raugieties uz Golgātu! Dievs “deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Domājiet par Pestītāja nesalīdzināmo mīlestību. Kad mēs vēl bijām grēcinieki, Kristus nomira, lai glābtu mūs no mūžīgās nāves. Atbildot lielajai mīlestībai, ar kādu Kristus mūs ir mīlējis, jums Viņam jāpienes savi pateicības upuri. Jums pateicībā jāupurē pašiem sevi. Jūsu laikam, jūsu spējām un jūsu līdzekļiem - visam jātiecas pretī pasaulei lielā mīlestības straumē, lai glābtu pazudušos. Jēzus ir devis jums iespēju pieņemt Viņa mīlestību un priecīgi strādāt kopā ar Viņu šīs mīlestības jaukās smaržas iespaidā. Viņš prasa, lai jūs savus īpašumus izlietotu nesavtīgā kalpošanā, lai Viņa dvēseļu glābšanas plāns ar spēku ietu uz priekšu. Viņš cer, ka jūs Viņa darbam atdosiet nedalītu enerģiju.
Vai jūs vēlaties nodrošināt savu mantu? Ielieciet to rokās, kurās redzamas krusta nāves naglu zīmes. Paturiet to sev, un tā jums kļūs par mūžīgu zaudējumu. Dodiet to Dievam, un no šī acumirkļa jūsu īpašums nesīs Viņa parakstu. Tas ir apzīmogots ar viņa nemainīgumu. Vai vēlaties priecāties par savu bagātību? Tad izlietojiet to par svētību cietējiem.
Palīdzība, kas nepieciešama pasaulei
Mūsu darba lielais apjoms no Dieva ļaudīm prasa labprātīgu devību. Āfrikā, Ķīnā, Indijā ir tūkstoši, pat miljoni, kas nav dzirdējuši patiesības vēsti. Tie ir jābrīdina. Jūras salas gaida uz Dieva atzīšanu. Šajās salās jādibina skolas, jāsagatavo studenti, kas ietu uz pieejamām augstākām skolām, lai tur saņemtu izglītību un audzināšanu, lai atgrieztos dzimtajās salās sniegt tālāk citiem saņemto gaismu.
Daudz darāms mūsu pašu zemē. Ir jāieiet daudzās pilsētās un tās jābrīdina. Evaņģēlistiem vajadzētu atrast ceļu visās vietās, kur cilvēku prāti izprot svētdienas likumu un reliģijas mācīšanu skolās. Dieva darbu kavē septītās dienas adventistu nolaidība tiem piešķirto izdevību izmantošanā. (Šeit un turpmāk -sastādītāja pasvītrojums)
Kungs mūs darījis par saviem namturiem. Viņš mūsu rokās ielicis līdzekļus, lai tos uzticīgi izlietotu. Viņš prasa, lai mēs atdodam Viņa īpašumu. Viņš paturējis desmito par Savu svēto daļu, kas jāizlieto, izplatot evaņģēliju visās pasaules malās. Mani brāļi un māsas, atzīstiet un atstājiet savu savtīgumu, un pienesiet Kungam dāvanas un ziedojumus. Nesiet Viņam arī savu desmito, ko jūs esiet atturējuši. Nāciet, nožēlojiet savu nolaidību.
Pārbaudiet Kungu, kā Viņš jūs ir aicinājis darīt. “Un jūsu dēļ Es rāšu ēdēju, lai tas jums nemaitā zemes augļus un lai vīna koks tīrumā jums nav neauglīgs, saka Kungs Cebaots.” (Mal. 3:11)
Mūsu savtīgums - šķērslis Dieva darbā
Man doti norādījumi, ka notiek desmitā aizturēšana, kuru vajadzētu uzticīgi nodot Kunga mantnīcā, lai atbalstītu sludinātājus un misionārus, kas atver ļaudīm Rakstus un strādā, iedami no mājas uz māju. Personīga savtība ir ļoti aizkavējusi pasaules iepazīstināšanu ar evaņģēliju. Daži, pat starp tiem, kas sevi apliecina par kristiešiem, nespēj saprast, ka evaņģēlija darbs jāuztur ar līdzekļiem, kurus Kristus tiem ir devis. Lai varētu virzīt uz priekšu visā pasaulē iesākto darbu, ir vajadzīga nauda. Tūkstoši un atkal tūkstoši iet bojā grēkos, un līdzekļu trūkums kavē patiesības sludināšanu, kas jādzird visām tautām un ciltīm, valodām un ļaudīm. Ir cilvēki, kas gatavi iziet kā Kunga vēstneši, bet, tāpēc, ka mantu namā trūkst līdzekļi, tos nevar izsūtīt uz vietām, kur ļaudis lūdz, lai kāds nāktu un mācītu tiem patiesību.
