Еlena Vaita
LIECĪBAS
DRAUDZEI V
LIECĪBAS DRAUDZEI NR. 31
VĒSTIS TELŠU SAPULCEI
Bolderā, Kolorādo, 25.09.1881
Mīļie brāļi un māsas, kas pulcējaties Mičiganas telts sanāksmē:
Šis aicinājums uzrakstīts Mičiganas telts sapulcei, bet, tai laikā aizmirsts, tas tika nolasīts 1881.gada decembrī Vispasaules Draudžu Savienības sesijā
Par šo sapulci jūtu dziļāku interesi nekā par jebkuru citu, kas noturēta šajā sezonā. Mičiganai nav veltīts darbs, kādu tai vajadzētu saņemt. Dievs jūsu vidū ir izveidojis svarīgas iestādes, un tas jums uzliek svarīgu atbildību, lielāku nekā jebkurai citai Savienībai visā laukā. Jums sniegta liela gaisma, bet tikai nedaudzi ir uz to atsaukušies, tomēr es no visas sirds rūpējos par mūsu mīļotajiem ļaudīm Mičiganā. Brīdinājums, ka drīz Cilvēka Dēls nāks padebešos, daudziem ir kļuvis par parastu stāstu. Viņi pārstājuši gaidīt un pastāvīgi būt nomodā. Savtīgais, pasaulīgais gars iespiedies mūsu dzīvē un atklāj sirds jūtas: “Mans Kungs kavējas nākt!” Dažus apņēmusi tāda tumsa, ka tie atklāti izsaka savu neticību, neskatoties uz mūsu Pestītāja paskaidrojumu, ka visi, kas tā rīkojas, ir neuzticīgi kalpi un ka viņu daļa būs ar liekuļiem un neticīgajiem.
Mūsu sludinātāji nepilda savu pienākumu. Ļaužu uzmanību vajadzētu pievērst svarīgajam notikumam, kas jau ir tik tuvu. Vajadzētu rūpēties, lai laika zīmes viņu prātā nezaudētu savu svaigu-mu. Daniēla un Jāņa pravietiskās atklāsmes jau iepriekš ziņo, ka nāks morālas tumsas un pagrimuma laikmets, un (10) gala laikā, kurā mēs dzīvojam, šai atklāsmei ir jākļūst dzirdamai un to nedrīkst noklusēt. Piepildoties šiem iepriekš noteiktajiem pravietojumiem, gaidošajiem un vērojošajiem ļaudīm ir pavēlēts skatīties augšup, pacelt savas galvas uz augšu un līksmoties, jo tuvojas viņu atbrīvošana.
Runājot par šīm lietām, un tam tā arī jābūt, radīsies smējēji, kas staigās pēc savām pašu kārībām, sacīdami: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas iesākuma.” Bet “kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts.” “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis.” Pateicība Dievam, ka visi netiks ievilkti miesīgas drošības šūpulī. Būs uzticīgie, kas atšķirs laika zīmes. Laikā, kad liels skaits tagadējo patiesības piekritēju ar saviem darbiem aizliegs ticību, tomēr būs daži, kas izturēs līdz galam.
Tas pats savtīguma gars un piemērošanās pasaulei, kas pastāvēja Noas dienās, valda arī mūsu laikā. Daudzi, kas saucas Dieva bērni, ar tādu enerģiju nododas saviem laicīgajiem darbiem, ka savu ticības apliecību pārvērš melos. Viņi stādīs un cels, pirks un pārdos, ēdīs un dzers, precēsies un dosies laulībā līdz sava pārbaudes laika pēdējam brīdim. Tāds ir mūsu ļaužu lielākās daļas stāvoklis. Vairojoties netaisnībai, mīlestība ļoti daudzos izdziest. Tikai par nedaudziem var sacīt: “Jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai.”
Mana dvēsele jūtas nospiesta, redzot mūsu vidū lielu garīguma trūkumu. Pasaules mode un paradumi, lepnums, mīlestība uz izpriecām un ārišķīgu izrādīšanos, izšķērdība tērpu, māju un zemes īpašumu pirkšanā — tas viss aplaupa Dieva mantu namu. Līdzekļi, ko vajadzēja izlietot patiesības gaismas sūtīšanai pasaulē, tiek veltīti sava “es” apmierināšanai. Pirmajā vietā tiek likti (11) savtīgi apsvērumi. Cilvēku sagatavošanu dvēseļu glābšanas darbam neuzskata par tik svarīgu kā laicīgos pasākumus. Dvēseles iet bojā atziņas trūkuma dēļ. Tiem, kas saņēmuši tagadējās patiesības gaismu un tomēr nejūt vajadzību brīdināt citus cilvēkus par tuvojošos Dieva tiesu, būs jādod Dievam norēķins par neizpildītajiem pienākumiem. Uz viņu apģērba būs dvēseļu asinis.
