Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZEI II
OTRĀ SĒJUMA SARAKSTĪŠANAS LAIKS
Ja pirmais Liecību sējums galvenokārt satur padomus, kas saistās ar mācības aizsākšanu un attīstību, piedzīvojumiem un pasākumiem, kas saistās ar nesen izveido Atlikuma Draudzi, tad otrais sējums, gandrīz pilnīgi veltīts tās locekļu personīgajai dievbijībai. Trīspadsmit gadu laikā, kas atspoguļoti pirmā sējuma četrpadsmit liecībās, nostiprinājās izdevniecības darbs, tika organizēta Draudze un tās finansēšanas sistēma. Draudze sāka īstenot plašu darbību sanitārās reformas sfērā. Kad tika uzrakstīts noslēdzošais raksts, neizsīkstoša literatūras plūsma jau plūda no „Review and Hierald” tipogrāfijas, kas atradās Batl-Krīkā, Mičiganas štatā. Netālu no tipogrāfijas tika izveidota jauna sanatorija. Drūmie pilsoņu kara laiki bija aiz muguras un Draudzei pavērās plašas iespējas. Tās priekšā bija uzdevums, noturēt savas pozīcijas un tad – paplašināt robežas. Tālākai Draudzes izaugsmei svarīga bija, katra tās locekļa dievbijība.
1868. gada sākumā, kā tas tiek skaidrots rakstā, kas ievietots pirmā Liecību sējuma beigās, Draudzes labā E. Vaita, sāka izdot personīgas liecības, kas līdz šim netika atklātas plašākai publikai. Par šīm personīgajām liecībām E. Vaita sacīja: „Tās lielākā vai mazākā mērā ietver rājienus un pamācības, kas attiecas uz simtiem vai pat tūkstošiem citu cilvēku, kas ir līdzīgā situācijā. Šiem ļaudīm jāsaņem gaisma, kuru Dievam bija pa prātam viņiem dot, lai viņi zinātu, kā rīkoties konkrētajās situācijās” (LD, 1. sējums, 631).
Šīs pamācības, vērstas personīgi uz konkrētiem Draudzes locekļiem, laikā no 1868. gada februāra līdz 1871. gada maijam. Šis trīs gadu periods, sastāv no sešām liecībām un veido gandrīz visu otrā Liecību sējuma saturu. Pamācības ir praktiskas un konkrētas, saistītas gandrīz ar visiem personīgajiem reliģiskajiem piedzīvojumiem, kas atklāj daudzus jautājumus sākot ar tenkām, izdabāšanu apetītei, jautājumiem, kas saistās ar laulības dzīvi un beidzot ar nepamatotu greizsirdību, alkatību un fanātismu.
Šī sējuma aptverošā perioda sākumā, mācītājs Dž. Vaits un viņa sieva atradās daļējā, piespiedu atvaļinājumā Grinvilā, Menas štatā. To izraisīja Dž. Vaita veselības stāvoklis. Taču, drīzumā viņi atjaunoja savu darbošanos un ceļoja pa štatiem, kas atradās Mičiganas tuvumā, organizējot vairākas tikšanās ar ticīgajiem. 1868. gada novembrī viņi atgriezās Batl-Krīkā.
Divus mēnešus iepriekš, 1868. gada septembrī Raitā, Mičiganas štatā, tika noturēta telšu sanāksme. Šāda sanāksme tika rīkota pirmo reizi un izrādījās par milzīgu svētību tās dalībniekiem. Tieši tādēļ, nākamajos gados telšu sanāksmes kļuva par neatņemamu dažādu štatu konferenču programmu sastāvdaļu. Uz tām parasti tika aicināts Vaitu pāris, tādēļ vasaras mēnešus viņi galvenokārt pavadīja šādās sanāksmēs. Otrā sējuma pēdējā daļā izklāstīti īpaši norādījumi, kas saistās ar šāda veida sanāksmēm.
Trīs gadu laika periodā, kas aptver otro Liecību sējumu, iezīmējās cerīgi pavērsieni šī laika patiesības darbā. Veselības institūts Batl-Krīkā bija izturējis nelabvēlīgu attīstības posmu un sāka uzplaukt. 1868. gada otrajā pusē mācītāji Lafboro un Bordo, Klusā okeāna piekrastē, aizdedza Adventistu vēsts lāpu. Šajā gadā Eiropā, piecu adventistu grupa, kas ievēroja sabatu, sāka sarakstīties ar brāļiem Ģenerālkonferencē, Batl-Krīkā. Nākamajā gadā, uz šo okeāna pusi, Eiropas brāļi sūtīja savu pārstāvi un lūdza Draudzes vadību nosūtīt viņiem misionāru.
