Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZEI IV
LIECĪBA DRAUDZEI Nr. 26
BĪBELES BIOGRĀFIJAS.
Bībelē aprakstītie dzīves gājumi ir uzticamas vēsturiskas ziņas par patiesām personām. Sākot ar Ādamu, no visām nākošajām paaudzēm līdz apustuļu laikam mums ir skaidras, neizpušķotas ziņas par to, kas patiesi noticis, un patiesi, neviltoti cilvēku piedzīvojumi. Daudzi brīnās, ka inspirētā vēsture stāsta par tādiem notikumiem krietnu cilvēku dzīvā, kas aptraipa viņu tikumisko raksturu. Neticīgie ar lielu gandarījumu pieķeras šiem grēkiem un smejas par vainīgajiem. Inspirētie Raksti nav melojuši, nav atturējušies svētās vēstures lappusēs paust ziņas, ko apēno cilvēcīgas vājības un kļūdas. Dieva rakstītāji rakstījuši, kā Svētais Gars pavēlējis, no savas puses nekādā veidā neiespaidodami darbu. Viņi uzrakstījuši burtisku patiesību, atklājuši nopietnu, atbaidošu patiesību, bet mūsu ierobežotais prāts pilnīgi nespēj saprast tādas rīcības iemeslus.
Tas, ka patiesība nav izskaistināta un galveno personu grēki nav noklusēti, ir viens no vislielākajiem Rakstu uzticamības pierādījumiem. Daudzi grib uzspiest pārliecību, ka par ikdienas dzīves notikumiem ir viegli stāstīt. Tomēr pierādījies, ka cilvēkam nav iespējams bezpartejiski aprakstīt savus laikabiedrus; un gandrīz tikpat grūti ir nenovirzīties no noteiktās patiesības, atstāstīt viena vai vairāku cilvēku dzīves stāstu, ar kuriem mēs esam iepazinušies. Cilvēka prāts ir tā pakļauts aizspriedumiem, ka gandrīz neiespējami kādu lietu aplūkot bezpartejiski. /l0/ Vai nu aprakstītās personas kļūdas ir spilgti izceltas, vai arī viņa tikumi atmirdz neaptumšotā spožumā, atbilstoši tam, vai rakstītājs bijis noskaņots par vai pret šo personu. Lai arī cik bezpartejisks vēsturnieks vēlētos būt, tomēr visi piekritis, ka patiesam būt ir ļoti grūti.
Bet, pateicoties dievišķam svaidījumam, kas paceļ pāri cilvēcīgai vājībai, iespējams atstāstīt vienkāršu, skaidru un kailu patiesību. Cik daudz ir uzrakstīts biogrāfiju par nevainojamiem kristiešiem, kas savā ikdienas mājas dzīvē un savās attiecībās pret draudzi mirdz kā neaptraipīti dievbijības piemēri. Nekāda vaina neaptumšo viņu svētuma skaistumu, un nav uzrakstīta neviena kļūda, kas atgādinātu mums, ka viņi bijuši tikai pīšļi, pakļauti parastajām cilvēcīgajām kārdināšanām. Bet, ja inspirētā spalva būtu rakstījusi viņu dzīves stāstu, cik savādāki gan tad viņi parādītos. Tad atklātos cilvēcīgās vājības, cīņa ar savtīgumu, svētulību un lepnumu, varbūt ari kādi apslēpti grēki un pastāvīgais karš starp garu un miesu. Pat personīgās, slepenās dienasgrāmatas neatklāj savās lappusēs rakstītāja grēcīgos darbus. Reizēm ir atzīmētas cīņas ar ļaunumu; bet parasti tikai tad, ja taisnība ir guvusi uzvaru. Tanīs var būt patiesi labo darbu un cēlo pūļu apraksts; tā tas var būt, ja rakstītājs ir godīgi apņēmies pareizi attēlot savu dzīvi dienasgrāmatā. Bet cilvēkam ir gandrīz neiespējami vaļsirdīgi uzrakstīt savus pārkāpumus, tāpēc ka mūsu draugiem var būt iespēja tanīs ieskatīties.
Ja mūsu labo Bībeli būtu sarakstījuši neinspirēti cilvēki, tad tā izskatītos pavisam citāda, un maldīgajam mirstīgajam, kas cīnās ar dabīgajām vājībām un viltīgā ienaidnieka kārdināšanām, tās pētīšana atņemtu drosmi cīņai. Bet tagad Bībeles vēsturē mums ir pareizi aprakstīti ievērojamu personību reliģiskie piedzīvojumi. Cilvēki, kas baudīja Dieva labvēlību un kuriem uzticēja lielas atbildības, reizēm krita kārdināšanās un grēkoja tieši tāpat, kā mēs tagad cīnāmies, šaubāmies un bieži maldāmies. Bet mūsu izmisušajām sirdīm ir labi zināt, ka caur Dieva žēlastību viņi varējuši gūt jaunus spēkus, lai celtos pāri /11/ savai ļaunajai dabai; un, to atceroties, arī mēs paši esam gatavi no jauna uzsākt cīņu.