Vecie karognesēji pagurst un krīt. Mūsu jaunieši nav audzināti izprast savu atbildību Dieva priekšā. Viņi maz tiek mudināti strādāt Dieva lietā, un tāpēc tie iziet laukos, kas sola vislielāko atalgojumu, prasot vismazāk pūļu un uzliekot vismazāko atbildību. Tuvojoties galam, mēs kā tauta nepieaugam garīgumā. Mēs nesaprotam mums veicamā darba svarīgumu un lielumu. Tāpēc mūsu plāni nekļūst plašāki un daudzpusīgāki. Valda nožēlojams tādu vīru un sievu trūkums, kas būtu sagatavoti virzīt uz priekšu šī laikmeta pieaugošo darbu.
Mēs nedarām 1/20 daļu no tā, ko Dievs no mums prasa. Ir notikusi atkāpšanās no darba vienkāršās skaidrības, sarežģījot un darot to grūti saprotamu un grūti izpildāmu. Dieva gudrības vietā vadošo un noteicošo vietu bieži ieņēmusi cilvēcīgā gudrība un cilvēcīgais spriedums. Daudzi domā, ka viņiem nav laika būt nomodā par dvēselēm kā tādiem, kam jādod norēķins. Bet kā tie aizbildināsies par šādu nolaidību viņiem uzticētajā darbā?
Mūsu koledžā jauniešus vajadzētu izglītot un audzināt tik rūpīgi un pilnīgi, cik vien iespējams, lai tie būtu sagatavoti strādāt Dievam. Tas ir mērķis, kura dēļ šī iestāde tika dibināta. Mūsu brāļiem vajadzētu justies ieinteresētiem ne tikai koledžu atbalstīt, bet arī to aizsargāt, lai tā netiktu novērsta no sava uzdevuma un veidota atbilstoši citām līdzīgām iestādēm. Pastāvīgi jāsargā reliģiskās intereses. Laiks tuvojas noslēgumam. Mūžība ir (12) tuvu. Ir jāievāc lielā pļauja. Ko mēs darām, lai sagatavotos šim darbam?
Vadošiem vīriem mūsu koledžā vajadzētu būt dievbijīgiem un svētījušamies cilvēkiem. Viņiem Bībeli vajadzētu darīt par dzīves noteicēju un vadoni, ņemot vērā drošo pravietojumu vārdu kā sveci, kas spīd tumšā vietā. Neviens no mums nedrīkst kļūt neuzmanīgs pat uz vienu acumirkli, jo “tanī stundā, kurā jūs nedomājat, Cilvēka Dēls nāks”. Algu saņems vienīgi tie, kas uzticīgi turpinās darīt labu. Mūsu vidū ir pieļauts daudz kas tāds, kam nav nekāda sakara ar Kristu. Nesvētījušies sludinātāji, profesori un skolotāji palīdz sātanam pacelt viņa karogu tieši mūsu cietokšņos.
Atkal un atkal ir uzsvērts koledžai spraustais mērķis, tomēr šīs pasaules dievs daudzus darījis tik aklus, ka tās īstais uzdevums nav saprasts. Kungs vēlas, lai jaunieši tur tiktu vilkti pie Viņa, lai viņi tur sagatavotos sludināt Kristus Evaņģēliju, lai no Dieva Vārda neizsmeļamās dārgumu glabātuves ļaužu pamācīšanai izceltu jaunas un vecas lietas. Skolotājiem un profesoriem vajadzētu dziļi izprast šī laika briesmas un darbu, kas jāveic, lai sagatavotu ļaudis pastāvēt Kunga dienā.
Daudzi skolotāji ir dzinuši prom no Kristus un nav ar Viņu sakrājuši. Ar savu piemēru tie liek viņu gādībā nodotajiem jauniešiem piesavināties pasaules dzīvesveidu un ieradumus. Viņi audzēkņu rokas savieno ar modernajiem, izpriecas mīlošajiem neticīgajiem un ved tos soli uz priekšu pretī pasaulei, tālāk prom no Kristus. Un te viņi rīkojas izaicinoši, nostādamies pretī Debesu brīdinājumiem — ne tikai tiem, kas doti vispārīgi, bet arī pret viņiem personīgi sniegtajām vēstīm. Pret to jau ir iedegušās Dieva dusmas.
Kungs pārbaudīs savu ļaužu uzticību. Daudzas kļūdas, ko pieļauj tie, kas sevi atzīst par Dieva kalpiem, izraisījusi viņu patmīlība, viņu alkas pēc piekrišanas un (13) slāpes pēc popularitātes. Tādā veidā kļūdami akli, viņi nesaprot, ka tie drīzāk ir tumsas, bet ne gaismas elementi. “Izejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņem-šu.” Šie ir nosacījumi, kas izšķirs, vai tiksim atzīti par Dieva bērniem, — atšķiršanās no pasaules un atsacīšanās no visa, kas maldina, valdzina un ievilina lamatās.
