Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZEI I
BIOGRĀFIJAS SKICES
Mana bērnība
[9] Esmu dzimusi 1827. gada 26. novembrī Gorhamā, Menā. Mani vecāki Roberts un Eunika Harmoni šajā vietā dzīvoja jau daudzus gadus. Jaunībā viņi kļuva nopietni un svētījušies bīskapu metodistu draudzes locekļi. Šajā draudzē viņi bija visiem pazīstami un darbojās 40 gadus, atgriežot grēciniekus un sekmējot Dieva darbu. Šinī laikā viņiem bija prieks redzēt visus savus astoņus bērnus atgriežamies un piepulcējamies Kristus ganāmpulkam. Tomēr, 1843. gadā noliktā otrās adventes gaidīšana ģimenei lika šķirties no metodistu draudzes.
Vēl manā bērnībā vecāki pārcēlās no Gorhamas uz Portlendu Menā. Šeit man 9 gadu vecumā notika nelaime, kas ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Kopā ar savu dvīņumāsu un vienu no skolas biedrenēm Portlendas pilsētā šķērsojām neapbūvētu laukumu, kad kāda 13 gadus veca meitene, sadusmojusies par niekiem, sekoja mums, draudot sist. Vecāki bija mums mācījuši nekad ne ar vienu nestrīdēties, bet apvainošanas gadījumos vai kad pret mums izturas netaisni nekavējoties steigties mājās. Mēs arī ļoti steidzāmies, bet meitene tikpat ātri mums sekoja ar akmeni rokā. Es pagriezu galvu, lai paskatītos, cik tālu viņa ir aiz mums, un tajā brīdī viņa meta akmeni, kas trāpīja man pa degunu. Trieciens mani apdullināja, un es bezsamaņā pakritu. [10]
Samaņu atguvu kādā veikalā. No deguna plūstošās asinis, kas tecēja uz grīdas, bija aptraipījušas manas drēbes. Kāds laipns svešinieks piedāvāja aizvest mani mājās savos ratos, bet es, neapzinādamās savu nespēku, teicu viņam, ka labāk mājup iešu kājām, lai nenosmērētu ar asinīm viņa ekipāžu. Arī klātesošie nesaprata, ka ievainojums ir tik nopietns, un ļāva man darīt, kā vēlējos, bet, pagājusi nelielu gabalu, un apreibu un noģību. Mana dvīņumāsa un skolas biedrene aiznesa mani mājās.
Turpmāko līdz zināmam laikam pēc negadījuma neatceros. Māte teica, ka es, neko neapzinādamās, esot nogulējusi komā trīs nedēļas. Neviens, izņemot viņu, necerēja uz manu izveseļošanos, bet viņa kaut kādu iemeslu dēļ nojauta, ka es dzīvošu. Kāda laipna kaimiņiene, kas ļoti par mani interesējās, domāja, ka es mirstu. Viņa vēlējās man pirkt bēru tērpu, bet māte sacīja: “Vēl ne,” jo kaut kas viņai teica, ka es nemiršot.
Kad atkal atguvu samaņu, man likās, ka esmu tikai gulējusi. Es nevarēju atcerēties negadījumu un savas slimības iemeslu. Kad atguvu nedaudz spēka, brīnījos, dzirdot apmeklētājus sakām: “Cik žēl! Nevarēju gandrīz viņu pazīt!” un tamlīdzīgi. Es palūdzu spoguli un, tajā ieskatījusies, jutos satriekta par sava izskata pārmaiņu. Katrs sejas vaibsts likās izmainījies. Bija lauzts deguna kauls, tādēļ seja izskatījās sakropļota.
Doma, ka šīs nelaimes sekas mani pavadīs visu dzīvi, bija nepanesama. Nespēju priecāties par savu dzīvību. Negribēju dzīvot, bet baidījos arī mirt nesagatavota. Draugi, kas mani apmeklēja, skatījās manī ar līdzjūtību un vecākiem ieteica ierosināt lietu pret tās meitenes tēvu, kura, kā viņi teica, mani pazudinājusi. Bet māte gribēja salīgt mieru, viņa [11] sacīja, ka, ja tādā veidā man varētu atgriezt veselību un dabīgo izskatu, tad būtu kaut kas iegūts; bet, tā kā tas bija neiespējami, tad labāk neradīt ienaidniekus, sekojot šādam padomam.
Ārsti domāja, ka deguns iegūtu pareizu veidu, ja to paceltu ar sudraba stieples palīdzību. Tas būtu ļoti sāpīgi, un viņi baidījās, ka arī maznozīmīgi, jo biju zaudējusi daudz asiņu un pārcietusi tādu nervu satricinājumu, ka mana izdziedināšana likās apšaubāma. Pat ja es atspirgtu, viņi bija pārliecināti, ka dzīvošu tikai īsu laiku. Es biju pārvērtusies, gandrīz par skeletu.
Tad es sāku lūgt Kungu sagatavot mani nāvei. Kad kristīgie draugi apmeklēja mūsu ģimeni, viņi vaicāja, vai māte ar mani esot runājusi par miršanu. Dzirdētais mani satrauca. Es vēlējos kļūt kristiete un nopietni lūdzu pēc grēku piedošanas. Tad ienāca sirdī miers, un es sāku mīlēt visus, ilgojoties, lai visiem būtu piedoti grēki un lai viņi mīlētu Jēzu tāpat kā es.