Mūsu pasaulē ir daudzi, kas ilgojas dzirdēt dzīvības vārdus. Bet kā viņi var dzirdēt bez sludinātāja? Kā var neatbalstot kādu izsūtīt tos mācīt? Dievs grib, lai par Viņa strādniekiem uzmanīgi rūpētos. Tie ir Viņa īpašums, un, ja tie ir spiesti strādāt, kaitējot savai veselībai, tad ar to Dievs ir apkaunots. Viņš ir apkaunots arī tad, ja līdzekļu trūkuma dēļ uz nabadzīgajiem laukiem nevar izsūtīt strādniekus.
Lai mūsu draudzes locekļi nesūdzas par Vispasaules Savienības vadītājiem, ka tie nespēj apmierināt pieaugošās prasības pēc cilvēkiem un līdzekļiem, bet tā vietā lai nodod dzīvu liecību par patiesības spēku, aizliedzot sevi un devīgi dodot darba virzīšanai uz priekšu. Lai mūsu māsas ietaupa, atsakoties no tērpu dārgajiem rotājumiem. Atteiksimies no katra nevajadzīga izdevuma. Lai ikviena ģimene Kungam pienes savus desmitos un dāvanas.
Žēlsirdīgie Dieva kalpi
Tie, kas ir patiesi atgriezušies, sevi uzskatīs par Dieva īpašuma izdalītājiem, un līdzekļus, ko Viņš ielicis to rokās, labprāt dos darba virzīšanai uz priekšu. Ja būtu ievēroti Kristus vārdi, tad Viņa mantu namā būtu pietiekoši līdzekļu darba vajadzībām. Viņš vīriem un sievām pietiekoši ir uzticējis līdzekļus žēlastības un labdarības plānu realizēšanai dzīvē. Viņš pavēl, lai Viņa līdzekļu namturi savu naudu atdotu izsalkušo pabarošanai, kailo apģērbšanai un evaņģēlija pasludināšanai nabagiem. Bez uzupurēšanās nav iespējams sasniegt rakstura pilnību.
Mūsu darba vēsturē nekad nav bijis svarīgāks laiks par pašreizējo. Mums dota Malaķijas 3.nodaļas vēsts, kas mūsu acu priekšā tur godīguma nepieciešamību attiecībā pret Kungu un Viņa darbu. Mani brāļi, nauda, ko jūs lietojiet, lai pirktu un pārdotu, un gūtu peļņu, kļūs jums par lāstu, ja jūs atturēsiet Kungam to, kas viņam pieder. Līdzekļus, kas jums uzticēti Dieva darba virzīšanai uz priekšu, jāizlieto evaņģēlija izplatīšanai visās pasaules daļās.
Mēs esam Kristus liecinieki, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka laicīgas intereses un laicīgi plāni aizņem mūsu laiku un uzmanību. Uz spēles ir liktas daudz augstākas intereses. “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības.” (Mat. 6:33) Kristus labprāt un priecīgi nodeva Sevi Dieva nodoma piepildīšanai. Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Vai mums grūti aizliegt sevi, ja ņemam vērā visu to, ko Viņš ir darījis? Vai atsacīsimies kļūt par Kristus ciešanu dalībniekiem? Viņa nāvei vajadzētu saviļņot katru mūsu būtnes daļiņu, liekot mums atdot Viņa darbam visu, kas mums ir un kas mēs esam. Pārdomājot visu, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis, mūsu sirdīm vajadzētu pildīties ar pateicību un mīlestību, atsakoties no visas savtības. Kādu pienākumu sirds varētu atteikties pildīt, izjūtot Kristus mīlestības spiedošo varu?