Taču neskatoties uz šo izaugsmi un acīmredzamajiem rezultātiem, ienaidnieks neatlaidīgi turpināja savu darbu. Viņš centās mazināt Draudzes locekļu garīgumu, lai iedvestu viņos mīlestību uz pasauli un tās „jaukumiem”, ienests draudzē kritizēšanas raugu, izkaltētu labdarības avotus, un kas ir īpaši svarīgi, pārmānītu savās rindās daudzus jaunos Draudzes locekļus. Pretojoties šiem bīstamajiem strāvojumiem, E. Vaita, kā Dieva vēstnese, dedzīgi un apzinīgi atklāja savas vēstis gan mutiski, gan rakstiski, aicinot Draudzes locekļus pie Dieva taisnības un dievbijības standartiem.
Dažreiz E. Vaitai tika atklāti vienas draudzes vairāku locekļu piedzīvojumi. Sanāksmju laikā izklāstot personīgas liecības, viņa tās pierakstīja un nosūtīja uz konkrēto draudzi. Dažas no šīs vēstulēm publicētas otrajā sējumā.
Uz uzmanīgu lasītāju iespaidu atstās ne tikai tēmu dažādība, bet arī personīgo vēstuļu un liecību skaits, kas atspoguļo tik īsu laika posmu. Taču jāatzīmē, ka publicētās liecības ir tikai daļa no E. Vaitas rakstītā, šajā laika posmā.
Pāris nedēļas pirms 15 Liecības iznākšanas Dž. Vaits rakstīja „Review and Hierald” un lūdza lai cilvēki, kuriem E. Vaita Liecības bija nodevusi mutiski, pacietīgi gaida to laiku, kad viņa tiem varēs nosūtīt Līcības arī rakstiski. Par šo E. Vaitas darbu viņš sacīja: „Šajā daļā viņai ir sakrājušies darbi vēl diviem mēnešiem. Sava brauciena laikā uz austrumu štatiem viņa izmantoja visu brīvo laiku, lai šīs patiesās liecības pierakstītu. Daudzas no tām viņa rakstīja pat sapulču laikā, kamēr citi sludināja un mācīja. Pēc atgriešanās no brauciena austrumos, darot šos darbu pārmērīgi, viņa iedragāja veselību un savus spēkus. Parasti viņa raksta no 20 līdz 40 lappušu dienā” (Review and Hierald, 3. marts 1868. gads).
Mēs varam iedomāties, kādu atvieglojumu E. Vaita izjuta, kad bija pabeigusi Liecības Nr. 15 un uz kādu brīdi izbaudīt viņai tā nepieciešamo atpūtu. Taču nepagāja pat desmit dienas un viņa atkal ķērās pie vairāku citu, viņai uzticēto vēstījumu izklāsta. Piektdien, 12. jūnijā viņa uzstājās Batl-Krīkā, uzrunājot jauniešus – kopumā un dažus arī personīgi. Tas ilga apmēram 10 studas un tad, kā stāsta mācītājs Vaits „..uzstāšanās laikā, no skatuves, vissvinīgākajā un iespaidīgākajā veidā pār viņu nāca Dieva spēks. Tajā pat mirklī viņa pakrita atklāsmē. Daudzi ar izbrīnu, pirmoreiz skatīja šo parādību un bija pilnīgā pārliecībā par to, ka tas ir Dieva darbs. Šī atklāsme ilga 20 minūtes” (Review and Hierald, 1868. gada 16. jūnijs).
Otrā Liecību sējuma 120 lappuses veltītas to padomu izklāstam, kas E. Vaitai tika dotas 1868. gada atklāsmē atsevišķiem Draudzes locekļiem. Daudz vairāk lappušu veltīts, atklāsmēm, kas atklātas šī paša gadā 2. oktobrī Pailot Grovā, Aijovas štatā un 25. oktobrī Adams-Senterā, Ņujorkas štatā. Šī biežās atklāsmes E. Vaitu mudināja nepārtraukti darboties. Rakstot par viņu ceļojumu pa Misisipi 1870. gadā, mācītājs Vaits liecina: „E. Vaita raksta. Nabaga sieviete! Tā ir nepārtraukta rakstīšana. Rakstīšana vienam, tad otram laikā, kad viņai būtu nepieciešams atpūsties, izbaudīt burvīgos skatus un patīkamo sabiedrību, liekas neizturama, bet Dievs svētī, stiprina un mums jāsaglabā miers” (Review and Hierald, 5. jūlijā 1870. gada.)
Kādas lielas svētības Draudzei bija šīs daudzās Liecības, kas sākumā tika adresētas konkrētām personām! Kurš gan patiess Draudzes loceklis, kas lasījis šos patiesos padomus un brīdinājumus, nav atklājis, ka šādas kārdināšanu problēmas un septītās dienas adventistu priekšrocības – ir viņa šodienas kārdināšanu un priekšrocību problēmas. Mēs īpaši dārgi vērtējam šīs vēstis. Un otrā sējuma sākumā savā vēstījumā E. Vaita sacīja: „Iespējams, ka nav cita tiešāka un spēcīgāka veida, kā pateikt to, ko Kungs man ir rādījis”.
Izdevēji.