Senā Izraēla kurnēšana, pretošanās un neapmierinātība, kā arī varenie brīnumdarbi, kas notika viņu labā, un sodi par viņa elku dievību un nepateicību ir uzrakstīti mūsu labā. Senā Izraēla piemērs dots par brīdinājumu Dieva tautai, lai tā varētu izvairīties no neticības un izbēgt Viņa dusmām. Ja ebreju noziegumi būtu izlaisti no Svētajiem Rakstiem un uzskaitīti būtu tikai viņu labie darbi, tad viņu dzīves vēsture nevarētu mums sniegt tik vērtīgas pamācības.
Neticīgie un tie, kas mīl grēku, atvaino savus noziegumus, atsaucoties uz to cilvēku ļaunumu, kuriem Dievs deva autoritāti vecos laikos. Viņi spriež, ka, ja šie svētie viri padevās kārdinājumam un grēkoja, tad nav ko brīnīties, ka arī viņi ir vainojami netaisnos darbos; viņi liek saprast, ka galu galā viņi nemaz nav tik slikti, tāpēc ka tādi visiem zināmi noziedzības piemēri ir bijuši jau pirms viņiem.
Taisnīguma princips ir prasījis patiesīgu notikumu atstāstījumu par labu visiem, kas jebkad lasīs Svētos Rakstus. Šeit mēs redzam dievišķās gudrības pierādījumu. No mums prasa paklausību Dieva likumiem, un mēs esam iepazīstināti ne tikai ar sodu, kas sekos nepaklausībai, bet mums par labu un par brīdinājumu ir atstāstīta ari Ādama un Ievas dzīve Paradīzē un Dieva pavēļu nepaklausīšanas bēdīgie rezultāti. Ziņojums ir pilnīgs un skaidrs. Ir uzrakstīts cilvēkam dotais likums Ēdenē un aprakstīts arī sods, kas sekos nepaklausības gadījumā. Tad seko stāsts par kārdināšanām, krišanu un sodu, ko uzlika mūsu maldīgajiem vecākiem. Viņu piemērs mums ir dots kā brīdinājums pret nepaklausību, lai mēs būtu droši, ka grēka alga ir nāve, ka Dieva taisnā atmaksa nekad neizpaliks un ka Viņš no Saviem radījumiem prasa stingru Viņa pavēļu ievērošanu. Kad bauslību pasludināja uz Sinaja kalna, cik noteikti to saistīja ar sodu; cik droša bija atmaksa, kas sekos šis bauslības pārkāpšanai, un cik skaidri aprakstīti gadījumi, kas pierāda šo patiesību! /12/
Inspirētā spalva, uzticīga savam uzdevumam, stāsta mums par grēkiem, kas pārvarēja Noasu, Latu, Mozu, Ābrahāmu, Dāvidu un Zālamanu, un ka pat Elijas stiprais raksturs briesmīgajā pārbaudījumā padevās kārdinājumam. Uzticīgi ir aprakstīta Jonas nepaklausība un Izraēla elku dievība. Svētais Gars, kas paceļ cilvēka sirds priekškaru, atklāj Pētera Kristus aizliegšanu, aso strīdu starp Pāvilu un Barnabu, praviešu un apustuļu dzīve ar visām viņu kļūdām un neprātu, kas domāts par mācību visām nākošajām paaudzēm. Ja viņiem nebūtu bijis vājību, tad viņi būtu bijuši vairāk nekā cilvēki, un mūsu grēcīgā daba nonāktu izmisumā, pastāvīgi tiecoties aizsniegt šādu augstu stāvokli. Bet, redzot viņus cīnāmies un krītam, un atkal drosmīgi ceļamies un caur Dieva žēlastību uzvaram, arī mēs gūstam drosmi un gribu pretoties mūsu kritušās dabas radītajiem šķēršļiem.
Dievs vienmēr uzticīgi sodījis noziegumu. Viņš sūtīja praviešus, lai brīdinātu vainīgos, lai uzrādītu viņu grēkus un paziņotu par tiem nākošo sodību. Kas jautā, kāpēc Dieva Vārdam tik skaidri jāizceļ Viņa ļaužu grēki, ka zobgaļiem ir ko smieties un svētajiem jāraud, tiem vajadzētu ņemt vērā, ka viss ir uzrakstīts viņiem par mācību, lai viņi varētu izvairīties no aprakstītā ļaunuma un atdarinātu tikai Kungam kalpojošo cilvēku taisnīgumu.