Vai mums pašaizliedzīgi nevajadzētu darīt visu, ko vien spējam, lai sekmētu Dieva žēlastības darbu? Vai mēs varam uzlūkot dievišķo pazemošanos un pretimnākšanu, Dieva Dēla ciešanas, neizjūtot vēlēšanos, lai arī mums būtu atļauts upurēt kaut ko priekš Viņa? Vai iespēja strādāt kopā ar Viņu nav augsts gods? Viņš atstāja Savu Debesu dzimteni, lai meklētu mūs. Vai nekļūsim Viņa apakšgani, uzmeklējot pazudušos un noklīdušos? Vai neparādīsim savā dzīvē Viņa dievišķīgo maigumu un līdzjūtību?
Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu uzmanīgi un rūpīgi. Viņš vēlas, lai tie visās vietās būtu taupīgi. Ja strādnieki misijas laukos saņemtu līdzekļus, ko cilvēki atdod par dārgām mēbelēm un sevis greznošanai, tad Kristus krusta uzvara jau būtu izplatījusies ļoti tālu.
Ne visi var pienest lielas dāvanas, ne visi spēj veikt lielus darbus un brīnišķīgas lietas, tomēr visi var parādīt pašaizliedzību, visi var atklāt Pestītājam līdzīgu nesavtīgumu. Daži Kunga mantnīcā spēj atnest lielas dāvanas, citi var dot tikai artavas, tomēr Kungs pieņem visas no sirds pienestās dāvanas.
Mēs lūdzam naudu, ko izdod par nevajadzīgām lietām. Mani brāļi un māsas, neizšķiediet naudu, pērkot to, kas nav nepieciešams. Jums var likties, ka šīs mazās summas neko nenozīmē, tomēr daudz mazu summu izveidos lielu kapitālu. Atsakieties no visāda veida izšķērdības. Neizdabājiet sev ne ar ko, kas kalpo tikai ārišķībai. Jūsu nauda domāta dvēseļu glābšanai. Lai visi dod sistemātiski. Daži varbūt nevar dot lielas summas, bet visi var katru nedēļu kaut ko nolikt savam Meistaram. Lai bērni dara savu daļu. Lai vecāki māca bērnus taupīt sīknaudu un dot tos Kungam. Evaņģēlija sludināšana jāuztur ar pašaizliedzību un upuriem. Dieva ļaužu pašaizliedzīgās pūles ievadīs ticībā citus cilvēkus, un tie atgriezušies savukārt palielinās ziedojumu summas Kunga darba virzīšanai uz priekšu.
Nepārprotami pierādījumi liecina, ka gals ir tuvu. Ir jāsagatavo ceļš Miera Lielkunga nākšanai. Lai mūsu draudzes locekļi nesūdzas, ka tik bieži tiek aicināti dot. Kas spiež tik bieži izdarīt šos aicinājumus? Vai tā nav straujā misijas pasākumu pieaugšana? Vai lai mēs, atsakoties dot, to aizkavējam? Vai lai aizmirstam, ka esam Dieva līdzstrādnieki? No katras draudzes vajadzētu pacelties pie Dieva lūgšanām pēc lielākas nodošanās un labprātīgākas devības. Mani brāļi un māsas, neprasiet samazināt izdevumus evaņģēlija darbā. Kamēr vēl ir dvēseles, kas jāglābj, mūsu līdzdalība dvēseļu glābšanas darbā nedrīkst samazināties. Draudze nevar ierobežot savu darbu, neaizliedzot Kungu. Ne visi var iet par misionāriem uz ārzemju laukiem, bet visi var dot līdzekļus virzot uz priekšu ārzemju misijas darbu.
Ir jāapgūst jaunas sfēras, un mums vajadzīga jūsu palīdzība. Vai ignorēsim mums doto uzdevumu un ļausim, lai pazūd ar šo uzdevumu saistīto apsolījumu piepildīšanās? Vai Dieva ļaudis kļūs bezrūpīgi un vienaldzīgi, un atsacīsies dot no saviem līdzekļiem Dieva darba tālākai attīstībai? Vai viņi to var atļauties, nesaraujot savienību ar Dievu? Viņi varbūt domās ar to kaut ko ietaupīt, bet tas ir briesmīgs ietaupījums, kas tos noliks tur, kur viņi būs šķirti no Dieva.
Mani brāļi un māsas, ir pārāk vēls, lai laiku un spēku veltītu kalpošanai sev. Lai pēdējā diena jūs neatrod bez debesu mantas. Centieties atbalstīt krusta uzvaras gājienu, centieties apgaismot dvēseles, strādājiet savu līdzcilvēku glābšanā, un jūsu darbs izturēs uguns pārbaudi.