Apustulis Pāvils paskaidro, ka ir neiespējami Dieva bērniem apvienoties ar pasauli mīlošajiem ļaudīm: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” Tas neattiecas tikai uz laulību vien. Jebkura uzticība un sadarbība ar tiem, kas nemīl Dievu un patiesību, ir slazds. Apustulis turpina: “Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.” Ņemot vērā šīs patiesības, viņš iesaucas: “Tāpēc izejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem.” “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.”
Ja mēs pakļausimies šiem nosacījumiem, tad Kungs pie mums piepildīs savus apsolījumus. Bet tieši šis ir tas darbs, kas mums jādara un kuru nekāda iemesla dēļ nevajadzētu atstāt novārtā. Jēzus spēkā mēs to varēsim veikt pareizi. Mēs pastāvīgi varam spiesties uz priekšu un uz augšu, nepārtraukti pieaugot žēlastībā un patiesības atzīšanā.
Gaismas un dienas bērniem nav ap sevi jākrāj nakts un tumsas ēnas, kas apņem (14) netaisnības darītājus. Tieši pretēji, viņiem uzticīgi jāstāv savā pienākumu postenī kā gaismas nesējiem, saņemot gaismu no Dieva, lai to izlietu pār tumsā esošajiem. Kungs prasa, lai Viņa ļaudis saglabātu savu skaidrību un godīgumu, neaizskarot, t.i., neatdarinot bezdievīgo ieradumus.
Kristieši šajā pasaulē būs īpaši ļaudis, svēta cilts, lai pasludinātu Tā tikumus, kas tos aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. Šai gaismai nav jākļūst nespodrai, bet jāspīd arvien spožāk, līdz uzaust pilnīga diena. Kristus karognesēji nekad netiek atbrīvoti no pienākuma. Viņu ienaidnieks ir modrs, gaidot izdevīgu brīdi nocietinājumu ieņemšanai. Daži, kas saucas Kristus sargkareivji, ir ieaicinājuši ienaidnieku savā cietoksnī, ir sajaukušies ar pretiniekiem, un, pūloties tiem izpatikt, ir noārdījuši atšķirību starp Dieva un sātana bērniem.
Kungs nekad nav domājis, ka mūsu koledžai vajadzētu atdarināt citas mācību iestādes. Reliģijai jābūt visu pārvaldošajam spēkam. Ja neticīgie dod priekšroku šādai ietekmei, tad ir labi; ja tie, kas atrodas tumsā, vēlas nākt gaismā, tad ir piepildījies Dieva nodoms. Bet samazināt piesardzību un pie-ļaut, ka studentu skaita nodrošināšanai pārsvaru gūst pasaulīgi elementi, ir pretrunā Dieva plānam. Mūsu koledžas spēks pastāv reliģijas pārsvara saglabāšanā. Ja skolotāji un profesori upurē reliģiskus pamatlikumus, lai izpatiktu pasauli un izpriecas mīlošajiem ļaudīm, tad tos vajadzētu uzskatīt par neuzticamiem un atbrīvot no darba.
Satraucošā patiesība, kas daudzus gadus skanējusi mūsu ausīs – “Kungs ir tuvu, esiet arī Jūs gatavi!” – šodien nav mazāk patiesa kā tad, kad mēs šo vēsti dzirdējām pirmoreiz. Tā sevī ietver draudzes un ļaužu visdārgākās intereses un nenožēlojošās un bezdievīgās pasaules likteni šajā laikā un mūžībā. Mūs visus skars Dieva tiesa. “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad (15) pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienumēr.” Kristus tad parādīsies no debesīm “sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas neklausa Evaņģēlijam”.
Šie ļoti svarīgie un nozīmīgie notikumi ir visai tuvu, tomēr daudzi, kas apliecina ticību patiesībai, ir aizmiguši. Ja viņi paliks savā pašreizējā sadraudzībā ar pasauli, tad tie noteikti tiks pieskaitīti neticīgajiem kalpiem, kas savā sirdī saka: “Mans Kungs kavējas nākt.” Tikai tiem, kas gaida cerībā un ticībā, Kristus parādīsies bez grēka, lai tos glābtu. Daudzi, kuriem ir patiesības teorija, nepazīst dievbijības spēku. Ja Dieva Vārds mājo sirdī, tad tas pārvaldīs dzīvi. Ticība, skaidrība un pakļaušanās Dieva gribai liecina par to svētojošo spēku.