Mums ir vajadzīgas tieši tādas pamācības, kādas Bībele mums dod, jo līdz ar uzrādītajiem grēkiem ir aprakstīta arī atmaksa, kas tiem sekojusi! Grēkos kritušā cilvēka bēdas un grēku nožēla, un grēkiem slimās dvēseles vaimanas aizsniedz mūs no pagātnes un stāsta, ka cilvēkam toreiz tāpat kā tagad ir vajadzīga Dieva piedodošā žēlastība. Tas viss mums māca, ka, lai gan Dievs soda noziegumu, tomēr Viņš jūt arī līdzi un piedod grēkus nožēlojošam grēciniekam.
Savā aizgādībā Kungs atradis par labu pamācīt un brīdināt Savus ļaudis dažādos veidos. Savu prātu Viņš tiem darījis zināmu ar tiešām pavēlēm, Svētajiem Rakstiem un caur praviešu Garu. Mans darbs ir bijis runāt skaidri par Dieva ļaužu kļūdām un maldiem. Ja kādu zināmu cilvēku /13/ grēki ir nesti gaismā, tad tas nav pierādījums, ka viņi Kunga acīs sliktāki par daudziem citiem, kuru krišanas nav uzrakstītas. Man rādīts, ka es pati nedrīkstu sev izvēlēties darbu, bet ka man pazemīgi jāpaklausa Dieva prātam. Maldi un nepareizības to cilvēku dzīvē, kas sevi atzīst par kristiešiem, ir uzrakstītas par mācību tiem, kam iespējams krist tādās pat kārdināšanās. Viena cilvēka piedzīvojumiem jākalpo kā bākas ugunīm, lai brīdinātu citus par bīstamajām klintīm.
Tādā veidā ir atklāti sātana viltīgie plāni un cilpas un cik svarīgi ir veidot pilnīgu kristīgu raksturu, kā arī līdzekļi, kādā veidā to var panākt. Tā Dievs norāda, kas nepieciešams Viņa svētību iegūšanai. Daudzos viegli pamostas pretestības gars, ja norāj viņu īpatnējos grēkus. Mūsu paaudze vēlas: "Runā uz mums mīlīgi!" Bet pravieša Gars runā tikai patiesību. Netaisnība un noziegumi ir atrodami visur un mīlestība pie daudziem, kas saucas par Kristus sekotajiem, izdziest. Viņi ir akli pret siržu ļaunumu un neizjūt savu vājo un bezpalīdzīgo stāvokli. Dieva žēlastība paceļ priekškaru un parāda viņiem, ka aiz visa notiekošā ir Kāda acs, Kas redz viņu apslēptās vainas un viņu rīcības motīvus.
Vispār pazīstamo draudžu grēki ir nomazgāti pilnīgi balti. Daudzi locekļi piekopj visrupjākos netikumus un ir iegrimuši noziegumos. Bābele ir kritusi un palikusi par cietumu visiem nešķīstiem un negantiem putniem! Visatbaidošākie laikmeta grēki atrod patvērumu zem kristietības mēteļa. Daudzi pasludina Dieva baušļus par atceltiem, un viņi dzīvo saskaņā ar savu ticību. Ja nav nekādu likumu, tad nav arī nekādu pārkāpumu un nekāda grēka; jo grēks ir bauslības pārkāpšana.
Miesīgais prāts ir ienaidā ar Dievu un saceļas pret Viņa gribu. Lai tas tikai nomet paklausības jūgu, tad tas neapzinīgi ieslīdēs nesavaldītos noziegumos. Netaisnība un noziegumi valda starp tiem, kas skaisti runā par skaidru un pilnīgu reliģijas brīvību. Viņu izturēšanās Kungam riebj, /14/ un viņi ir dvēseļu ienaidnieka līdzstrādnieki. Nesaskatīta paliek atklātas patiesības gaisma; un svētuma skaistums ir viņiem tikai kā ēna.