Katrs patiess un pašuzupurīgs strādnieks Dieva darbā būs gatavs dot un pats nodoties citu labā. Kristus saka: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs, un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu.” (Jāņa 12:25) Nopietni un asprātīgi pūloties palīdzēt, kur palīdzība ir vajadzīga, patiess kristietis pierāda savu mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem. Viņš kalpojot var pazaudēt dzīvību, bet, kad atnāks Kristus, lai sakrātu pie sevis Savus dārgakmeņus, tad Viņš to atkal atradīs.
Mani brāļi un manas māsas, neizšķiediet daudz laika un naudas sev, savam ārējam izskatam. Tie, kas tā rīkojas, ir spiesti atstāt nedarītas daudzas lietas, kas iepriecinātu citus, sniedzot viņu nogurušajām sirdīm siltu iepriecu. Mums visiem jāmācās, kā uzticīgi izmantot izdevības, kādas tik bieži sastopam, lai citu cilvēku dzīvē ienestu gaismu un cerību. Kā mēs varam izlietot šīs izdevības, ja mūsu domas pievērstas mums pašiem? Egoistisks cilvēks zaudē neskaitāmas izdevības darīt to, kas nestu svētības viņam un citiem. Kristus kalpa pienākums ir visos apstākļos sev jautāt: Ko es varu darīt, lai palīdzētu citiem? Tas, kurš darījis vislabāko, sekas jāuztic Dievam.
Dievs katram cilvēkam ir paredzējis prieku, ko vienādi var baudīt kā bagātais, tā nabagais,- prieku, kas mājo tīrās domās un nesavtīgā rīcībā, prieku, kas saņemams, sakot līdzjūtīgus vārdus un darot laipnus darbus. No tiem, kas kalpo šādā veidā, atspīdēs Kristus gaisma, apmirdzot daudzu bēdu aptumšotās dzīves.
Jūs variet tikt kārdināti ieguldīt savu naudu zemes īpašumos. Varbūt tādu padomu jums dos bērni. Taču vai jūs nevariet rādīt labāku ceļu? Vai nauda jums nav uzticēta tāpēc, lai ar to rīkotos gudri un to dotu mijējam, tā kā Kungs atnākot atrastu, ka podu skaits ir dubultojies? Vai jūs nespējiet saprast, ka viņš vēlas, lai jūs savus līdzekļus izlietotu, palīdzot celt sapulču namus un iekārtojot sanatorijas?
Mums tagad dvēseles jāvērtē augstāk par naudu. Ja jūs šai pasaulē ziniet kaut ko vērtīgāku par dvēseļu glābšanas darbu, darbu, kurā ieguldītie līdzekļi nestu labākus augļus, vai nedarīsiet arī mums to zināmu, lai varam apsvērt tā vērtību?
Es baidos, ka daudzi no mūsu ļaudīm nesaprot Dieva darba svarīgumu. Kāds, kuram es rakstīju, lūdzot naudu, atbildēja: “Es saņēmu jūsu vēstuli, kurā mani lūdzāt aizdot naudu. Taču gadījās zemes gabals, ko pēc bērnu domām man būtu vajadzējis pirkt, un ietaupītos līdzekļus es ieguldīju šai zemes gabalā.” Cik daudz labāk priekš šī brāļa būtu bijis, ja viņš savu naudu būtu ieguldījis sanatoriju iekārtošanā, kurās liecinātu par patiesību šim laikam, vai skolās kas mūsu jaunatnei nodrošinātu labākos iespaidus, un kurās jauniešus audzinātu un sagatavotu par misionāriem Dievam.
Mani brāļi un māsas, ieguldiet savus līdzekļus kristīgu misijas punktu nodibināšanā, no kuriem atspīdētu patiesības gaisma, aicinot dvēseles pie Dieva. Viena patiesi atgriezusies dvēsele, kļūdama par misionāru Dieva labā, mantos Pestītājam vēl citas dvēseles.
Dievs pats ir noteicis plānus Sava darba virzīšanai uz priekšu, un Viņš Savus ļaudis bagātīgi apgādājis ar līdzekļiem tā, ka tie uz viņa aicinājumu palīdzēt var atbildēt: “Kungs, Tavs pods ir nopelnījis citus podus.”