Labi atceros kādu ziemas vakaru, kad viss bija apsnidzis, debess bija apgaismota un izskatījās sārta un dusmīga, un šķita atveramies un aizveramies, kamēr sniegs izskatījās līdzīgi asinīm. Kaimiņi bija ļoti izbijušies. Māte mani izcēla no gultas un savās rokās pienesa pie loga. Es biju laimīga; es domāju, ka Jēzus nāk, un ilgojos Viņu redzēt. Mana sirds bija pārpilna, es plaukšķināju aiz prieka un domāju, ka manas ciešanas beigušās. Bet nāca vilšanās, neparastā parādība debesīs nozuda, un nākamajā rītā saule lēca kā parasti.
Spēkus atguvu ļoti lēni. Kad atkal varēju pievienoties rotaļās saviem jaunajiem draugiem, ieguvu rūgtu mācību, ka bieži cilvēka izskats ir par iemeslu nevienlīdzīgai biedru attieksmei. Manas nelaimes laikā tēvs bija prom Džordžijā. Atgriezies viņš apskāva brāli, māsas un [12] tad vaicāja pēc manis. Man kautrīgi atraujoties atpakaļ, māte norādīja uz mani, bet tēvs mani nepazina. Viņam bija grūti ticēt, ka esmu tā pati mazā Elena, kuru viņš pirms dažiem mēnešiem bija atstājis veselu un laimīgu. Tas dziļi skāra manas jūtas, bet es mēģināju izlikties jautra, lai gan mana sirds likās lūstam.
Daudzkārt šajās bērnības dienās asi izjutu nelaimes sekas. Es biju kļuvusi ārkārtīgi jūtīga, kas darīja mani nelaimīgu. Bieži ar ievainotu lepnumu, garā pazemota un nelaimīga, meklēju vientuļu vietu un klusībā apsvēru pārbaudījumus, kas man būs jānes ik dienas.
Atvieglojums asarās man bija liegts. Es nevarēju viegli raudāt kā mana dvīņumāsa; lai gan sirds bija smaga un sāpēja, tomēr asaras neritēja. Bieži jutu, ka man būtu daudz vieglāk, ja spētu savas sāpes izraudāt. Dažreiz draugu sirsnīgā līdzjūtība izkliedēja manu grūtsirdību un uz kādu laiku atņēma svina smagumu, kas nospieda sirdi. Cik gan tukšas un niecīgas man tad likās pasaules izpriecas! Cik nepastāvīga bija manu jauno paziņu draudzība! Tad vēl mazās skolas biedrenes bija līdzīgas lielās pasaules ļaužu vairākumam. Daiļa seja, skaists apģērbs viņas valdzina; bet, ja nelaimes gadījums to atņem, trauslā draudzība kļūst auksta vai zūd pavisam. Bet, kad es pievērsos savam Glābējam, Viņš mani atvieglināja. Es nopietni meklēju Kungu savās bēdās un guvu mierinājumu. Es jutos droša, ka Jēzus mīl pat mani.
Mana veselība likās bezcerīgi iedragāta. Divus gadus nevarēju elpot caur degunu un skolu varēju apmeklēt tikai nedaudz. Likās neiespējami atcerēties jau iepriekš mācīto un to, ko mācījos. To pašu meiteni, kas bija vainojama manā nelaimē, mūsu skolotāja norīkoja palīdzēt man rakstīšanā un citās mācībās. Likās, ka viņai no sirds bija žēl, ka man sagādājusi tādu ļaunumu, kaut gan biju uzmanīga, lai to [13] neatgādinātu. Viņa bija maiga un pacietīga ar mani un likās noskumusi un norūpējusies, redzot mani cīnāmies ar tik nopietniem kavēkļiem, lai iegūtu izglītību.
Mana nervu sistēma bija stipri novājināta, un man drebēja roka, tā kā tikai lēnām varēju iemācīties rakstīt un nespēju neko vairāk, kā tikai sliktā rokrakstā uzrakstīt vienkāršus teikumus. Kad centos pievērst domas mācībām, burti uz papīra saplūda un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses, es zaudēju spēkus un sāka reibt galva. Man bija stiprs klepus, un viss organisms likās novājināts. Skolotāji ieteica skolu atstāt un pārtraukt mācības, līdz uzlabotos veselība. Tā bija grūtākā cīņa manā bērnībā – atkāpties vājuma dēļ un izšķirties atteikties no mācībām un no cerībām kādreiz iegūt izglītību.
Trīs gadus vēlāk no jauna mēģināju iegūt izglītību. Bet tiklīdz atsāku mācīšanos, veselība strauji pasliktinājās un kļuva skaidrs, ka, ja es palikšu skolā, tad zaudēšu dzīvību. Sasniegusi 12 gadu vecumu, es vairs skolā nemācījos.
Mana godkāre kļūt izglītotai bija ļoti liela, un tagad, pārdomājot pieviltās cerības un nenovēršamo invalīda dzīvi, es biju neapmierināta ar savu likteni un dažreiz kurnēju pret Dieva vadību, kas man pielaidusi tādas ciešanas. Ja es būtu savas domas atklājusi mātei, viņa mani pamācītu, mierinātu un iedrošinātu; bet savu nemieru un bēdas es slēpu no ģimenes draugiem, baidoties, ka viņi mani nesapratīs. Laimīgā paļāvība uz mana Glābēja mīlestību, kuru baudīju slimības laikā, izzuda. Manas izredzes uz pasaulīgo laimi bija sagrautas, un Debesis likās pret mani aizslēgušās.