Ir tiešām jābrīnās, redzot, uz cik nedrošiem pamatiem daudzi ceļ savu cerību uz Debesīm! Viņi zobojas par Bezgalīgā Dieva likumiem, it kā gribēdami To kaitināt, un Viņa Vārdus viņi padara par neko. Pat sātans, pazīdams dievišķos likumus, neuzdrošinātos teikt tādus vārdus, kādus runā daži bauslību ienīstošie sludinātāji no katedras; tomēr viņš līksmojas par viņu Dieva zaimošanu. Man rādija, kas ir cilvēks bez Dieva prāta atzīšanas. Noziegumi un netaisnība piepilda viņa dzīves laiku. Bet, kad Dieva Gars viņam atklāj bauslības lielo nozīmi, kāda pārmaiņa tad notiek viņa sirdi. Līdzīgi Belzacaram viņš lasa un izprot Visvarenā Dieva rakstu, un vainas apziņa iegulst viņa dvēselē. Dieva Vārda pērkoni uzmodina viņu no letarģiskā miega, un Jēzus Vārdā viņš sauc pēc žēlastības. Un tādu pazemīgu lūgšanu Dievs vienmēr labprātīgi uzklausīs. Viņš grēku nožēlotāju nekad neaizraidīs prom neiepriecinātu.
Kungs atradis par vajadzīgu ļaut man redzēt Viņa tautas trūkumus un maldus. Kaut arī man tas bija sāpīgi, es, saskaņā ar Dieva Gara priekšrakstiem, uzticīgi esmu darījusi zināmas vainīgajiem viņu kļūdas un dziedināšanas līdzekļus. Tas daudzos gadījumos satrauca apmelotāju mēles un cilvēkos, kuru dēļ es strādāju un cietu, sacēla pret mani rūgtumu. Bet tāpēc es neesmu novērsusies no sava uzdevuma. Dievs man ir devis šo darbu un, Viņa atbalstošā spēka uzturēta, esmu pildījusi man uzticēto grūto pienākumu. Tādā veidā Dieva Gars ir pasludinājis brīdinājumus un sodu, neaizturot arī jaukos žēlastības apsolījumus.
Ja Dieva ļaudis atzītu Kunga rīcību ar viņiem un pieņemtu pamācības, tad savām kājām viņi atrastu taisnu ceļu un gaismu, kas viņus vadītu cauri tumsai un grūtībām. Dāvids /15/ mācījās gudrību no Dieva rīcības ar viņu un pazemīgi noliecās zem Visaugstākā pārmācībām. Nātana uzticīgais ziņojums iepazīstināja viņu ar viņa paša grēkiem un patieso stāvokli un palīdzēja no tiem atbrīvoties. Labprātīgi viņš pieņēma padomu un pazemojās Dieva priekšā. Viņš izsaucās: "Kunga bauslība ir pilnīga un atgriež dvēseli no grēkiem."
Grēkus nožēlojošiem grēciniekiem nav nekāda iemesla tāpēc izmist, ka viņiem atgādina viņu pārkāpumus un brīdina par draudošajām briesmām. Tieši šīs pūles viņu labā rāda, cik ļoti Dievs viņus mīl un vēlas glābt. Viņiem tikai jāpaklausa Dieva padomam un jādara Viņa prāts, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Dievs liek Savu maldīgo ļaužu grēkus viņu priekšā, lai viņi tos dievišķās patiesības gaismā varētu redzēt visā to briesmīgumā. Tad viņu pienākums ir uz visiem laikiem no tiem atsacīties.
Dievs šodien ir tikpat spēcīgs glābt no grēka, kāds Viņš bija vectēvu laikā, Dāvida, praviešu un apustuļu laikā. Lielajam svētajā vēsturē aprakstīto gadījumu daudzumam, kad Dievs Savus ļaudis ir atbrīvojis no viņu netaisnības, vajadzētu mūsu laika kristieti iedrošināt dedzīgi pieņemt pamācības un nopietni censties izveidot tādu pilnīgu raksturu, kas izturētu Dieva tiesas pārbaudi.
Bībeles stāsti iedrošina nogurušo sirdi ar cerību uz Dieva žēlastību. Mums nav jāizsamist, redzot, ka citi arī ir cīnījusies ar mums līdzīgām grūtībām, ka viņi krituši kārdināšanās tāpat kā mēs, tomēr no jauna ir guvuši pamatu zem kājām, un Dievs viņus ir svētījis. Inspirētais Vārds iepriecina un mierina maldīgo dvēseli. Lai gan vectēvi un apustuli bija padoti cilvēcīgām vājībām, tomēr ticībā viņi dzīvojuši tā, ka par viņiem varēja nodot labu liecību, un Kunga spēkā viņi izcīnījuši savas cīņas un krāšņi uzvarējuši. Arī mēs tad varam uzticēties salīdzinošā upura nopelnam_ un Jēzus Vārdā būt uzvarētāji. Cilvēcība ir bijusi cilvēcība visā pasaules pastāvēšanas laikā, no Ādama līdz mūsu paaudzei, un ne ar ko nesalīdzināma ir bijusi Dieva mīlestība visos laikos.