Ja tie, kam uzticēta Dieva nauda, būs uzticīgi, nesot viņiem aizdotos līdzekļus Kunga mantu namā, tad viņa darbs strauji ies uz priekšu. Patiesībai tad tiks mantotas daudzas dvēseles, un Kristus atnākšanas diena tiks pasteidzināta. Vīriem un sievām jānāk saskarē ar patiesiem, nopietniem un sirsnīgiem strādniekiem, tādiem strādniekiem, kas pūlas dvēseļu labā, apzinoties, ka viņiem būs jādod atskaite. Visi, kas kaut kādā mērā ir kristīti ar apustuļu garu, jutīsies spiesti kļūt par Dieva misionāriem. Ja viņi būs patiesi, stipri ticībā, ja viņi savu kungu nepārdos peļņas dēļ, bet vienmēr atzīs dievišķo virsvaldību un uzraudzību, tad Dievs tiem līdzinās ceļu, un tos bagātīgi svētīs. Viņš tiem palīdzēs kļūt par Viņa laipnības, mīlestības un žēlastības pārstāvjiem, un Kunga godība tos pavadīs. Debesu pagalmos būs līksmība un prieks - tīrs, debešķīgs prieks, kas pildīs strādnieku sirdis. Lai glābtu bojā ejošās dvēseles, atklāsies Debesu žēlastība.
Tādā veidā mūsu pasaulē jāvirza uz priekšu Dieva darbs. Uzticīgiem namturiem Kunga nauda jāiegulda Viņa mantu namā, lai varētu izsūtīt strādniekus uz visām pasaules malām. Draudzei virs zemes jākalpo Dievam pašaizliedzīgi un ar upuriem. Tā jāvada uz priekšu darbs un jāiegūst viskrāšņākās uzvaras.
Mīlestība pret pazudušajām dvēselēm noveda Kristu pie Golgātas krusta. Mīlestība pret dvēselēm vadīs mūs uz pašaizliedzību un upuriem, lai glābtu tos, kas iet bojā. Atdodot kungam Viņa īpašumu, Kristus sekotāji sakrāj bagātības, kas piederēs viņiem, kad tie dzirdēs vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps… ieej sava Kunga priekā”, “Kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis, un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.” (Mat. 25:21; Ebr. 12:2) Prieks, redzot mūžīgi izglābtas dvēseles, būs atvieglojums visiem, kas seko Pestītāja pēdās.
“Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis, kā Viņš ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)
Debesu Kungs pienesa dārgu upuri. Dievišķā labvēlība izlējās pār mums visos savos neizdibināmajos dziļumos, vairāk dot Dievam nebija iespējams. Viņš “tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Kāpēc jūsu pateicība ir tik ierobežota? Salīdzinot ar lielo mīlestības straumi, kas plūst uz mums no Tēva, tā līdzīga tikko manāmai ūdens virsmas kustībai.
Zīmes, kas vēstī Kristus otro nākšanu, strauji piepildās. Vai ļaudis tiks atstāti neziņā par lielo priekšā stāvošo notikumu un nesagatavoti sagaidīs šo bijājamo dienu? Debesis pasaules glābšanai pienesušas pilnīgu upuri. Vai tie, kas sakās mīlam Dievu un turam Viņa baušļus, pret cilvēku dvēselēm paliks vienaldzīgi? Nē, nē! Viņi tādi nedrīkst būt.
Tiem, kas saņēmuši tagadējās patiesības gaismu, ar nenogurstošu dedzību jāiziet darbā, sniedzot šo gaismu tumsā esošajiem. Ar svētošām pūlēm, pašaizliedzīgi un pašuzupurīgi viņiem jāstrādā Izraēla Dieva spēkā. Šī vēsts ir jānes uz citām zemēm, tā jāpasludina mūsu pašu zemes pilsētās un ciemos. Nogurušie un smagi nomāktie ilgojas pēc patiesības vēsts, kas tiem sniegtu atvieglinājumu un mieru Kristū. Kas nesīs šo vēsti cilvēkiem, kas to nekad nav dzirdējuši? Kas rūpēsies par Dieva godu un meklēs viņa prieku, tuvinot grēciniekus Tā kājām, Kurš upurēja Savu dzīvību ikvienas dvēseles labad? Kas cilvēku priekšā paaugstinās Pestītāju kā “Dievs Jēru, kas nes pasaules grēkus?” (Jāņa 1:29)